Sv. Pēteris, GIOTTO di Bondone, 1290, Upper Church, San Francesco, Assisi, © Web Gallery of Art
Šoreiz mūsu pārdomām ir Pētera 2. sprediķis Apustuļu darbu grāmatā. Pie tā padziļinātas analīzes mēs pakavēsimies kādā citā reizē, kad apskatīsim visus šīs grāmatas lielos sprediķus.
Domāju, ka tā varētu būt interesanta salīdzināšana, kas palīdzētu gūt visai labu priekšstatu ne tikai par to, kā apustuļi saprata Kristus vārda nešanu pasaulē, bet tā palīdzētu arī mums pašiem saprast, ko tas nozīme – Evaņģēlija pasludināšana.
Taču šoreiz mēs vērsīsim uzmanību tieši šim Pētera sprediķim, zināmā mērā salīdzinot to ar Pētera Vasarsvētku runu.
Atšķirīgais un cēloņi
Tātad, 3. nodaļā aprakstītā brīnumainā dziedināšana (Ap.d. 3:1–8) deva Pēterim jaunu iespēju ļaužu uzrunāšanai un, līdz ar to, Kristus Evaņģēlija pasludināšanai. Pirmajā brīdī šķiet, ka šis ir Pētera Vasarsvētku sprediķa atkārtojums. Kāpēc tādā gadījumā Lūkam būtu bijis nepieciešams likt vienu otram blakus divus līdzīgus sprediķus?
Pietiktu ar dažiem vārdiem, ka apustulis runāja uzrunāja un mierināja satrauktos ļaudis, un lasītājs saprastu, ka sprediķis bija tāds pats, kā Vasarsvētkos. Tomēr šeit mēs varam saskatīt vairākas būtiskas atšķirības. Pirmkārt, jau pašos cēloņos, kas spieda Pēterim uzrunāt ļaudis abos gadījumos. Vasarsvētkos tas bija dažu pārgalvīgo pārmetums, ka mācekļi, runādami mēlēs, kā saka, bija ieņēmuši pāri mēram.
Pēteris, uzsākdams savu runu, noliedza šīs apsūdzības. Otrajā gadījumā, ļaudis, raugoties uz šo vīru, kas četrdesmit gadus nav varējis pastāvīgi pārvietoties un kuru viņi visi pazina, un redzēdami viņu lēkājam, priecājamies un slavējam Dievu, bija pamatīgi izbijušies. Viņi pārbīlī ielenca Pēteri, Jāni un šo dziedināto vīru, gribēdami zināt, kas tad galu galā ir noticis. Un te Pēteris, uzsākdams savu runu, stingri nostājās pret varbūtību, ka viņš un Jānis būtu dziedinājuši šo vīru savā spēkā vai pateicoties viņu dievbijībai.
Bez šiem cēloņiem abos Pētera sprediķos ir vērojami arī citi atšķirīgi akcenti. Tā Vasarsvētkos Pēteris deva liecību Svētā Gara spēkam un klātbūtnei, kad Kristus vārdā Gars, izpauzdamies savā spēkā, ietekmēja mācekļus un izmainīja ļaužu dzīves (Ap.d. 2:42–47). Savukārt 3. nodaļā Pēteris liecināja par Kristus vārda spēku un varu, ar kuru Jēzus turpinājās savu aizsākto misiju virs zemes caur Viņa mācekļiem.
Stingrā pamatotība Rakstos
Mēs redzam, ka šajos sprediķos Pēteris neizklāstīja abstraktus kristīgās mācības jautājumus vai arī dziļas teoloģiskas problēmas. Tā vietā viņš parādīja Kristus personību un Viņa darbu, ietērpdams to visu vienkāršos vārdos. Viņš uzrunāja klausītājus kā vienkāršs jūds. Vispirms, viņš noliedza, ka vīrs tika dziedināts viņa vai Jāņa personiskās dievbijības dēļ.
Atbildība par dziedināšanu pienākas Dievam – tam pašam Dievam, kas bija atklājies Israēla sentēviem. Tieši Viņš veica šo brīnumaino dziedināšanu caur apustuļiem, lai pagodinātu savu kalpu Jēzu. Dziedinātājs bija tas pats Jēzus, kuru šie paši klausītāji bija nolieguši Poncija Pilāta priekšā, nododami Jēzu nāvei un Viņa vietā izvēlēdamies sev slepkavu Barabu.
Šajā īsajā uzrunā Pēteris nodēvē Jēzu vairākos vārdos. Vispirms viņš nosauc Viņu par tā Kunga Kalpu, tādējādi atgādinot mesiānisko pravietojumu par Jēzu (Jes. 42:1; 49:6–7; 52:13; 53:11; cf. Mk. 10:45); tāpat arī par Svēto, kas ir Mesijas vārds (Ps. 16:10; Jes. 31:1; sal. ar Mk. 1:24 un 1. Jņ. 2:20); arī par Taisno (Jes. 53:11; Cah. 9:9; sal. ar 1.Jņ. 2:1) un Dzīvības Princi, Autoru, Aizsācēju (Ps. 16; sal. ar Ebr. 2:10; 12:2).
