Preses statistika Latvijā
Kas var saskaitīt smiltis jūrā, kas var saskaitīt jaunizdotās grāmatas, kas nāk klajā viena par otru bagātāka, viena par otru skaistāka. Mielojot acis un sirdi gar veikalu plauktiem, pat prātā nenāk doma, ka visas tās vajadzētu sareģistrēt un uzskaitīt. Tomēr ir cilvēki un institūcijas, kas cenšas savākt un bibliogrāfiski reģistrēt pēc iespējas visus iespieddarbus.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas ietvaros darbojas Obligātā eksemplāra nodaļa, kas saņem no izdevējiem ar valsts likumu noteikto Latvijā iespiesto grāmatu un citu drukas darbu obligāto eksemplāru. Uz šā eksemplāra pamata Bibliogrāfijas institūts sagatavo un izdod Preses hroniku grāmatu un elektroniskā formā, kurā ietverti visi šajā iestādē saņemtie iespieddarbi un analītika (ziņas par avīzēs un žurnālos publicētajiem rakstiem).
Preses hronikas aptver divas grāmatas ik mēnesi – plānāku, kurā reģistrētas grāmatas, un biezāku ar ziņām periodiskajos izdevumos publicētajiem rakstiem. Tā bibliogrāfu veikums palīdz atrast grāmatas un rakstus pēc tematikas, autora vai citiem kritērijiem.
No vēstures
Šāda tipa darbība – valstī izdoto iespieddarbu kārtējā reģistrācija Latvijā secīgi aizsākta 1920.gadā, kad sāka izdot “Latviešu zinātni un literatūru” (retrospektīvu periodisko rakstu rādītāju) un “Valsts bibliotēkas biļetenu” (no 1927.g.) – jaunizdoto grāmatu ikmēneša biļetenu.
Taču drukas darbu reģistrācijas tradīcijas Latvijā sniedzas krietni tālākā pagātnē – pirms tam bija gan mācītāja K. E. Napjerska sastādītais līdz 1864.gadam izdoto latviešu grāmatu rādītājs, gan J. Misiņa rādītājs, gan T. Zeiferta un citu autoru sniegtie jauniznākušās literatūras gada pārskati, vēl citi bibliogrāfiski veikumi, tajā skaitā arī kādu atsevišķu nozari aptveroši grāmatu saraksti. Kaut arī vācu mācītāji daudz darījuši latviešu grāmatu bibliogrāfijā, līdz šai dienai trūkst plašāka retrospektīva reliģiskās literatūras rādītāja.
Citām tautām tādi bijuši un ir. Par Rietumeiropas reliģiskās literatūras bibliogrāfijas agrīnāko mēģinājumu uzskata Hieronīma Stridonska (ap 347.–420.g.) darbu “De viris illustribu”, kurā apkopotas ziņas par grieķu dievvārdu grāmatām. Tomēr pilnvērtīga reliģiskās literatūras bibliogrāfija Rietumeiropā aizsākās tikai 17.–18.gs., kad sāka sastādīt universālus reliģiskās literatūras rādītājus bez hronoloģikiem un valodu ierobežojumiem.
Agrīnākie šāda tipa sniegumi – kardināla F. R. Bellarmino “De scriptoribus ecclesiasticis” (Roma, 1613), M. Lipena “ “Bibliotheca realis theologica” (Frankfurte, 1685), P. Seljē “Histoire generale des auteurs ecclesiastiques” 23 sējumos (Parīze, 1729-1763). 19.gs. izdotās universālās reliģiskās bibliogrāfijas nav zaudējušas savu lomu vēl šodien, piemēram, Dž. F. Hērsta “Literature of theology” (1896).
20.gs. grāmatu skaits tik ļoti audzis, ka visās valstīs un valodās publicētās teoloģiskās grāmatas universālos rādītājos nav ietveramas, tāpēc mūsdienām raksturīgi veidot kādas vienas konfesijas vai valsts izdevumus vai ieteicoša rakstura rādītājus, piemēram, C. J. Adamsa “A reader’s guide to the great religions”. Jauniznākušās reliģiskās literatūras klāstā patlaban vislabāk palīdz orientēties gadagrāmata “Religions and inspirational books and serials in print”.
Cik un kas izdots pērn Latvijā?
