Mozus, Matthias GRÜNEWALD, 1505, Staatliche Museen, Berlin, © Web Gallery of Art
Un Tas Kungs sacīja Mozum: “Ko tu brēc uz Mani?”
(2. Moz. 14:15)
Kristīgu cilvēku neviens nedrīkst vērtēt tikpat zemu kā kādu pagānu, turku vai bezdievi. Dievam viņš ir dārgs, un viņa lūgšanai ir liels spēks; jo kristietis ir šķīstīts ar Kristus asinīm un svaidīts ar Svēto Garu. Viss, ko viņš nopietni lūdz – it īpaši tad, ja lūgšanu pavada sirds bezvārdu nopūtas – Dieva priekšā atskan kā skaļš kliedziens.
Šāds kliedziens Dievam noteikti jāsadzird un jāuzklausa, tā arī Mozum Viņš saka: “Ko tu brēc uz Mani?” Lai gan Mozus šajā visdziļākā posta laikā, savās raizēs un bailēs droši vien tik tikko vēl spēja čukstēt.
Šīs viņa sirds nopūtas pāršķīra Sarkanās jūras ūdeņus, radot jūras vidū sauszemes ceļu Israēla bērniem; tās noslīcināja faraonu līdz ar visiem viņa karapulkiem. To – un vēl daudz vairāk – spēj un paveic patiesa garīga lūgšana un sirds nopūtas.