Augustīns māca Romā, Benozzo GOZZOLI, 1465, Apsidal chapel, Sant’Agostino, San Gimignano, © Web Gallery of Art
Augustīns Itālijā
Nonācis Itālijā, Augustīns vispirms apmetās Romā, kur atkal bija retorikas skolotājs. Pēc kāda laika, t.i., 385. gadā viņš tika aicināts uz Milānu par retorikas profesoru, kur jau darbojās slavenais bīskaps Ambrozijs. Uz Milānu Augustīnu pavadīja arī viņa māte, kas savā mīlestībā un gādībā pret dēlu nebijās nekāda attāluma.
Klausoties Ambrozija sprediķus, Augustīns arvien vairāk sāka izprast Dieva vārdu. Ja arī sākumā šie sprediķi viņu piesaistīja tikai ar savu ārējo formu, t.i., daiļskanīgumu, ar laiku Augustīns tajos sāka ieklausīties, un to saturs viņam kļuva arvien svarīgāks.
Pār Augustīnu nāca dievišķa atskārsme, un viņš ieguva jaunu izpratni par to, kas ir Svētie Raksti. Viņš iepazinās ar Kristus baznīcas vēsturi un atzina, ka Dieva valstība, kas šajā pasaulē ir nākusi no debesīm, šeit ir tādēļ, lai apskaidrotu visu cilvēci un to vestu pretim svētīgam mērķim.
Augustīns atzina, ka iepriekš par kristietību viņam ir bijis aplams priekšstats. Nedz ar prātu, nedz ar gudrību viņš nevarēja pretoties tam mieram un pārliecības spēkam, kāds piemita Ambrozijam.
Augustīna atgriešanās pie Dieva
Taču tajā pašā laikā Augustīns no jauna pieredzēja, cik vāja ir viņa miesa. Viņam līdzi uz Milānu bija devušies arī viņa dēls Adeodats* ar savu māti. Savukārt Monika bija apņēmusies ievest savu dēlu kristīgā laulībā, lai Augustīns caur to kļūtu šķīstāks un būtu gatavāks saņemt Svēto Kristību.
Ar lielām pūlēm viņai izdevās atrast kādu jaunavu, kas šīm laulībām bija gatava dot savu piekrišanu. Taču jaunā līgava bija vēl ļoti jauna, tādēļ laulības tika atliktas uz diviem gadiem. Adeodata māte, iepriekš devusi solījumu nekad vairs nepiederēt kādam citam vīram, piekrita šķirties gan no dēla, gan no sava bērna tēva un viena pati atgriezās atpakaļ Āfrikā.
Augustīns šo viņas rīcību novērtēja ļoti augsti, taču – ak vai – viņam atkal uzradās mīļākā. Viņš – šis labi izglītotais, garā stiprais vīrs, dižciltīgas jaunavas saderinātais, atkal pieķērās kādai izvirtulei, kamēr viņa bijusī dzīvesbiedre savu doto uzticības solījumu saglabāja līdz galam.
Pēc šā kritiena Augustīns atzina, ka cilvēka nespēja darīt labu ir tik liela, ka cīņā pret grēku nepalīdz pat vislielākā sevis nonicināšana. Viņš arvien vairāk sāka saprast to, kas ir rakstīts Vēstules romiešiem septītajā nodaļā. Augustīns bieži metās uz ceļiem un sauca: “Ak Kungs, kādēļ tik ilgi man jācīnās, kādēļ tik ilgi Tu gribi dusmoties?” Arvien biežāk viņu pārņēma dziļa grūtsirdība, kas iespaidoja arī viņa veselību.
Par šo savu dzīves posmu pats viņš raksta šādi: “Es ļoti centos atdarināt kristiešu labos piemērus. Taču es atrados kādas dzelžainas gribas varā. Manu gribu ienaidnieks [t.i., velns] stingri turēja savā varā un no tās viņš bija izkalis ķēdi, ar ko mani saistīt. No aplamas un sagrozītas gribas rodas iekāre, un ja cilvēks tai kalpo, tad tā pārtop par pieraduma grēku.
Manī cīnījās divas gribas – viena vecā, otra jaunā; viena miesīgā, otra garīgā. Es biju kā tāds, kas gribēja uzrausties augšā no savas guļasvietas, bet ko arvien no jauna pie zemes piespieda snaudiena vara.
