Bizantijas ikonoklasms, 9.gs.
Jautājuma vēsture
Ap sesto, septīto gadsimtu svētbilžu kults jau bija dziļi iesakņojies austrumu baznīcā un ieņēma nozīmīgu vietu gan vienkāršās tautas ticībā, gan klosteru dzīvē. Tika uzskatīts, ka īpašas, pārdabiskā veidā radušās svētbildes sargā pilsētas, dziedina slimos, atdod mirušajiem dzīvību un veic citus līdzīgus brīnumus. Spriežot pēc tā, ka jau 306. gadā Elvīras sinodē Spānijā tika aizliegts baznīcās novietot attēlus, svētbilžu godināšanai ir senas tradīcijas. Vēsturnieki norāda uz vairākiem faktoriem, kas veicināja svētbilžu kulta izveidi un attīstību, īpaši austrumu baznīcā, no kurienes tas daļēji ienāca arī rietumos.
Rietumāzijas tautu vidū lielākā cieņā par reālistisku dabiskās pasaules attēlošanu arvien ir bijušas abstraktas mākslas formas. Sava loma šeit būs bijusi arī Aleksandrijas kristoloģijai, kas Kristus dievišķajai dabai piešķīra daudz lielāku nozīmi nekā cilvēciskajai. Kristus dievišķība te sliecas pilnībā pārvērst cilvēcisko dabu dievišķajā. Šo iemeslu dēļ Halkedonas koncila lēmumi, kas uzsvēra gan Kristus dievišķās, gan cilvēciskās dabas līdzāspastāvēšanu un savstarpējo īpašību mijiedarbību Kristus personā, austrumos tika uzņemti ar diezgan lielām aizdomām. Sava, un nebūt ne maza loma šeit kā arvien bija arī politiskiem jautājumiem.
Plaisa starp Romas baznīcu impērijas rietumos un Konstantinopoles baznīcu austrumos kļuva arvien dziļāka un dziļāka. Zināmā mērā tas notika tādēļ, ka austrumu impēriju arvien vairāk ietekmēja orienta tautu pagāniskie uzskati. Tā kā arābu iebrukumi apdraudēja Bizantijas impēriju un tās austrumu robeža atradās imperatoru uzmanības centrā, tad orienta pasaules reliģiskā ietekme tika novērtēta arī kā politiski draudi.
726. gadā Bizantijas ķeizars Leons III aizliedza svētbilžu godināšanu, norādot, ka tā ir galvenais šķērslis jūdu un musulmaņu pievēršanā kristīgajai ticībai un ir pretrunā ar pirmo bausli. Cīņa pret svētbildēm pastiprinājās, un pēc 730. gada edikta sākās īsti svētbilžu grautiņi. Sava nozīme šai negatīvajai attieksmei pret svētbildēm bija arī impērijas izglītotajā daļā valdošajai nepatikai pret tautas māņticību, kā arī armijas virsnieku nepatikai pret mūkiem.
Klosteru dzīve lielā skaitā atrāva cilvēkus no kalpošanas armijā, impērijas administratīvajos amatos un lauksaimniecībā. Trūka kareivju un pamazinājās iekasētie nodokļi. Bizantijas baznīcā, kas bija cieši saistīta ar valsti, mūki vadīja cīņu par baznīcas neatkarību no valsts. Tā kā klosteros atradās vairums ikonu, kas bija gan naudas ieguves avots, gan veicināja klosteru popularitāti, tad, vēršoties pret svētbilžu pielūgšanu, bija iespējams arī mazināt mūku ietekmi valsts politiskajā dzīvē.
730. gadā Leons III atcēla Konstantinopoles patriarhu, sagrāba daļu no pāvesta īpašumiem un vairākas diacēzes, kas agrāk bija piederējušas rietumu patriarhātam, pievienoja Konstantinopolei. Tas radīja lielu sarūgtinājumu un pretestību. Svētbilžu grautiņi turpinājās un pat pieauga spēkā nākamā imperatora Leona dēla Konstantīna valdīšanas laikā. Viņa sasauktais Konstantinopoles koncils 754. gadā nosodīja svētbilžu godināšanu kā elkdievību un kristoloģisku herēzi.
Kristoloģiskais arguments bija tāds, ka Kristus attēli spēj attēlot tikai Viņa cilvēcību, bet ne dievišķību, un tādējādi divas Kristus dabas tiek vai nu sajauktas vai pilnīgi atdalītas viena no otras. Par vienīgo legālo Kristus reprezentāciju tika atzīts Svētais Vakarēdiens. Imperators nesaudzīgi vērsās pret ikvienu, kas neievēroja Koncila lēmumus. Pēc Konstantīna valdīja Leons IV, kas pret svētbilžu pielūdzējiem ieņēma samērā mērenu nostāju.
Savukārt pēc viņa nāves Leona IV atraitne Irēna, kas labvēlīgi attiecās pret svētbilžu godināšanu, 787. gadā sasauca II. Nīkajas koncilu. Tajā tika atļauta svētbilžu godināšana, bet bija noliegts tās pielūgt tādā veidā, kādā tiek pielūgts Dievs. Tomēr 815. gadā jaunais imperators Leons V atjaunoja svētbilžu aizliegumu un iesāka svētbilžu godinātāju vajāšanu.
Ikona par septīto ekumenisko koncilu, 17.gs., Novodevičij klosteris, Maskava.
