Dieva ģeķība ir gudrāka nekā cilvēki.
(1. Kor. 1:25)
Kad Dievs kaut ko pavēl, saka vai dara – tev jātur mute ciet un jākrīt ceļos, un tad, neko vairāk nerunājot un nejautājot, jādara, ko Dievs pavēlējis, un jāņem par labu viss, ko Viņš dara. Jo Dievs negrib, lai mēs Viņu pamācām – mēs, kas pēc savas dabas esam dusmības bērni, grēcinieki un meļi.
Tādēļ Viņa padoms, vārdi un darbi ir daudz par augstu, lai mēs tos spētu saprast. Bet mēs esam tik akli un pārdroši nejēgas, ka iedomājamies, it kā varētu nevien saprast, bet arī izdarīt vēl labāk.
Ja nu pēc dabas esam tik nekrietni, mums būtu jāliek sava gudrība pie malas un par Dieva lietām un pavēlēm jādomā tā: ja tas man šķiet ģeķīgi, tad tikai tāpēc, ka es patiesi esmu liels muļķis, kas nespēj aptvert un saprast Dieva gudrību; mans aklums un muļķība ir tas, kas man traucē.