Kad es sadzirdēju aicinājumu: “Uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus” (Ef. 5:14), tad es nespēju atbildēt nekā citādi, kā vien tā, kā atbild kūtrie un miegainie: “Drīz, jā drīz, tikai ļauj man vēl mazliet pagulēt.” Protams, šis “tikai mazliet” vilkās arvien garumā. Es turpināju dzīvot pēc sava vecā paraduma, un manas bailes un nopūtas ik dienas kļuva jo lielākas.”
Beidzot, kad Augustīnam bija jau 33 gadi, bija pienācis viņa pestīšanas brīdis. Augustīnu un viņa biedru Alipiju apmeklēja kāds viņa draugs, vārdā Ponticians (Pontitianus), kas bija dievbijīgs un dedzīgs kristietis. Viņš stāstīja par dažu ieceļotāju un mūku brīnišķīgo dzīves pārmaiņu.
Augustīnu šis stāstījums par to, kā citi ir aizlieguši pasauli un pilnībā nodevušies savā dzīvē Dievam, ļoti uzrunāja. Kad Ponticians jau bija aizgājis, Augustīns Alipijam satraukumā sacīja: “Kā tas nāk, ka nemācītie satver Debesu valstību, bet mēs ne.”
Augustīns izsteidzās dārzā. Alipijs, klusēdams un brīnīdamies par sava drauga vareno saviļņojumu, viņam sekoja. Taču Augustīns aizsteidzās dārzā vēl tālāk uz priekšu un, nometies uz ceļiem zem kāda vīģes koka, ar asarām acīs lūdza Dievu:
“Ak Kungs, cik ilgi Tu gribi dusmoties? Nepiemini manus grēkus! Cik ilgi, ak, cik ilgi tie vēl mani saistīs? Kad es beidzot kļūšu brīvs? Vai rītdien? Kāpēc ne šodien? Kāpēc ne tagad? Kāpēc lai šajā stundā nepienāktu mana kauna gals?”
“Tad pēkšņi”, kā Augustīns to stāsta savā grāmatā Confessiones, “no kaimiņu mājas es sadzirdēju kādu balsi, kas bija kā dziedoša zēna vai meitenes balss, kas bieži atkārtoja vārdus: ņem un lasi!. Ņem un lasi! (Tolle, lege!)
Augustīns lasa Vēstuli romiešiem, Benozzo GOZZOLI, 1465, Apsidal chapel, Sant’Agostino, San Gimignano, © Web Gallery of Art
Es izbrīnījos un padomāju, vai tikai bērni, spēlējot kādu spēli, nemēdza šos vārdus dziedāt, taču es nespēju atcerēties, ka kaut reizi pirms tam tos būtu dzirdējis. Es noslaucīju asaras un dzirdēto balsi uztvēru kā dievišķu aicinājumu atvērt Svētos Rakstus un lasīt, kas pirmais iekritīs acīs.
Ātri aizskrējis uz to vietu, kur biju atstājis Pāvila vēstuļu norakstu, es atvēru un lasīju, kas pirmais iekrita acīs: “Dzīvosim cienīgi, kā diena to prasa, nevis dzīrēs un skurbumā, izvirtībā un izlaidībā, ķildās un naidā, bet lai jūsu bruņas ir Kungs Jēzus Kristus, un nelutiniet miesu, lai nekristu kārībās.” (Rom. 13:13-14)
Tālāk es vairs negribēju un man arī nevajadzēja lasīt. Ar šo Dieva vārdu manā sirdī ienāca dziļš miers un man pazuda visas šaubas. Es devos pie mātes un viņai pastāstīju, kas ar mani bija noticis. Arī viņas bēdas nu bija pārvērstas priekā un viņa gavilēja.”
Tā bija Augustīna atgriešanās stunda. Viņš uzteica savu amatu, kopā ar savējiem pārvācās dzīvot uz kādu klusu lauku māju netālu no Milānas, un, studējot Dieva vārdu, lūdzot Dievu un sarunājoties ar ticīgajiem, gatavojās saņemt Svēto Kristību. 387. gada Klusajā sestdienā bīskaps Ambrozijs Augustīnu nokristīja un uzņēma kristīgajā baznīcā. Tajā dienā tika kristīts un draudzē uzņemts arī Augustīna dēls Adeodats, kā arī viņa draugs Alipijs.
