Jo, kad viens saka: Es turos pie Pāvila, bet otrs: Es pie Apolla, – vai tad neesat miesīgi? Kas tad ir Apolls, un kas ir Pāvils? Tik kalpi, ar kuru palīdzību jūs kļuvāt ticīgi.
(1. Kor. 3:4-5)
Es lūdzu, noklusējiet manu vārdu un sauciet sevi nevis par luteriešiem, bet kristiešiem. Kas ir Luters? Mācība taču nav mana. Tāpat es arī neviena dēļ neesmu krustā sists. Svētais Pāvils negribēja, lai kristieši sauktu sevi par Pāvila vai Pētera sekotājiem, bet gan – par kristiešiem.
Kā gan es, nabaga tārps, būtu nonācis tik tālu, ka Kristus bērniem vajadzētu saukties manā piedauzīgajā vārdā? Bet, ja tu uzskati, ka Lutera mācība ir evaņģēliska, tad nevari pavisam atmest Luteru; citādi tu līdz ar viņu atmetīsi arī viņa mācību, kuru atzīsti par Kristus mācību.
Ja Timotejam būtu bijis diezgan, ka viņš atzinis Evaņģēliju, Pāvils nebūtu viņam piekodinājis, lai nekaunas arī no viņa – ne Pāvila kā cilvēka, bet Evaņģēlija dēļ, kas viņus saistīja.
Ja nu Timotejs būtu sacījis: es neturos nedz pie Pāvila, nedz pie Pētera, bet pie Kristus, zinādams, ka Pāvils un Pēteris Kristu sludina, – viņš tomēr līdz ar to būtu noliedzis pašu Kristu. Jo Mateja evaņģēlija 10. nodaļā Kristus saka: “Kas jūs uzņem, tas uzņem arī Mani; kas jūs nicina, tas nicina Mani.”