Nesen daudzi pasaules politiskie līderi bija pulcējušies Sarkanajā laukumā kādas sešdesmitgades atcerē. Nomaļus no pasaules lielvarām un militārām parādēm, tik pat lielu gadskārtu varam svinēt arī mēs: mūsu luteriskās ticības apliecības pasaulītē.
Tieši pirms sešdesmit gadiem viens no 20. gadsimta izcilākajiem luteriskajiem teologiem Hermanis Zasse (Hermann Sasse) atzīmēja kāda zīmīga notikuma, proti, Jaundetteslavas mācītāja Vilhelma Loes (Wilhelm Löhe) slavenā ekumeniskā manifesta simtgadi – „Zuruf aus der Heimat an die deutsch–lutherische Kirche Nordamericas”.
Šajā sakarā Zasse uzrakstīja eseju „Par stāvokli luterismā pēc Otrā pasaules kara”. Šā raksta sešdesmit gadus ir vērts pieminēt arī šodien, komentējot dažas tā galvenās idejas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsdienās tā saturs ir kļuvis vēl aktuālāks nekā tā sacerēšanas brīdī.
Tūlīt pēc Otrā pasaules kara luterisma pasaulē vēl viss bija nosacīti stabili. Stabilizējošais faktors bija Lielā sinožu konference, kas aizvien vēl pastāvēja viņpus okeāna, apvienodama konfesionāli luteriskas baznīcas Amerikas Savienotajās Valstīs.
Kaut arī Vācijā un Skandināvijas valstīs liberālisms un luterāņu piespiedu apvienošana ar kalvinistiem (uniātisms) bija krietni iedragājis luterisko baznīcu, tomēr tas vēl nebija ieguvis tās varas pozīcijas, kādas tam ir mūsdienās.
Krusta tvērienā
Runājot par luterisma likteni, ir jāpiemin arī mūsu zeme Latvija, jo arī tā allaž ir bijusi luteriskās pasaules daļa. Kā zināms, Latvijā pēc Otrā pasaules kara iestājās sevišķs režīms, un mēs tikām atrauti no tā luteriskā konteksta, kurā pastāvējām kopš reformācijas pašiem pirmajiem gadiem.
Vairāku gadsimtu garumā – līdz pat Latvijas brīvvalsts izveidei Latvijā – Kurzemes un Vidzemes luteriskajās baznīcās dominēja savdabīga ortodoksa jeb konfesionāla luteriskā tradīcija. Līdz ar LELB dibināšanu 1919. gadā, luterisms mūsu zemē pakāpeniski uzņēma jaunu kursu, kas vairāk balstījās liberālajā teoloģijā un sāka orientēties uz Zviedrijas baznīcā pastāvošo episkopāli hierarhisko tradīciju.
Jaunizveidotā LELB, kaut arī teoloģiskā ziņā svārstīga un nekonsekventa, brīvvalsts laikā izveidojās par savdabīgu tautas jeb nacionālo baznīcu – cieši ar Latvijas politiku un arī mūsu politisko kultūru saistītu institūciju. Kaut arī mūsdienās LELB vairs nevar pretendēt uz tādu statusu, tomēr tautas baznīcas sindroms jeb ambīcija tajā aizvien vēl pastāv.
Tagad mēs varam iepazīties arī ar LELB arhibīskapa emeritus Ērika Mestera publicēto atmiņu grāmatu, kas skar notikumus pēckara periodā, bet kopumā ir skaidrs, ka šajā laikā līdz ar boļševistisko okupāciju pār luterismu Latvijā nolaidās dziļš politiskais un teoloģiskais mijkrēslis, jo „buržuāziskās valsts ideoloģisko pakalpiņu” – luterisko baznīcu un tās garīdzniecību – krusta žņaugšanas tvērienā apskāva VDK aparāts.
Cīkstoņu valodā ar krusta tvērienu tiek saprasta elpas bloķēšana – vai nu padodies, vai mirsti. “No tās baznīcas, kurai buržuāziskās Latvijas laikā piederēja valdošā loma, pāri palikušas vairs tikai atmiņas”, tā savā dokladā (ziņojumā) jau 1950. gadā ziņoja reliģisko lietu pārraugs Prolets Liepa. Par to vislabāk ļauj spriest 1997. gadā Somijā iznākusī J. Talonena grāmata „The Church under the Presure of Stalinism”.
Staļinisms Austrumieropā tika sakauts. Luteriskā baznīca šajā totalitārisma norietēšanas procesā pēkšņi it kā izkļuva no komas stāvokļa, un virmoja līdzi politiskās atmodas vējiem. Vai tas ienesa baznīcā arī garīgu atjaunotni? Ir jāsaka, ka diemžēl no luteriskās mācības viedokļa šī iespēja lielā mērā tika palaista garām.