Mūki, kas cīnījās pret svētbilžu aizliegumu, savukārt mēģināja ne tikai panākt atļauju tās godāt, bet arī vērsās pret valsts varu kā tādu, pavēršot pret valsti pāvesta varu un cenšoties panākt Romas baznīcas primāta un jurisdikcijas ieviešanu impērijā. Šajā cīniņā iesaistījās sieviete un teica izšķirošo vārdu. Tā bija imperatora Teofīla atraitne Teodora, kas atjaunoja svētbilžu godināšanu. Kopš tā laika austrumu baznīcā pirmā Ciešanu laika svētdiena tiek svinēta kā ortodoksijas uzvara pār svētbilžu noliedzējiem un visiem citiem ķeceriem.
Ar svētbilžu strīdu saistītie vēsturiskie notikumi nav viegli saprotami un šķiet, ka te tāpat kā daudzos citos gadījumos, savijušies visdažādākie motīvi. Tādēļ ļoti pamatots šajā sakarā šķiet 16. gs. luterāņu teologa Mārtiņa Hemnica izteikums: “Tāpat kā citu kontraveršu gadījumos arī šoreiz, mēs no vēstures grāmatu lappusēm varam tikai nojaust kādi bija konkrētie notikumi, un kas īsti notika.” Savā darbā Loci Theologici M. Hemnics analizē arī tā saucamā VII ekumeniskā koncila lēmumus un sniedz bībelisku svētbilžu jautājuma izvērtējumu.
Teoloģiskais vērtējums
Protams, ikviens austrumu baznīcas teologs jebkuru mēģinājumu apšaubīt II Nīkajas koncila lēmumus nekavējoties pasludinātu par ķecerību. Taču Bībele mums daudzās vietās māca visu pārbaudīt, un pat apustulis Pāvils nebija apvainojies, kad ticīgie Berojā centās pārbaudīt viņa mācību, vai tā saskan ar Rakstiem. Tā kā nedz II Nīkajas koncilam (VII ekumeniskais koncils), nedz kādam citam koncilam nav tādas autoritātes kā apustulim Pāvilam, tad ikviens kristietis ne tikai drīkst, bet viņa pienākums ir pārbaudīt šo koncilu lēmumus Svēto Rakstu gaismā. Un te atklājas, ka Svētie Raksti nebūt neapstiprina II Nīkajas koncila lēmumu patiesumu, bet tajos drīzāk atklājas vairāki nopietni maldi.
Pirmkārt, koncila lēmumos tiek apgalvots, ka Dieva vārdā esot pavēlēts lietot svētbildes. Lai izdarītu līdzīgu secinājumu ir vajadzīga patiešām liela iztēle. Ir apbrīnojami, ka pat tāds nopietns teologs kā Damaskas Jānis izdara apmēram šādu secinājumu: Cilvēka Dēla zīme, par kuras parādīšanos pirms pasaules gala, runāja Kristus ir Viņa krusts. Tādēļ krusta koks ir pielūdzams, jo tur, kur ir Kristus zīme, Viņš pats ir klātesošs. Arī citi argumenti nav daudz labāki.
Otrkārt, koncila lēmumos nepārprotami tiek sacīts, ka svētbildēm un tēliem baznīcā nav tikai vēsturiska un izglītojoša nozīme, proti – tiem parādāma bijība, lūgšana un pielūgsme. Tas viss tiek pamatots ar zināmu vārdu spēli, apgalvojot, ka svētbilžu pielūgšana un godināšana nav tā pati pielūgšana un godināšana, kas Dieva pielūgšana. Lai pamatotu svētbilžu pielūgšanu, tiek arī citēti tādi baznīctēvu Bazila un Hrizostoma izteikumi, kuri patiesībā viņu rakstos nav atrodami.
Ko no tā varam mācīties?
Pirmais bauslis un citas Svēto Rakstu vietas mūs brīdina no tāda goda piešķiršanas svētbildēm, kāds tām tiek piešķirts austrumu baznīcā un zināmā mērā arī Romas baznīcā. Svētajos Rakstos nav neviena pamudinājuma pielūgt un godināt Kristus, Jaunavas Marijas vai kāda svēta cilvēka tēlu, gaidīt no tā palīdzību vai dziedināšanu.
Tāpat nav arī atrodamas tādas Rakstu vietas, kas apgalvotu, ka svētbildes varētu kalpot kā starpnieks starp cilvēku un Dievu. Turpretī neskaitāmās vietās mēs tiekam mudināti savās lūgšanās Jēzus vārdā tieši vērsties pie Dieva un tieši no Viņa sagaidīt palīdzību, un par to pateikties tikai un vienīgi Viņam.
Mēs gan varam izmantot savās baznīcās gleznas un citus mākslas priekšmetus, bet tas būtu darāms vienīgi vēsturiskos un pedagoģiskos, bet ne pielūgsmes nolūkos. Turklāt vajadzētu paturēt prātā, ka vienkāršāk un drošāk par Dievu ir domāt un spriest, balstoties Viņa atklāsmes Vārdā, nevis cilvēka roku darinātos tēlos. Tomēr mēs nekādā gadījumā neatbalstītu svētbilžu vai citu tēlu postīšanu.
Tik ilgi, kamēr tie pareizi tiek uztverti, tiem ir sava vieta baznīcā. Mums ir mīļš krucifiks, jo tajā mūsu acīm tiek atgādināts tas, ko Kristus mūsu labā paveicis. Nevajadzētu būt arī nekādiem iebildumiem pret Jaunavas Marijas, apustuļu un svēto tēliem baznīcā, taču vienīgi tik ilgi, kamēr valda pareiza izpratne un attieksme.
Ilārs Plūme