Augustīns pēc saņemtās Kristības bieži izplūda prieka un pateicības asarās par lielo un neizsakāmo Dieva žēlastību, kādu Dievs viņam bija parādījis un dāvinājis, un viņa sirdī bieži skanēja baznīcas dziesmu melodijas. Viņa sirdī ienāca Kristus miers, kuru viņam vairs nespēja atņemt neviens un nekas. Pat tajos brīžos, kad pagātnes grēki gribēja no jauna viņu apsūdzēt vai padarīt grūtsirdīgu, viņš ticībā pieķērās Kristus upurim un pateicās Dievam par to, ka ir glābts.
Augustīna kristības, Benozzo GOZZOLI, 1465, Apsidal chapel, Sant’Agostino, San Gimignano, © Web Gallery of Art
Mātes nāve un atgriešanās Āfrikā
Pēc kāda laika Augustīns kopā ar savējiem pieņēma lēmumu atgriezties Āfrikā. Kad viņi bija nonākuši jau Ostijas pilsētā, kur gatavojās palikt dažas dienas, lai pēc tam ar kuģi uzsāktu ceļojumu uz Āfriku, Monika ar Augustīnu un viņa brāli uzsāka sarunu par savu drīzo aiziešanu.
Viņa bija pārliecināta par to, ka Dievs viņu drīz aicinās pie Sevis, un ka savu dzīves lielāko prieku – Augustīna atgriešanos pie Dieva, viņa ir jau pieredzējusi. Pēc šīs sarunas pagāja tikai dažas dienas un Monika saslima. Savas slimības devītajā dienā, ar lūgumu, lai dēli viņu piemin savās lūgšanās un pie Tā Kunga altāra, viņa 55 gadu vecumā tika aizsaukta mūžībā.
Atgriezies Āfrikā, Augustīns baznīcai un nabagiem atdeva sava mantojuma lielāko daļu, lai kopā ar dažiem domubiedriem dzīvotu klostera kopienā. Pie šīs kopienas piederēja arī Adeodats, kas gan agri nomira. 391. gadā Hiponas draudze Augustīnu ievēlēja prezbitera (priestera) kārtā un pēc dažiem gadiem viņš kļuva par Hiponas bīskapu.
Augustīns šajā amatā darbojās uzcītīgi un ar lielu iedvesmu daudzus gadus līdz pat savai nāvei. Viņa paša dzīves pieredze un cīņas deva viņam iespēju iesaistīties tā laika aktuālajās baznīcas cīņās par Dieva vārda patiesību. Baznīcu tolaik apdraudēja pelagiānisma, manihejisma un donātisma maldi.
Augustīns cīņā pret maldiem
Strīdā ar pelagiāņiem runa ir par grēku un žēlastību. Kamēr austrumos notika diskusijas par Trīsvienības mācību un Jēzus Kristus personu, rietumos asi diskutēja par grēku un žēlastību. Pelāgijs, kas bija britu mūks ar lielu ietekmi, mācīja:
“Ikviens cilvēks, tāpat kā kādreiz Ādams, sākotnēji tiek radīts labs, un tam ir brīva griba savā dzīvē izvēlēties labu vai ļaunu. Pat ja cilvēks kādreiz grēko, tas vēlāk tomēr atkal spēj izvēlēties labo. Šā iemesla dēļ cilvēkiem nemaz nevajadzētu Pestītāja, jo viņi paši var viens otram palīdzēt un kļūt arvien tikumiskāki. Tomēr tas ir labi, ka Pestītājs ir nācis pasaulē, jo ar Savu piemēru, dzīvojot tikumiski labu dzīvi, viņš vājajiem ir parādījis ceļu uz pestīšanu.”
Augustīns nostājās pret šo mācību, norādot, ka sākotnēji Dievs Ādamu radīja bez grēka un ar brīvu gribu grēkot vai negrēkot. “Viņš varēja grēkot, bet varēja arī negrēkot. Viņš varēja mirt, bet varēja arī nemirt.”
Ja Ādams nekad nebūtu grēkojis, tad, pastāvīgi vingrinoties labajā, viņš pēdīgi būtu nonācis pie tā, ka viņš nevarētu nedz grēkot, nedz mirt, proti – būtu bezgrēcīgs un nemirstīgs. Taču viņš grēkoja un līdz ar to pazaudēja spēju izvēlēties labo. Un pēc Ādama grēkā krišanas patiesība ir šāda: cilvēks arvien grēko un cilvēkam ir jāmirst.