Divi pasaules
No konfesionālās teoloģijas viedokļa luterisma stāvoklis mūsdienu Eiropā pēckara periodā ir ļoti pasliktinājies. No Ženēvas stūrētā Pasaules luterāņu federācija (PLF) savās rindās apvieno atšķirīgi mācošas baznīcas, kuras gan visas ir formāli parakstījušās zem Augsburgas ticības apliecības un Mazā katehisma, bet reāli daudzu to sludinātā vēsts ir krasā pretrunā ar šo ticības apliecības dokumentu. Tostarp ir tādas, kuru vadošie teologi ar publiskiem rakstiem apšauba Kristus dievišķumu un noliedz Viņa vietnieciskā upura jēgu, tiek arī noraidīta Svētā Trīsvienība.
Tā nu luterismā pastāv divi pasaules: skaidras konfesionālas mācības saliņas un greizo spoguļu kontinents. Amerika pēc kara vēl pārstāvēja pēdējo konfesionālā jeb tradicionālā luterisma bastionu, jo tur iepretim samērā lielajai, aptuveni sešus miljonus cilvēku apvienojošajai liberālajai un PLF sastāvā esošajai baznīcai pastāv tā sauktie konfesionālie jeb „fundamentālisti”, kā tos dēvē liberālās teoloģijas pārstāvji.
Hermanis Zasse, rakstīdams šo rakstu, izceļ to, cik liela atbalss visā luteriskajā pasaulē savulaik ir bijusi Loes uzsaukumam, kura galvenais saturs bija neatkrist no luterisma, saglabāt uzticību no tēviem mantotajām ticības apliecībām.
Loe aicināja apliecināt vienu īstu ticību, kas sniedz patiesu evaņģēlisku mierinājumu. Šo uzsaukumu var dēvēt par savdabīgu luteriskā ekumenisma dokumentu. Tas var kalpot par paraugu mums arī šodien: pa visu pasauli izkaisīto luterisko kristietību var vienot tikai patiesības mīlestība.
Kristietības universālā jeb visus apvienojošā dimensija ir meklējama mācībā – skaidrā Evaņģēlija doktrīnā. Luterisko kristiešu īpašā misija ir nepārtraukt meklēt šo vienību gan savā starpā, gan arī pāri savas konfesijas robežām. Tieši šāds ekumenisma princips izriet no mūsu Kunga Augstās priesteru lūgšanas (sk. Jņ. 17) – rast vienotību Dieva vārda patiesībā.
Jā, iespējams, ka tādai vienībai nav lemts piepildīties līdz galam, jo grēcīgu cilvēku starpā valdošās pretrunas neuztur nekas cits kā miesas prāts. Taču šo mērķi nekad nedrīkst atmest un atteikties meklēt vienotību Evaņģēlija patiesībā.
To skaidri savā priekšā redzēja arī mūsu baznīcas skolotājs Dr. Mārtiņš Luters jau pašā reformācijas iesākumā un līdz pat sava Dieva svētītā mūža beigām. 1519. gadā, skaidrojot studentiem Psalmu grāmatu, viņš rakstīja:
“No patiesības apliecināšanas mēs nedrīkstam atstāties, ja arī lielākā daļa vai pat visi nostātos pret mums. Jo ne tikai mūsu laikos ir tā, ka lielais pasaules vairums ar visiem tās varenajiem maldās un ir nostājušies netaisnības pusē. Un kaut arī panest tādu vientulību allaž ir ļoti smagi un grūti, ..tomēr dzīvs ir Dievs, pie kura mums arī jāvēršas pēc taisnības”.
Šajās rindās izpaužas ne tikai Lutera ticība, bet arī mūsu visu evaņģēliskā kristietība. Baznīca uz zemes ir iespējama, un tā ir reāla – tai ir jāpastāv vienprātībā un mīlestībā bez šķelšanās sektās un novirzienos. Tā nav tikai vēlamība, – šī viena, svēta un vispārēja baznīca arī pastāv.
Luters ir apliecinājis savu ticību tai: “Es ticu, ka šeit uz zemes pastāv svēts pulciņš – patiesa svēto draudze.” Tās locekļiem ir viena ticība, viena pārliecība un viena sapratne, bet dažādas dāvanas, kuras vieno spēcīga mīlestība.
