Attēls: http://valoda.ailab.lv
VI. Dziesmu dvēsele un organisms.
1. Organisko funkciju sakarība un atkarība.
Visām skaņām, bez šaubām, ir savi fiziskie iemesli, piem., mežu šalkšana, jūras krākšana u.t.t.. Dzīvo īpatņu dziesmu pasaulē liela loma fizioloģiskajām funkcijām, piem., plaušām, rīklei, balsij. Vērojumi rāda, ka primitīvām tautām un bērniem kaut kurā darbībā līdzi darbojas, zinot vai nezinot, visi miesas orgāni. Disciplinētais kultūras cilvēks sevi savalda. Estētiskā bauda arī pēdējiem tomēr tik liela, ka tā aizrauj visu cilvēku.
Liekas, ka pati pirmā estētiskās gaumes kustība būs vokālā māksla. Tai cieši sakari ar automātiskām refleksu funkcijām. Refleksijas un atmiņas ceļā atdarina dabas skaņas, piemēram, ūdens tecēšanu, vēju pūšanu, kustoņu saucienus, kliedzienus. To visu var kombinēt, labāki sacīt, intonēt. Bērni jau pirmā mēnesī atdarina ritmiskas, melodiskas, ja arī tās vēl vienmuļīgās skaņas. Bērns dzied pirms valodas attīstīšanas spējām un tās izteiksmes veidiem. Estētiskā skaņa savukārt ar nervu asociācijas palīdzību ierosina redzes, taustes, un citu muskuļu, piem., ģīmja pantu, sirds pulsa, kāju, roku, sajūtas un kustības.
Patīkamu baudu gūst, ja iet un dzied: “Iet meitiņas, kur iedamas, iet raženi dziedādamas” (L.T.D.X.3888). Čaklo gājēju tautas dziesmas sauc par čaklo dziedātāju (L.T.D.3892). Latvietis dejoja pēc dziesmu ritma (L.T.D.3894,5). Dejas, vingrošanas kustības to prasa. Psihiskais process ierosina fizioloģisko, ne otrādi, kā to daži apgalvo.
Rotaļas dzied un pēc dziesmas ritma tās veido (L.T.D.X.3890,5), “Man spēlīšu nevaj’dzēja, kad es augu bāliņos; Pati rīkle ērģelēja, pati mute gavilēja, kājas pašas man dancoja” (410).
Dziedot piemin ar kāju; viss ķermenis darbojas līdzi. Pantomīmika piešķir dziesmai sparu. Primitīvām tautām visa dzīve saistās ar dziesmu: “Ne dziedāt nedziedāju, ja ar kāju nepieminu; ne dzīvot nedzīvoju, ja patiesi nedzīvoju” (718). Ne tikai temperaments, ne tikai spīte (59), bet organismu procesu sakarība ir tā, kas ietekmē dziesmu un dziesma miesas orgānus. Dziesmu dziedot, cilvēka organisms stāvs, augums kustas it kā “rakstīt rakstīdams” vieglās, veiklās kustībās kā cielava (73). Tā saprotama roku mētāšana, plātīšana dziedāšanas procesos (98). Zināms, viss tas atkarājas no cilvēka dabas. Tā iemesla dēļ vērojami arī dažādi dziesmu un dziedāšanas veidi, sākot no vienkāršas dīkšanas, vilkšanas, trallošanas (X.3695), (X.3691), līdz gavilēšanai (718), rotāšanai, locīšanai, līgošanai. Pēc organisma kustībām pa daļai izskaidrojams dziedāšanas procesa ilgums, augstums, stiprums, pat tembrs (nokrāsa).
