To Es jums esmu runājis, lai jūs nekristu apgrēcībā. Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. Bet to viņi darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne Mani. (Jņ. 16:1–3)
Kristum ticīgais un pati viņa ticība sava principiālā atšķirīguma dēļ no pasaules lietu kārtības dabiskajam jeb grēkā kritušajam prātam ir piedauzība, tādēļ pasaulīgie un Kristus noliedzēji, savu ačgārno spriedumu vadīti, Dievam ticīgos uzskata pat par svētuma zaimotājiem.
Ne velti Jēzus brīdina Savus mācekļus un caur viņiem arī mūs: „Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis.” Cik ārprātīgi! Tas, kurš vērsīsies pret ticību un ticīgajiem, domās ar to Dievam kalpojis. Bet tieši tā tas arī notiek.
Goda, varas, naudas un dažādu citu cilvēka paša varēšanu apstulbinātie vajā un nolād tos, kuri visu godu dod Dievam un visu savu labumu sagaida un saņem no Viņa kā dāvanas, kā veltes.
Viss pasaulē notiek pēc bauslības likuma, ka dots devējam atdosies un pļauts tiks tas, ko cilvēks būs sējis.
Tas ir tik acīmredzams un saprotams likums, ka Dieva valstības kārtība un Evaņģēlijs ar savu svabadības likumu, kā to sauc apustulis Jēkabs, cilvēkiem ir nesaprotams un svešs. Cik tas ir savādi, jo labas mantas, kas tiek dotas par velti, taču vajadzētu novērtēt un priecāties par tām. Bet miesīgās domāšanas sagūstītie cilvēki Evaņģēlija veltes nenovērtē, atgrūž un ir pat dusmīgi par tām.
Evaņģēlija vēsts norāde uz cilvēka bankrotu garīgajās lietās un nepieciešamības pēc beznosacījumu žēlastības ir viens no naida iemesliem pret Dieva veltēm. Otrs ne mazāks šķērslis ticēt un paļauties Evaņģēlijam ir nojausma, kas mīt cilvēka apziņā: ja es no Dieva kā dāvanu saņemšu visas lietas, tad man arī viss, kas man ir, būs jādod citiem par velti.
Jā, tieši tā tas arī ir. Tā nu neticīgo dusmas pret Kristu, Viņa mācību un Viņam uzticīgajiem balstās uz šiem diviem pīlāriem: uz grēcīga lepnuma un nevēlēšanās atzīt Dieva priekšā savu nespēku un uz skopuma un nenovīdības pret saviem līdzcilvēkiem.
Šīs divas īpašības vairāk vai mazāk, biežāk vai retāk, bet ir raksturīgas katram cilvēkam, ticīgos ieskaitot. Šis garīgais lepnums un nenovīdība, kas zeļ un plaukst pasaulē, apdraud arī baznīcu. Tādēļ Jēzus saka, lai mācekļi neapgrēcinās, kad viņus izslēgs no draudzes.
Tas agri vai vēlu notiek viscaur baznīcas vēsturē, ka Jēzum uzticīgie ir spiesti paciest apkaunojumu itin kā tādi bezdievji – oficiālā baznīca un tautā tobrīd plaši pieņemtā dievbijība viņus atstumj un izslēdz. Un Kristus brīdina: neapgrēcinieties! Tā tam arī ir jābūt. Jo cilvēks paliek cilvēks, lai kur tas arī neatrastos.
Ja cilvēks baznīcā katru mīļu brīdi visu savu cerību neliek uz Dievu un savukārt ar visu savu labumu necenšas kalpot Dieva godam un tuvākā labumam, tad vecais grēks un ačgārnā pasaulīgā domāšana viņu drīz vien atkal padara tādu pašu, kā pārējā pasaule.