Nācis klajā ikgadējais izdevums “Latvijas prese 2003. Statistisko materiālu krājums”. Šis ziņu apkopojums par pagājušā gada grāmatprodukciju uzrāda 2003.gadā klajā laistas 2605 grāmatas un brošūras, to kopējais metiens 5,1 miljoni eksemplāru. Izdevumu vidējā tirāža 2048 eksemplāri, vidējais apjoms 11,7 iespiedloksnes. Salīdzinājumam – 1980.gadā iznāca 2546 grāmatas ar kopējo metienu 16,164 miljoni eksemplāru.
Uz vienu Latvijas iedzīvotāju pērn sanāk 2,2 grāmatas, kas ir nedaudz vairāk nekā 2002.gadā (2).Pa nozarēm skaitot, visvairāk izdota daiļliteratūra – 613 izdevumi, kas sastāda 17% no kopējā grāmatu skaita, tajā skaitā 281 latviešu oriģinālās literatūras grāmata. Nākamās vairāk pieprasītās tematiskās grupas, izrādās, ir bērnu un mācību grāmatas (15%), literatūra sociālajās zinātnēs (14%), filozofiskā un psiholoģiskā literatūra (10%).
Aktivitāte reliģiskās literatūras jomā nozaru struktūrā nav maza (3%), 58 grāmatas, reliģisko grāmatu kvantitāte pārsniedz tādas nozares kā tirdzniecība, etnogrāfija, tehnika un rūpniecība, lauksaimniecība, literatūrzinātne, sports.
Ar grāmatu izdošanu patlaban nodarbojas gan profesionāli apgādi, gan arī gandrīz katra iestāde vai organizācija sarūpē pa kādai savas darbības profilam atbilstīgai grāmatai , arī privātpersonām nav liegts izdot jebko. Pērn grāmatas izdevušas 2605 fiziskas vai juridiskas personas, to skaitā 544 apgādi – Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas biedri, 64 individuālie izdevēji, kas laiduši klajā pārsvarā 1 vai 2 grāmatas, pārējie – dažādas iestādes un apgādi, kas nav pievienojušies profesionālajai asociācijai.
Reliģisko grāmatu izdošana nav koncentrēta vienās rokās, bet saskaldīta atbilstīgi konfesijām, izdodamo grāmatu ievirzei un izdevēju nolūkiem, to apgādē iesaistījušās vairāki desmiti organizāciju vai personu, katra sarūpējot caurmērā 1-5 grāmatas gadā. Izdoto grāmatu skaita ziņā citus apsteidzis Ogres apgāds “Viņa Vārds Manī” ar 16 grāmatām, lielākoties Horsta Šafraneka apcerēm.
Dažas reliģiskas organizācijas (Augsburgas institūts un Latvijas Bībeles biedrība) iestājušās Latvijas Grāmatizdevēju asociācijā, tomēr tikpat regulāri grāmatas izdod arī ārpus asociācijas esošas baznīcas iestādes (Rīgas Metropolijas kūrija, Latvijas Romas katoļu Baznīcas informācijas centrs, Rēzeknes-Aglonas diecēzes kūrija, Luterisma mantojuma fonds, Rīgas Lutera draudze, Latvijas Pareizticīgo baznīca), reliģiskās literatūras apgādi Atklāsme, Effata, Patmos, Klints, Amnis.
Arī daudznozaru apgādi nav ignorējuši reliģijas nozari, to vidū Zvaigzne (6 grāmatas), Latgales Kultūras centra izdevniecība, Zinātne, Atēna, Sol Vita, Rasa ABC, Aplis, Preses nams, Vieda, RaKa. Nozarē iekļāvušies arī daži individuāli izdevēji (Īzaks Kleimanis, Aivars, Kļaviņš, Maiga Vanaga).
Reliģiskā literatūra – sazarota un daudzpusīga
Nav viegls uzdevums raksturot gada reliģisko grāmatu produkciju kopumā pēc satura, jo tā atspoguļo visai daudzveidīgu un konfesionāli sazarotu reliģisko dzīvi valstī. Tomēr, pārlūkojot grāmatu klāstu, rodas iespaids, ka krietnā pārsvarā ir psiholoģiski un reliģiski ētiski pamācīgi un apcerīgi dažāda līmeņa lasītājam adresēti sacerējumi (vienkāršam lasītājam grāmatas cenšas palīdzēt izprast savu dvēseles dzīvi, intelektuālāku aizved plašākos un dziļākos reliģiskās filozofijas un vēstures laukos).