Šajā kopībā nav dažādu grupējumu. Es esmu viens šo daudzo locekļu vidū. Kas ir dots visiem un satur mūs visus kopā, pie tā esmu līdzdalīgs arī es. Svētais Gars mani tai ir pievienojis, tāpēc ka es esmu klausījies Dieva vārdā un turpinu to darīt.
Šī Lutera vēlāk apliecinātā ticība ir vienā dzīvā saiknē ar viņa agrīno nostāju 1519. gadā un iezīmē arī ekumenisko dimensiju luterismā, kādā esam aicināti darboties un saklausīt savu baznīcisko atbildību arī mēs – mūsdienu luterāņi.
Reformācija vēlreiz (tomēr izdevās!)
Šādas luteriskā ekumenisma idejas mudināts, H. Zasse ķērās pie situācijas analīzes pirms sešdesmit gadiem. Kaut arī stāvoklis Eiropā nebija iepriecinošs, viņš, kā jau minēts, ar cerībām raudzījās uz Ameriku – uz zemi, uz kuru jau kopš 18. gadsimta bija izceļojuši daudzi luterāņi. Viņiem 1845. gadā savu uzsaukumu adresēja Vilhelms Loe.
Šis pirms simt sešdesmit gadiem rakstītais aicinājums par turēšanos pie tēvu ticības apliecībām atrada dzirdīgas ausis viņpus okeāna: par luterāņu apvienošanās pamatu tika pieņemts konfesionālais princips (skat. Četru punktu deklarācija).
Sava veida luterisma atdzimšana 19. gadsimta vidū notika arī Eiropā, un tās iedvesmotājs bija šis pats Jaundetteslavas luterāņu mācītājs Vilhelms Loe. Starp citu, uz Loes rakstīto atsaucās arī mūsu luteriskie priekšteči Latvijā: Tērbatas profesora T. Harnaka vadībā mūsu zemē bija izveidojusies vesela teologu plejāde, kas prata novērtēt šā ekumeniskā aicinājuma jēgu un nozīmi.
Kaut arī Jaunās pasaules ziemeļaustrumos luterisms bija iesakņojies jau 18. gadsimtā, tomēr izšķirošajiem notikumiem konsolidācijas virzienā vajadzēja notikt gadsimtu vēlāk Vidējos Rietumos. Tur K. F. V. Valtera (C.F.W. Walther) vadībā izveidotā Misūri sinode pulcēja ap sevi vairākas citas luterāņu sinodes – no Viskonsīnas, Ohaio, Ilinojas, Minesotas u.c.
Tās vienoja stingra turēšanās pie luteriskās mācības un ticības apliecībām (konfesionālisma); tur katra atsevišķā draudze apzinājās un uzņēmās šo atbildību, neatstājot to citu izlemšanā. 1872. gadā tika dibināta šo sinožu konference. Šajā doktrināri meklētajā un arī atrastajā vienotībā luterisms piedzīvoja īstus ziedu laikus.
Iekšzemes misijas darbs veidojās tik veiksmīgi, ka drīz vien visu Amerikas Savienoto Valstu teritoriju pārklāja sinodēs apvienotu luterisko draudžu tīkls. Zasse raksta, ka tāds veikums ir salīdzināms tikai ar reformācijas laika panākumiem simtu gadu ilgā periodā. Turklāt Amerikā šis process noritēja bez valsts palīdzības – draudžu pašu spēkiem.
Tādā veidā konfesionālais luterisms Amerikā, kas tur apvienoja vairākas neatkarīgas baznīcas, atspēkoja pārmetumu, ko luterismam izvirza citu lielo konfesiju pārstāvji: ka luterisms pēc savas būtības ir vairāk vērsts uz pasīvu teoloģisku kontemplāciju un kā tā mācība par kristīgo draudzi nemaz neļauj īstenot praktisku baznīcas dzīves organizāciju.
Amerikā tā tomēr tika izveidota un tas nenotika uz luteriskās mācības rēķina. Aktīvajiem sinožu organizētājiem ne tikai nevajadzēja atkāpties no luteriskajās ticības apliecībās paustās teoloģijas, taisni otrādi – tā tikai cēla un iedvesmoja viņu darbību.
Atšķirīgās izpratnes
H. Zasse atskatās uz lielajiem sasniegumiem, ko simt gados – laikā no 1845. g. Līdz 1945. g. – spēja panākt konfesionālie luterāņi Amerikā, un konstatē, ka Jaunās pasaules panākumiem vajadzētu rosināt Vecās pasaules ekumenisma garu luteriskajā pasaulē. Taču par nožēlu šajos gadu desmitos ir noticis gluži pretējais.