Tikai ar šādu nomaldījušos ticīgo ir vēl ļaunāk: tas ar savu apvērsto reliģiskumu kompromitē baznīcu un ar saviem zaimiem apgrūtina sirdsapziņas vienkāršiem ļaudīm. Jo cilvēki domā tā: ja jau tāds baznīcā un sabiedrībā ievērojams cilvēks par tiem tur saka sliktu, tad jau droši vien tie tādi arī ir.
Un tā liekuļi izdara pat trīskāršu ļaunumu: tie nelietīgi valkā Dieva vārdu, no kura tie patiesībā ir atkrituši; tie vajā Kristum uzticīgos un tos nepelnīti apvaino; un tie ar savu ārējo un šķietamo reliģiskumu piemāna vienkāršos cilvēkus un novērš tos no patiesības, kuru sludina un pie kuras turas vajātais mazais pulciņš.
Kā grēks, Dieva noliedzēji un liekuļi ir nīduši mūsu Kungu, tāpat viņi nīst un vajā arī Kristum uzticīgos. Tas nav nekāds brīnums. Drīzāk būtu jābrīnās, ja tā nebūtu. Būtu jābrīnās, ja cilvēku vairums svētdienās nāktu baznīcā un vēl lūgtu mācītājam, lai tas uzklausa viņu grēksūdzes, dod padomu vai vēl papildus sprediķim māca Svētos Rakstus.
Kā Luters to ir teicis, nav jābrīnās, ka pasaulē ir posts, ciešanas, bēdas un bezdievība – tās ir grēka sekas, un tas ir normāli. Brīnums, viņš teica, ir tas, ka pasaulē ir kaut viens Kristum ticīgais.
Tā nu, arī dzīvojot Jaunās Derības pasaulē ar Svētā Gara dāvāto kristīgo ticību, ir jāatzīst, ka bēdas un problēmas mums ir tās pašas vecās – dažādu laicīgu netaisnību kristietis visdrīzāk piedzīvos vismaz tik pat lielā mērā kā neticīgais, un viņa mūžīgajai labklājībai arī būs tie paši draudi, kas visiem pārējiem.
Un itin kā pagāns vai Dieva noliedzējs nevar tikt svētīts bez atgriešanās no grēkiem, ticības Kristum un dzīves tādā ticībā, tā arī mēs – jau apžēlotie un svētītie – savā svētībā nespējam pastāvēt bez tā paša: bez grēksūdzes, uzticības Dieva apsolījumiem sakramentos un kristīgas sadraudzības.
Tāpēc apustulis Pēteris mudina, lai esam saprātīgi un skaidrā prātā jeb lai uzmanāmies un izvairāmies no divām galējībām, diviem grāvjiem dzīves ceļa malās: viens no tiem ir garīga bezrūpība un dzīvošana jutekliskām baudām, bet otrs – garīga iedomība, it kā es būtu tik dižs un svēts, ka man ar grēcīgo pasauli nebūtu nekāda sakara.
Ak, nē – tas pats posts, tās pašas briesmas. Mums vienīgi ir tā lielā priekšrocība, ka varam dzirdēt Dieva vārdu, kas brīdina no miesas un gara pārmērībām un atgriež no tām pie pazemīgas ticības, kas saņem visas labās Dieva veltes un tad dzīvo pateicībā Dievam un kalpošanā savam tuvākajam.
Kā apustulis saka: ja esam Dieva mīlestības apklāti, tad tā tam ir jābūt arī mūsu pašu starpā. „Pār visām lietām lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu.” Tam seko priecīga kalpošana ticības biedriem: „Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam,” saka apustulis.
Tāda nu ir kristīgā ticība – šī Jaunās Derības un Svētā Gara valstība: Dieva mīlestība tajā mūs paglābj no grēka un ar savstarpēju mīlestība – no pasaules pārmērībām. Vismaz tā tam būtu jābūt un šāda brīnišķīga iespēja mums ir dota. Āmen.
Didzis Meļķis, Exaudi svētdienā