Orientieri cilvēkam vajadzīgi, un kas gan cits, ja ne vārds veldzēs un stiprinās dvēseli. Tādēļ var palasīt O. Čembera “Iet … un nepagurt”, K. Nordstokes “Ticība un mīlestība”, D. Šermana “Garīgā cīņa”, K. Niši “Dvēseles attīrīšana”… Nedaudz skumji, ka grāmatu sagādātāji cenšas psiholoģiski un ētiski palīdzēt lasītājam pārsvarā ar cittautu autoru tulkojumiem, un teju vai J. Rubeņa un M.Subača literārie opusi ir vienīgie latviešu oriģināldarbi, kas stiprina cilvēka garīgo dzīvi. Šāda svešām mentalitātēm un tradīcijām raksturīgu pamācību ieviešana latviešu lasītāju vidē raksturīga arī citās ārpus reliģijas esošās literatūras grupās. Jācer, ka laika gaitā, savu nacionālo identitāti apzinoties, situācija mainīsies par labu oriģināldarbiem.
Cerīgi šajā virzienā var raudzīties arī tādēļ, ka valstī notiek pietiekami aktīva Latvijas reliģijas vēstures un baznīcas darbības izpēte, kurā iesaistījušās kā baznīcas, tā no tās atdalītas akadēmiskas zinātniskas iestādes. Piemēram, pērn iznācis Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta “Reliģiski filozofisku rakstu” kārtējais, 7.sējums.
Pētniecisko devumu papildina V. Tēraudkalna monogrāfija “Jaunā reliģiozitāte 20. gadsimtā Latvijā : vasarsvētku kustība”. Ir grāmatas par ievērojamām personībām: J. Svilāna darbs “Kardināls Juljans Vaivods”, atmiņu un dokumetu krājums “Vienkāršs lielumā, liels vienkāršībā. Bīskaps Pēteris Egle”. Draudzes un baznīcas velta grāmatas savai vēsturei un šodienai (“Rīgas Mārtiņa baznīcai 150”, E. Astičes “Pušas baznīca un draudze”).
Baznīcas darbība tiek atspoguļota gan kārtējajās gadagrāmatās, tās izdod visas lielākās konfesijas – luterāņi, katoļi, baptisti, pareizticīgie, gan atsevišķos izdevumos, piemēram, “Baznīcas darbība Latvijā”. Grāmatas, kur netradicionālā pavērsienā atspoguļota reliģiskā dzīve valstī, vienmēr šķiet interesantas, tādām piepulcināma grāmata par katoļu baznīcas atzīto organizāciju darbību “Baznīca darbībā”.
Kāds ir Dievs? Par to katram var būt sava izpratne un izjūta kā par visaugstāko. Lai iejustos dažādās interpretācijās, arī nekristiešu reliģijās, var ieskatīties nelielā Sidnejas Valodas pulciņa sarūpētā brošūriņā “Baltu Dievs”, P. Lunda apcerē “Islāms”, V. Ivbuļa “Šiva izdejo un sagrauj pasauli”. Un vēl citās neminētās grāmatās, jo visas jau vienā rakstā aptvert nevaru.
Neatņemama reliģiskās literatūras sastāvdaļa visos laikos bijusi vēršanās pie pirmavotiem, pirmām kārtām pie Bībeles. Iznākuši dažāda apjoma un ievirzes Bībeles tekstu un ar to saistītu detaļjautājumi pētījumi un skaidrojumi, tulkoti no cittautu valodām (K. Patjē “Patriarhi”, H.K. Miskotes “Bībeles ābece”, V.Mullera “Jāņa atklāsmes grāmatas skaidrojums”, „Mārtiņa Lutera Svēto Rakstu apceres katrai dienai” u.c.).
Protams, laistas klajā reliģiskajai dzīvei un baznīcas rituāliem nepieciešamās kristīgās mācības grāmatas, sprediķi, liecinājumi, lūgsnas un citi teksti. Diemžēl nemanīju nevienu dziesmu grāmatas izdevumu.
Lilija Limane