Mūsdienu luterisms ir novājināts – kā vēl nekad. Tas līdzinās dārzam, kam vairs nav žoga. Žogu nojaukuši paši apsaimniekotāji, turklāt brīvprātīgi. Tagad katrs huligāns var tajā ielīst un graut pēc sirds patikas – izbradāt dobes, salauzt lecektis.
Mēs esam lielā mērā dārzkopju tauta, un kurš gan cits, ja ne mēs, spētu saprast, ko nozīmē, ka sūrā, grūtā darbā iekopto dārzu izdemolē huligāni pēc vienas nakts ballītes. Tādas emocijas mani pārņem, domājot par luteriskās baznīcas likteni mūsdienās ne tikai Latvijā, bet visā Vecajā kontinentā.
Kaut arī mūsdienās PLF sastāvā esošās baznīcas apvieno vairāk nekā sešdesmit piecus miljonus luterāņu, to nav iespējams uzlūkot kā patiesa luteriskā ekumenisma piemēru. Jo PLF locekļu baznīcu eiharistiskās (jeb dievgalda svinēšanas) kopības princips ir pretstatā gan luteriskajām apliecībām, gan Svēto Rakstu mācībai, jo viņus vieno tieši – nevienprātība mācībā .
Atšķirīgi mācošām baznīcām kopīgi svinot dievgaldu, tad arī notiek šī vienošanās atšķirīgajā, kā to ne bez lepnuma ”Latvijas Luterānim” stāstīja Andreass Vēle (Andreas Wöhle), viens no PLF līderiem (sal. rakstu – „Zinu, zinu”, ” Latvijas Luterānis”, 16.11.2002). Tieši tāpēc konfesionālie luterāņi ir spiesti noraidīt tādu ekumenisma izpratni un norobežoties no šādas baznīcu kopības.
Tikmēr mācības jautājumos atrastā vienprātība luterāņu vidū būtu varens teoloģisks instruments arī mūsu laikā, kad, tāpat kā senāk, ir nepieciešama aktīva polemika gan ar dažādiem kalvinisma novirzieniem, gan arī ar Romu, gan arī mūsdienu sekulāro humānismu.
Patlaban pēc 60 gadiem, kad tapa Zasses raksts, mums ir jāatzīst, ka situācija ir mainījusies uz slikto pusi: mēs vairs nejaudājam aizstāvēties, kur nu vēl veiksmīgi uzbrukt un atkarot zaudēto. Ja Loes ekumeniskais aicinājums taptu mūsdienās, tad tas sastaptos ar klaju nievājumu: to par sholastisku fundamentālismu un sektantisku šaursirdību dēvētu ne tikai citu lielo konfesiju pārstāvji, bet vispirms jau Pasaules luterāņu federācijas baznīcu teologi.
Taču tāds Loes aicinājums turpina pastāvēt gan Latvijā, gan Eiropā, gan visā pasaulē – to nemitīgi uzsver un aktualizē konfesionālo draudžu pastāvēšana. Lai cik skumīgi arī būtu, bet novērtējums tam no PLF oficiozu puses ir tieši tāds pats, kāds ir Loes aicinājumam.
Runāt par vienotību mācībā šodien nozīmē pārstāvēt sastingušu dogmatismu, atpakaļrāpulību, mīlestības trūkumu, legālismu un vēl sazin ko. Mūsdienu ekumeniskā kustība ir pavisam cita rakstura parādība, nekā to ir sapratusi luteriskā ortodoksija, Valtera un Loes līdzgaitnieki un konfesionālais luterisms vispār. Tajā kopš II Vatikāna koncila toni nosaka Romas katoļu baznīcas stratēģija – Debesu valstības uzcelšanas plāns zemes virsū.
Protams, aizvien vēl pastāv kalvinisma teoloģijā balstītie anglikāņu ekumenisma centieni – viņu aplami izprastās apustuliskās pēctecības idejas un arī izteikti antidoktrināli noskaņoto dažādo harizmātisko baznīcu pārstāvētais ekumenisms. Taču tie jūtami ir nonākuši perifērijā, kopš uz modernā ekumenisma skatuves ir uznākusi Roma.
Var teikt, ka PLF dejo savdabīgu virves deju starp abiem anglikāņiem un Romu. Nu jau bijušais Romas pāvests Benedikts XVI, būdams kardināls Racingers, uzrakstīja brošūru Dominus Jesus. To varētu nosaukt par RKB vadītā ekumenisma īso ceļvedi. Tajā nepārprotama mājiena veidā ir likts saprast, kurp peld viņu vadītais kuģis.