2. Dziedāšanas orgānu loma.
Kā dziedāšanas organus tautas dziesmas min muti, rīkli (872), degunu, kaklu (874), lūpas, mēli, resp. balsi. No to veselīguma atkarājas dziedāšanas skaņu maigums, tembrs, sulīgums. Tauta ironizē: “Dāra rīkle”, “rumbas kakls” lāgā neskan, nedzied. Tie “kurkst kā kaupiņi, vardes” (859), “bļauj” (861), “ķnaiba lūpas, kustina žaunas”, bet nedzied. Tie, lielais, dzied kā “dunduri rūc”, “dīc”, jo “mēle tiem izkaltusi” (882). Dziedāšana tiem līdzinājās pat “velēšanai ar vāli”, “šņākšanai caur degunu” (885), suņu riešanai, vilku kaukšanai, jūras krākšanai u.t.t. Tādi piemēri par nelāgo dziedāšanu stipri reālistiski salīdzinājumi, bet tie visi apliecina, ka dziedāšanai nepieciešams vesels cilvēka organisms.
Lai labi skanētu, vajadzīga laba veselība (878). Organismam jābūt elastīgam. Ja laba veselība, tad “Ak, tu manu skaņu balsi, kā no skaidra avotiņa, kā no alvas lietin lēja, izārdīga (ārdava) valodiņa” (371,2), tad skan laukā, akmenī, skan meža ozolā (377), skan pļavā, skan istabā. Laba rīkle iet skanēdama pāri par purviem, pāri par vēriem. Veselīgs kakls, rīkle “neaizsmok”, “nepīkst” (398), bet “ērģelēt ērģelē”, un “pati mute gavilē” (410). Skan rītos, vakaros, tikai ne dienvida sausumā (425), jo tad bites dābolā. (Sausa gaisa iespaids.)
3. Dziesmu uztvērēji orgāni.
Dzirdei, līdz ar to ausij, kā skaņu uztvērējam orgānam, svarīga loma. Dzirdes spējas latviešiem ļoti smalkas, kas dziedāšanas procesā nepieciešams. Fizioloģiskais dažreiz saaužas vienā pavedienā ar psihisko, miesīgais ar dvēselīgo. Auss dzird pat sila priedi raudam (701). Ausij tīk klausīties mazākā, klusākā skaņā, lai dvēseli remdētu (496). Daža laba dzirdēta dziesma sirdi sāpina (534). Dzirde ietekmē dvēseli. Dziesmu dvēsele savukārt ierosina citus sajūtu orgānus, piem., aci.
Tādēļ acij arī sava loma. Dziesma pat suģestē citus sajūtu orgānus, kā iekšējos, tā ārējos: dzirdes skaņas atmodina arī redzes tēlus, taustes, garšas, ožas, maņas.
Ja pētītu dziedāšanas kādības apzīmējumus, tad redzētu visu sajūtu orgānu sakarību ar dziedāšanu. Ja runā par “caurām”, “dārām” dziesmām, par skaistu, košu, greznu (21), gaužu, daiļu (132), raženu (90), labu, sliktu (45), sīku (127), sēru, rupju, resnu, skaņu, klusu, lēnu (224,5), sūru, garu, īsu, drīzu u.t.t. dziedāšanu, tad manām, ka dziesmās atskan taustes (rupji), garšas (saldi), redzes (lēni), ožas (sūri) un pat seksuālas auglības (vēlīgi, raženi, 607) skaņu plūsma. Ar to izteikts, ka dziedāšanā darbojas līdzi cilvēka organisma funkcijas.
