Glābšanas ceļš, ANDREA DA FIRENZE, 1368, Cappella Spagnuolo, Santa Maria Novella, Florence, © Web Gallery of Art
Mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.
(Rom. 3:28)
Cik augstu debesis ir pār zemi, tik tālu viena no otras jānošķir bauslība un taisnošana. Runājot par taisnošanu, mēs nedrīkstam ne mācīt, ne domāt neko citu kā vien – Kristū apliecinātās žēlastības vārdu.
Bauslība nekādā ziņā nespēj kalpot un palīdzēt iegūt taisnību Dieva priekšā – jā, šeit tā nespēj nenieka. Ja bauslība tiek pareizi saprasta, tā izbiedē un dzen izmisumā; turpretī ja saprasta nepareizi – tā rada liekulību.
Gluži tāpat kā Evaņģēlijs, kad tas nav pareizi saprasts, dara cilvēkus pārdrošus un mežonīgus; turpretī tas dara par dievbijīgiem un krietniem ļaudīm tos, kuri pareizi izprot un patiesi tic Evaņģēlijam.
Kristus taisnība ir mūsu vienīgais patvērums, kas aizstāv nevien pret jebkādu cilvēku varu un viltu, bet arī pret elles vārtiem – ka topam taisni un svēti caur ticību Kristum, bez kādiem mūsu pašu darbiem.
Kam nav darbu (jeb – kas negrib ar darbiem iegūt pestīšanu), bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība (tas ir, caur ticību saņemtā Kristus taisnība un nevainība) tiek pielīdzināta par taisnību. (Rom. 4:5)