Jums patīk, jūs fascinē tā varenība? Esat mīļi lūgti uz kuģa klāja, bet tikai ar vienu nosacījumu: būs jānāk atpakaļ mūsu kapteiņa paspārnē un paklausībā. Par sarūgtinājumu PLF virzītājiem, tur nekādas vienotības atšķirīgajā nav plānotas: baznīca ir tikai tur, kur tiek atzīta pāvesta virsvadība un viss, kas no tās izriet.
Ne par pa lēcu viras bļodiņu
H. Zasse savā rakstā uzsver, cik liela nozīme ir tam, ka konfesionāli luteriskā izpratne par ekumenismu nav palikusi tikai teorētiska, tikai, teiksim, spoža teoloģija. Pirms sešdesmit gadiem, kad viņš raksta, konfesionālā luterisma cietoksnis vēl stāvēja braši: vai mēs vispār varam aptvert, ko šī bastiona pastāvēšana nozīmē mūsdienu laikmetā? Tas ir kā klints, kā īsta stiprā pils vētras bangu un dažādu reliģisko straumju vidū.
Kad kristietības lielāko daļu ir pārņēmis sinkrētisms, kad modernais protestantisms soli pa solim krīt aizvien lielākā sekulārismā, tomēr tūkstošiem draudžu pauž savu uzticību luteriskajai reformācijai un ir apvienojušās stingrā luteriskajā ticības apliecībā. Svētdienu pēc svētdienas šajās draudzēs pulcējās vairāk nekā divi miljoni ticīgo, kas ar prieku klausās Evaņģēlija sludināšanā, kādu to atklāja jeb ticēja, mācīja un apliecināja mūsu luteriskās reformācijas tēvi.
Tas ir nevis kāds jauns, teiksim, sociālais evaņģēlijs un akcijas narkomānijas vai citu sabiedrisko nejēdzību apkarošanai, tas nav arī legālistiskas moralizēšanas veids modernās retorikas ietērpā vai kaut kas tamlīdzīgs, kas no mūsdienu kancelēm ir aizstājis skaidro Dieva vārdu mācību, bet tas ir – tieši pestīšanas vēsts par grēcinieka taisnošanu tikai ticībā no tīras Dieva žēlastības.
Cik daudz darba ir ticis paveikts šajās atsevišķajās draudzēs, lai visu to uzbūvētu! Cik daudz ir ieguldīts uzticamu mācītāju izglītošanā un laju kristīgajā izglītībā, cik organizēts un veidots, lai panāktu dažādu neatkarīgo baznīcas struktūru vienotību! Nevienu brīdi nav bijis viegli stāvēt pretī vairākumam kristietībā , kas visu to ir pametusi par labu citām jaunām strāvām, citam, šķietami efektīgākam evaņģēlijam.
No paaudzes uz paaudzi ir turpinājies šis patiesa luteriskā ekumenisma darbs. Tajā luteriskie kristieši vēl šodien saskata vislielāko atbildību, lai viņu vectēvu ticības apliecība nāktu arī no mazbērnu sirdīm un mutēm. Jo, kolīdz vienā paaudzē būtu pārrāvums un tā nespētu nodot tālāk luterisko es ticu, mācu un apliecinu, tad nākamajā jau zustu jebkādā interese pastāvēt par reformācijas lietu, ticības vienprātību.
Mēs to Latvijā zinām, ne tikai no Amerikas pieredzes, bet arī paši no savas Latvijas luterisma rūgtās vēstures, ka aizvien grūtāk ir pārstāvēt Lutera mantojumu, kas tika teoloģiski nostiprināts īpaši 16. un 17. gadsimtā. Mūsdienu reliģiskajā vidē jūtama aizvien lielāka atsvešināšanās no konfesionāli luteriskas mācības, jo tās centieni un mērķi saduras ar aizvien lielāku neizpratni mūsdienu kristietībā.
Tas lielā mērā ir nevis ārēju nelabvēļu, bet pašu luterisko teologu nodevības dēļ. Kaut arī pravietisku vīziju izplatīšana nebūt nav luterisma īpatnība, Vilhelms Loe reiz publiskoja kādu zīmīgu drūmu sapni: šis sapnis bija par luteriskās baznīcas bēru procesiju, un tajā kā izvadītāji garā, nebeidzamā svītā bija stājušies paši luteriskie mācītāji.
Īstenībā šis sapnis aizvien vairāk draud tapt par realitāti. Par to liecina mūsdienu ekumeniskā kustība, tās konkrētās izpausmes ne tikai mūsu zemē, bet visā pasaulē. Un šādu briesmu priekšā ikviena konfesionāla luterāņa atbildība nevis samazinās, bet pieaug.
Aigars Dāboliņš