4. Seksuālais elements.
Svarīga dziesmu pasaulē ir seksuālās dzīves pamošanās. Tā dzen dziedāt tāpat kā siltums circeni un mēness gaisma lakstīgalu. Dziedāšana gluži dabiski izvilina juteklisko, estētisko baudu. Dzied meita, lai viss lokās, “lai dzird manis arājiņš” (494). “Ikvakaru dziedāt gāju avotiņa lejiņā, izdziedāju zelta kroni, div’ sidrabu gredzentiņus”. Nolūks: dziedāt, lai dzird tautu dēls, pēc kā kāro, ko mīlē. Viņai pirmo reizi dziedot, zūd gredzens, otru reizi – zūd vainags, trešo reizi – zūd pati dziedātāja (509). Dziesmām lūdzas tautu meita, lai tautu dēls nāktu klātgulēt (526). Dziedāšana arī palīdz, jo kur dzied, tur puišu dvēselīte, tur puisis top meitām paklausīgs (516). Te redzam, ka meita dzied (1009), lai viņas dziesmas kairinātu, karinātu, ķircinātu, kaitinātu (445,2), tautiešam sirdi ēdinātu (315). Dziesmām meitas vilina “vēlīgu”, “godīgu”, “diženu”, “lustīgu”, “līksmu” tēva dēlu (474). Dziedātāja pati ir tik vēlīga, ka ābeļu dārzā tai zvēro vara vainags (282,1), “rociņā” ābeļu, ievas ziedi (281 var.) (parapsih. simbols). Balss tā skan, ka atskan tautu sētā (371). Dziesma pati tek cauri caur akmeni (372) pār purviem (375), vēriem pie arājiņa (444). Meita aug, briest (719); viņa rītā dzied sava dzīves prieka dēļ, bet vakarā vēlas tīkamo tautu dēlu (1009). Tad saprotams, ka tautu meita “salīgo brāļam sievu, sev diženu arājiņu” (343). Tautu dēls tautu meitai arvien atkliedzas, kumeliņu ganīdams (245). Arvien abi atrodas kopā: viens ar, otrs ravē rozes dārzā; viens gana govis, otrs kumeļus (253). Ozols un liepa, sudrabots gailis un pazeltīta lakstīgala, irbe, cielava un vanags (puišu, meitu simboli) sader tā, kā tad, kad meita upeslejā dzied, puisis gavilē kalniņā (240). Tautas dēls padzied ar meitām, kamēr nolūko sev līgavu (571, 2 var.) (580). Viņš reizēm meitām papriekšu dziedātājs (288), sācējs, lai gan puiši vairāk koklē (260), meitas dzied.
Te jautājums, vai tā ir seksuāla dziņa, vai romantisms? Par to nav jāšaubās, ka dzimuma dzīves attīstībai ir sava dziļa loma dziedāšanas procesā, bet jāievēro arī tas, ka dzied tāpat tie, kuri nestāv dzimuma dzīves važās, piem., bērni un vecie ļaudis. Tā tad dziedāšanai nav tikai seksuālais nolūks, pamats. 500. dziesma skaidri pasaka, lai gan lielīgi, ka nedzied puišu dēļ. Pirmkārt ir dziesmas, kam nav sakara ar tīri seksuālo. Jādzied arī tad, kad pat nāve ņēmusi līgaviņu (L.T.D.X.4074). Ir arī dziļāki motīvi, kas dzen dziedāt. “Dūņu upe netek, sērdiene nedzied” (L.T.D.X.3881). Mazās meitenītes dzied skaistāki par lielajām (533). Liela dziedātāja ir vecā māmulīte (554, 557, 559). Bez šaubām, romantiskais elements ir daudzu dziesmu pamats. “Ekur skaisti irbe tek, cekuliņu grozīdama; raug kur skaisti bāliņš dzied, ar savām māsiņām (315)”. Irbei jātek no kalniņa lejiņā, ievai jāzied ar ābeli kalniņā, upei jātek ziedus mētādamai, zīlei jādzied cekuliņu grozīdamai. Tāpēc jādzied jaunajiem. Dziesma jauno daļa.
Dabas romantisms sader ar jauniešu dziesmu ilgām: “Es varēju sadziedāt ar ābeļu lakstīgalu//Viņa dzied ābelē, es brālīša klētiņā (istabā)” (392). Bāliņa māja, apkārtne, jaunības dzīvības spars ir dziesmu ierosinātāji. Kā vasara nevar būt bez ziediem, tā jaunatne nevar iztik bez dziesmām (71). Tā jaunatnes būtiskā iezīme. Tas jaunā organisma dzīvības, augšanas tieksme un briešanas prieks. Jaunie dzied sava prieka dēļ (240).
