Trīsvienība, El GRECO, 1577, Museo del Prado, Madrid © Web Gallery of Art
Credo jeb Ticības apliecība
Liturģijas elements, kas neapšaubāmi ieņem nozīmīgu vietu dievkalpojumā, ir ticības apliecinājums jeb Credo, kas savu latīnisko nosaukumu ieguvis no ticības apliecinājuma pirmā vārda latīņu valodā – “es ticu”.
Plašākā nozīmē viss kristīgās draudzes dievkalpojums ir ticības, grēknožēlas un slavas apliecinājums Svētās Trīsvienības klātbūtnē. Credo ir Baznīcas ticības Trīsvienīgajam Dievam īss un skaidrs Svētajos Rakstos pamatots kopsavilkums, izteikts vienkāršā un precīzā valodā.
Credo mūsu dievkalpojumā ir pēc Evaņģēlija lasījuma un ieņem centrālo pozīciju starp Kyrie un Gloria dziedājumiem dievkalpojuma Vārda daļā un Sanctus un Agnus Dei dziedājumiem dievkalpojuma Sakramenta daļā. Līdz ar to tas ir vienojošs un būtisks liturģijas elements, kas saistīts gan ar Vārdu, gan Sakramentu, kā tas Credo lietošanā dievkalpojuma vēsturē ir bijis vienmēr.
Ticības apliecinājums Kristības sakramentā ir prakse, kas aizsākusies jau baznīcas pirmsākumos. (Ap.d. 8:37) Savukārt Credo sākotne dievkalpojumā ir cieši saistīta ar kristoloģisko ķecerību, proti – sākotnējo ariānisma izaicinājumu Baznīcai, kura dēļ Nīkajas koncilā 325. gadā Baznīca apliecina ortodokso ticību ar Nīkajas ticības apliecības sastādīšanu.
Dabiski, ka laika gaitā ticības apliecinājums no teologu un garīdznieku pierakstiem pārceļas uz galveno kristīgās dzīves sastāvdaļu – dievkalpojumu.
Austrumu baznīcas dievkalpojumā ticības apliecinājums – Nīkajas ticības apliecība – ienāk piektā gadsimta beigās un nostiprinās sestā gadsimta sākumā, kad Konstantinopoles dievkalpojuma kārtībā to ievieš vietējais patriarhs Timotejs, novietojot to Sakramenta liturģijas sākumā, pēc t.s. Lielās ienākšanas – tikai austrumu baznīcai raksturīgas liturģiskas procesijas.
Rietumu baznīca pirmo reizi pieņēma ticības apliecinājumu savā dievkalpošanā sestā gadsimta beigās pēc tam, kad vizigoti atteicās no ariānisma ķecerības. Viņi lietoja Credo pirms lūgšanas “Mūsu Tēvs”, lai sagatavotos cienīgai Svētā Vakarēdiena baudīšanai.
Astotā gadsimta beigās izcilais baznīcas un valsts reformators imperators Kārlis Lielais ieviesa Credo lietojumu savas galvaspilsētas Āhenes dievkalpojuma kārtībā, novietojot to mums ierastajā vietā pēc Evaņģēlija lasījuma, un no turienes šī prakse izplatījās pa visu rietumu baznīcu.
Jāpiebilst, ka tieši Kārlis Lielais izdeva pavēli savas valsts kristiešiem zināt no galvas Ticības apliecību un Tēvreizi. Šī tradīcija turpina pastāvēt vēl mūsdienās. Romā prakse lietot Credo dievkalpošanā sākās 1014.gadā pēc imperatora Indriķa Otrā vizītes. Rietumos plaši izplatīta prakse bija dziedāt Credo, savukārt austrumos to rečitēja.
Līdz 10. gadsimtam dievkalpojumā Credo dziedāja visa draudze kopā, bet vēlāk to dziedāja tikai klēriķu koris. Reformācija atjaunoja visas draudzes līdzdalību ticības apliecinājumā.
Luterisko zemju un pilsētu baznīcu dievkalpojumu ticības apliecinājumā tiek izmantota gan Nīkajas ticības apliecība kā Mārtiņa Lutera “Dievkalpošanas kārtībā” (1523), gan Nīkajas ticības apliecība un Apustuļu ticības apliecība pēc vajadzības kā Zviedrijas reformatora Olafa Petri “Zviedru dievkalpojumā” (1531), gan ticības apliecība himnas formā kā Mārtiņa Lutera “Vācu dievkalpojumā” (1525) un Leipcigas pilsētas dievkalpojumā Johana Sebastjana Baha laikā (1730).
Agrākā saglabājusies latviešu dievkalpojuma kārtība “Nevācu psalmi un garīgas dziesmas” (1587) liecina, ka dievkalpojumā pēc Evaņģēlija lasījuma lietota Apustuļu ticības apliecība vai arī himna “Mēs ticam visi iekš viena Dieva”, kas ir Mārtiņa Lutera 1524. gadā publicētās dziesmas tulkojums. Savukārt 1708.gada dievkalpošanas kārtība pirmo reizi paredz Nīkajas ticības apliecības lietojumu blakus Apustuļu ticības apliecībai, lai gan tikai augstajos svētkos.
Konfesionāli luteriskā baznīca, sekojot Mārtiņa Lutera “Dievkalpošanas kārtībai” (1523), dievkalpojumā ar Svēto Vakarēdienu lieto Nīkajas ticības apliecību, savukārt Apustuļu ticības apliecība tiek izmantota Kristībā.
Lai izjustu himnas – dziedātās ticības apliecības – kolorītu, nobeigumā citēšu vācu izcelsmes latviešu dzejnieka Kristofora Fīrekera (ap 1615 – 1684) Mārtiņa Lutera vācu himnas atdzejojumu.
Uz Dievu Tēvu ticam mēs,
Kas ir zem’ un debes’s radījs,
Viņš tās līdz galam uzturēs,
Viņš mūs mieloj’s, sargāj’s, vadīj’s,
Viņš par mums uz priekšu gādās,
Kad tik katris taisni strādās;
Mūsu dvēseli un miesu
Glābs viņš, dos tām viņu tiesu.
Ne velns mums nekaitēs, ne nāv’,
Viss Dieva Tēva spēkā stāv.
Uz Dievu Dēlu ticam mēs,
Kam ir Jēzus Kristus vārdā,
No šķīstas jumprav’s piedzimis,
Cilvēks, tomēr Dieva kārtā.
Cietis, miris, ielikts kapā,
Trešā dienā dzīvs viņš tapa.
Uzkāpis ar lielu godu,
Past’rā dienā nāks uz sodu,
Būs soģis par mums cilvēkiem,
Par dzīviem kā par mirušiem.
Uz Svēto Garu ticam mēs,
Kas viens Dievs ar Tēv’ un Dēlu,
Viņš mums par prieku atspīdēs
Visās bēdās, agr’ un vēlu.
Viņam visur svēta draudze,
Ko viņš Dieva vārdā audzē,
Grēkus viņš mums piedod tiešām,
Jebšu arī nāvi ciešam.
Mēs tomēr mūžam dzīvosim
Un debess priekos ieiesim.
Jānis Gaisiņš