Ādams ir cilvēces tēvs. Tā kā viņš bija nespējīgs darīt labu, tad visa cilvēce no viņa ir mantojusi šo nespēju darīt labu. Pēc savas dabas neviens cilvēks nav spējīgs darīt labu. Cilvēka griba vienmēr izvēlas ļauno [slikto]. Šo iedzimto tieksmi grēkot Augustīns nosauca par iedzimto grēku. No tā izriet visi atsevišķie grēki.
Augustīns Milānā, Benozzo GOZZOLI, 1465, Apsidal chapel, Sant’Agostino, San Gimignano, © Web Gallery of Art
Visi cilvēki iedzimtā grēka dēļ ir lemti pazušanai; tikai pavisam nedaudz ir to, kurus Dievs pēc sava mūžīgā pestīšanas nodoma ir izredzējis svētlaimībai. Lai šos nedaudzos izglābtu, Dievs šajā pasaulē sūtīja Savu Dēlu. Šo mācību, ka pestīšanai ir izredzēti tikai daži cilvēki, sauc par predestināciju.
431. gada Efezas koncilā Pelāgija mācība tika nosodīta, bet Augustīna mācība, proti, ka cilvēks bez Dieva žēlastības nevar piepildīt nedz bauslību, nedz arī ticēt Evaņģēlijam, tika atzīta par baznīcas mācību. Vienīgi Dieva žēlastība cilvēkā var radīt brīvo gribu līdzdarboties labajā, un vienīgi Dieva žēlastība palīdz cilvēkam saglabāt ticību Dievam.
Savos rakstos pret manihejiem Augustīns pierāda, ka ļaunums ir cilvēka gribā, nevis matērijā vai jutekliskumā. Tālāk viņš norāda uz to, ka pie dievišķu [garīgu] lietu atzīšanas nevar nonākt filozofisku spekulāciju vai prāta vingrinājumu ceļā. Gluži otrādi, šai atzīšanai ir jānāk no iekšējas pārvērtības, jo pie patiesas dievatziņas spēj nonākt tikai ticībā dziedināts prāts.
“Ticība iet prātam pa priekšu: es nevis saprotu, lai ticētu, bet es ticu, lai saprastu.”
Savukārt donātisms ir saistīts ar Ziemeļāfrikas baznīcas lielo šķelšanos, kas notika pēc pēdējām lielajām kristiešu vajāšanām. Kartāgas bīskaps, lai apmierinātu ķeizara pavēli atdot iznīcināšanai Svētos Rakstus, tam atdeva ķeceru rakstus. Draudzes radikālākā daļa, būdama ar šādu sava bīskapa rīcību neapmierināta, pretstatīja savu izvēlēto bīskapu Donātu.
No šā brīža visu Ziemeļāfriku pārņēma baznīcas šķelšanās. Ņemot par pamatu Vēstuli efeziešiem (5:26-27), donātisti ar Kristus baznīcu saprata tikai tādu kopību, pie kuras pieder vienīgi šķīstie un pilnīgie. Viņi neko negribēja zināt par jelkādu baznīcas saistību ar valsti un, ieviešot pārkristīšanu, pilnībā atdalījās no pārējās baznīcas.
Tā kā donātisms izplatījās arvien tālāk un plašāk, tad bija nepieciešama arī stingra un konsekventa nostāja pret to. Kādā Kartāgas disputā, kas notika 411. gadā, piedalījās ne mazāk kā 279 donātistu bīskapi, kuriem pretim ar Augustīnu priekšgalā stāvēja 286 pareizticīgie, t.i., katoliskie bīskapi.
Augustīns šajā disputā cīnījās par baznīcas vienotību, par sakramentu spēku un nozīmi, arī par bērnu kristīšanu, kā arī runāja vērā ņemamus vārdus par mīlestību un iecietību. Kaut arī sākumā Augustīns uzskatīja, ka ticības lietās vardarbību lietot nedrīkst, vēlāk viņš savas domas mainīja. Viņa pretinieku izlēcieni un stūrgalvība pamudināja viņu vērsties pie valsts, lai tā pret donātistiem vērstos ar piespiedu līdzekļiem.