Bez tam jāievēro, ka dziesmu objekts ir arī tāds, kas neattiecas uz seksuālo dzīvi vien, kā to jau atzīmējām (14). Bet seksuālajam momentam tomēr piekrīt sava daļa zināmā vecumā.
5. Reibums.
Vēl neizprotama problēma, kādēļ cilvēks, viņa organisms grib apreibināties. Vai tas spēku pārpilnums? Vai vielu sastrēgums? Vai izmisums? Vai laimes vai bēdu pārplūdums? Brašums? Pārgalvība? Ikdienas seklums, šaurums? Vai dvēseles ilgas dažreiz grib aizmirsties? Omulība? Vai griba izbēgt no paša vilktām robežām? Latvieši dzer un dzied dažādās godību, svētku dienās. “Alus dzērāji dzied kā bites stropiņā” (764). Arī sievietēm sniedza saldu alu, “lai tās man skaisti dzied, soliņā sēdēdamas” (770).
Vai skurbums veicina dziļuma izmaņu? Reibumā raisās valodas, raisās fantāzija. Daudzreiz reibumā matemātiskā, mehanizētā loģiskā domāšana atkāpjas, iestājas dzejiski, estētiski loģiskais. Stabilizētais sakustas, mobilais ietrīcas, sakustinātais meklē jaunas formas, – atrod un pēdīgi izteic tās dziesmu, vārdu un melodiju tēlos. Sagrīļojas tie aizžogojumi, kas dažu dvēseles, miesas kustību nelaida apziņā, turēdami zemapziņas cietumā. Zemapziņas bagātības atplaukst reibumā, rādīdamas savas spējas, rindot tēlus sakarīgās virknēs, tēlu, gleznu saskaņu loģikā: “Apinītis, grozgalvītis, gudrs vīrs, kopā kāpa olu dēt; //kubulā izperēja, istabā izvadāja ar dziesmām valodām”. Skurbuma dziesmas ir apiņa alus, miestiņa, atsvabinātās meitas. Dzert un dziedāt – tie kopā tīk. “Labāk manu iesaliņu ciema cūkas apēdušas, nekā manu alutiņu bez dziesmām apdzēruši” (782). Dziesma, ne reibums galvenais.
Savāda doma šajā dziesmā: “Ko vētīšu, kad nav vēja, ko dziedāšu nedzērusi”. Var spriest, ka nekustīgais, sastingušais nav jaunradītājs, vētītājs – tas ir sevī noslēdzies, bez dzīvības. Putošais alus kauss – dzen “labi dzert” – koši dziedāt” (786). Pati tauta zina, kā šādi dziedātāji nav slimie dzērāji (788). Vārda tiešā nozīmē tie sakāpinātā godību, goda prieka izteicēji, jaunradītāji. Viņi nav netikumu, tikai atraisītās zemapziņas paudēji. Zemapziņai sava vaļa – apziņa ar to nav mazināta. “Iešu mājā, turēšu godu”. Kā arvien, latviešiem dziesma nedara kauna, lai kur, kad un kā dziedātu. Turpretī valodas gan (700). Valodās galvenā iezīme vārdu jēga, tamdēļ bezsatura runa – kauns. Dziesmu galvenā iezīme motīvu tēli, tādēļ fantāzijai jādod vaļa, un to paātrinātā ceļā iegūst reibumā.
Man liekas, ka bagātais, dzīvības pilnais aktivitātes alkstošais organisms nedzenas meklēt reibuma, bet gan nabagais, stingušais, bez mērķa, bez darba esošais. Nabadzīgais meklē bagātību reibumā.
(Turpinājums sekos.)
Voldemārs Maldonis, raksts publicēts Reliģiski-filozofiski raksti nr. 4, 1933., Rakstu vainags: Profesoram Jāzepam Vītolam, 1863-1933.