Nezināms itāliešu meistars, 1450, Metropolitan Museum of Art, New York, © Web Gallery of Art
Vai tev par sabiedroto būtu kļuvis ar nelaimi apdvests netaisna tiesneša krēsls?
(Ps. 94:20)
Tagad daži gudrinieki sāk lāpīties, gribēdami rast padomu, kā izšķirt strīdu starp Kristu un Beliālu, tas ir, velnu. Viņi apgalvo, ka abām pusēm vajagot piekāpties un meklēt izlīgumu. Mēs ļaujam, lai viņi izmēģina visu, ko vien spēj – lai pūlas vien! Bet, ja tie grib darīt velnu dievbijīgu un panākt vienprātību starp viņu un Kristu, tad viņi ir pirmie, kas kaut ko tādu mēģina darīt.
Bet man šķiet, ka tie lāpa sasistu podu, mēģinādami sastiprināt lauskas, kā Sīraks saka 22. nodaļā; nu jau daudzi ir centušies to darīt, taču tie visi ir pūlējušies velti un cietuši neveiksmi. Citās lietās, kas saistītas ar mūsu darbiem un ceremonijām un citām līdzīgām lietām, ir pieļaujama salīdzināšana un vienošanās, kur tas ir iespējams.
Bet lietās, kas attiecas uz ticību un Kristus valstību, nedrīkst mēģināt saliekt scepteri – te nekāda lāpīšana un uzlabošana nav vajadzīga, ja kāds uzdrīkstas tādas lietas darīt, viņš nodara tikai ļaunumu un var pazaudēt visu. Jo šim scepterim ir jāpaliek taisnam un veselam, bez liekumiem un lūzumiem – tam ir jābūt mērauklai un noteikumam, kas skaidri rāda, kam jātic un kā jādzīvo.