Šo lūgumu viņš pamatoja ar vārdiem no Jēzus līdzības, kad kungs pavēlēja kalpiem: “…spied visus nākt iekšā.” (Lk.14.23) Diemžēl par šo Augustīna izteicienu mēs priecāties nevaram. Vēl jo vairāk tādēļ, ka vēlākos laikos daudzi, kas baznīcas vārdā gribēja vajāt citādi domājošos, atsaucās tieši uz viņu.
Augustīna devums baznīcai un viņa nāve
Augustīnam bija dievbijīga daba, kā arī asa un spēcīga domāšana. Viņa garīgā darbošanās arvien un viscaur bija ierosinoša un pamācoša, iedvesmojoša un novatoriska. Tādēļ mēs varam sacīt, ka Augustīns, iespējams, bija otrs ietekmīgākais teologs pēc apustuļa Pāvila.
Jēzus reiz sacīja, ka no Viņa ļaudīm “plūdīs dzīvā ūdens straumes”. Un to mēs redzam pie Augustīna, ka no viņa “šīs dzīvās ūdens straumes” plūda uz visām pusēm. Viņam bija liela ietekme uz gados jaunākiem garīdzniekiem, kurus viņš pulcēja ap sevi tādā kā ordeņa kopienā.
No šīs kopienas baznīca ieguva teicamus kalpus un bīskapus. Ar savas māsas palīdzību, kas vadīja kādu sieviešu kopienu, viņš veica lielus mīlestības darbus. Arī pēc tam, kad jau viņš visu savu mantu bija atdevis nabagiem, Augustīns no saviem regulārajiem ienākumiem paturēja tikai pašu niecīgāko daļu, lai varētu izdzīvot.
Viņa mājsaimniecība bija ļoti trūcīga. Jaunas drēbes vai jaunus traukus viņš sev iegādājās tikai tad, kad vecās drēbes vai vecie trauki bija nolietoti jau pilnīgi. Trūcīgajās ēdienreizēs par dārgajām garšvielām kalpoja garīgas un laipnas sarunas. Nopietns uzraksts viņa namā ikvienam viesim atgādināja, lai par otru cilvēku tas nerunātu ļaunu.
Pretstatā stingrībai, kādu Augustīns izrādīja baznīcas mācības lietās, citās lietās viņš rīkojās tam laikam neraksturīgi vaļsirdīgi. Lai varētu palīdzēt žēlsirdības darbos, viņš, daudz nedomājot, pārdeva svētos dievnama traukus. Kad kāds bagāts vīrs baznīcai bija devis lielu dāvinājumu, bet vēlāk pats nonācis nabadzībā, Augustīns visu viņa mantu tam atdeva atpakaļ.
Tāpat Augustīns atteicās būt tiesnesis sava laika bīskapa strīdos un izmantot garīgā vadītāja varu, uzskatot, ka šādas lietas nav savienojamas ar amatu, kas sludina samierināšanos. Par māņticību viņš nosauca arī tā laika uzskatu, ka lūgšanai vienā vai otrā vietā, piemēram, pie mocekļu kapiem ir zināmas priekšrocības un tās tiek īpaši uzklausītas.
Tā vietā Augustīns sacīja, ka visas lūgšanas vajag virzīt uz Dievu. Augustīns uzstājās arī pret verdzības ievazāšanu kristietībā, brīdinot no tā, ka vergus nedrīkst uzskatīt par īpašumu.
Savas dzīves pēdējā gadā Augustīns vēl kļuva par liecinieku vandaļu iebrukumam Ziemeļāfrikā. Barbaru kara šausmas ielauzās arī Ziemeļāfrikas baznīcā. Tika aplenkta arī Hipona, kur nogurušais cīnītājs Augustīns jau ilgojās kļūt atraisīts no šīs pasaules bēdām. Kad bija iesācies jau trešais aplenkuma mēnesis, Augustīns saslima. Viņam atnesa Dāvida grēku nožēlas psalmus, kurus viņš ar daudz lūgšanām un asarām acīs pārlasīja atkal un atkal.
Augustīna nāve, Benozzo GOZZOLI, 1465, Apsidal chapel, Sant’Agostino, San Gimignano, © Web Gallery of Art
Augustīns mira 430. gada 28. augustā 76 gadu vecumā. Viņa ievērojamākā grāmata ir Confessiones. Jo īpaši pazīstami ir tajā lasāmie vārdi: “Tu, Dievs, mūs esi radījis Sev, un mūsu sirds ir nemierīga tik ilgi, kamēr tā nenorimstas Tevī.”
Uldis Alpe