Pēteris uzsvēra jūdu pretrunīgo attieksmi pret Jēzu, salīdzinādams viņu izpratni par Dievu un viņu dievbijību ar to, kāds tas ir parādīts un mācīts Rakstos. Vispirms, tad, kad Pilāts gribēja attaisnot Jēzu, viņi Viņu notiesāja. Viņi bez jel kāda pamatojuma un vainas uzrādīšanas noraidīja savu Svēto un Taisno, tā vietā izvēloties kaut kādu nožēlojamu noziedznieku. Bez tam, viņi bija nodevuši nāvei Dzīvības avotu, kuru Dievs augšāmcēla no mirušajiem, kam apustuļi arī ir liecinieki.
Tādējādi Jēzus – Dzīvības Princis jeb Dzīvības Avots – ir augšāmcēlies Mesija, no kura plūst dzīvība, kas uzvar nāvi. Lasot šo trešo nodaļu nevar paiet garām neievērots fakts, ka gan brīnumainajā dziedināšanā, gan arī Pētera runā galvenais uzsvars ir likts uz – „Jēzus Kristus vārdā”. Ar Jēzus „Vārdu” ir apkopots viss tas, kas par viņu bija teikts gan saistībā ar dziedināšanu, gan arī tas, kas ir teikts par Dieva Svaidīto viscaur Rakstos.
Kristus klātesamība un ticība
Tāpat arī nevar palikt neievērota dziedināšanas saistība ar divām lietām: pirmkārt, ar Jēzus spēka klātesamību un, otrkārt, ar lūdzēja ticību Kristum – visu to, ko viņš bija dzirdējis par Jēzu Kristu. Ja šim lūdzējam nebūtu bijusi ticība, ka Jēzus dievišķais spēks spēj viņu dziedināt, tad viņš nebūtu paklausījis Pētera mudinājumam staigāt.
Visticamāk, ka šis vīrs būtu sašutumā skaļi protestējis, ka te viens ir ieradies, lai izjokotu slimu cilvēku, vai arī viņš būtu vienkārši apbēdināts, ka viņa lūgums ir bezkaunīgā kārtā atraidīts.
Tik tiešām, kristieši zina, ka tik ilgi, kamēr mēs par sevi domājam: ko mēs varam sasniegt un kas mēs varam būt, tikmēr vienīgais mūsu ieguvums ir neveiksmes, vilšanās un izbailes; bet, kad mēs domājam par sevi: nevis es, bet Kristus manī, tad mums ir miers, drošība un spēks, gluži kā Pāvils saka: „Un Viņš ir sacījis: “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani.” (2.Kor. 12:9)
Bauslība un Evaņģēlijs jeb apsūdzība un žēlstība
Pētera apsūdzība pret sanākušajiem jūdiem bija smaga: „Jēzu jūs esat nodevuši; Svēto un Taisno esat aizlieguši un lūguši, lai jums dāvā slepkavu; dzīvības Valdnieku jūs esat nonāvējuši..” (Ap.d. 3:13–15)
Kaut arī tā bija smaga, tomēr Pētera pieļāvums, ka viņi tā bija rīkojušies aiz nezināšanas, liek spriest, ka viņa tonis pret klausītājiem bija maigs. Kāds pamats bija Pēterim šādi rīkoties? Acīmredzot Pēteris cerēja, ka tāda iejūtīga tuvošanās klausītājiem, veicinās izmaiņas jūdu attieksmē pret Jēzu Kristu. Šķiet, ka Pēteris atcerējās pats savu un arī pārējo mācekļu lielo neticību, kad Jēzus stāstīja viņiem par Viņa gaidāmajām ciešanām un nāvi Golgātā.
Visu to, ko Jēzus viņiem mācīja par savām ciešanām un par savu misiju, mācekļi tā īsti saprata tikai pēc Vasarsvētkiem. Un tomēr Jēzus nebija atstūmis mācekļus viņu neticības dēļ, jo pārlieku liela bija viņu neziņa un neizpratne par lietām, ko Jēzus viņiem stāstīja, kaut arī Viņš mācekļiem nemitīgi to bija atgādinājis un mācījis. Viena no grēka samaitātās miesas raksturīgākajām pazīmēm ir nespēja klausīties, ieklausīties un uzticēties.
Cilvēks ir atvērts, pretimnākošs un aktīvs visos tajos jautājumos, kad runa ir par materiālo ieinteresētību vai par izklaidi, vaļaspriekiem – ar vienvārdsakot, par visu to, kur ir sasniedzami un sataustāmi tūlītēji materiālās pasaules rezultāti, ieguvumi un labumi. Un te cilvēku itin nemaz nemulsina, ka šie ieguvumi un labumi ir īslaicīgi, pārejoši un zūdoši. Pacietīgi gaidīt, mācīties, ieklausīties, dot priekšroku paliekošām lietām – tās ir milzīgas un neatrisināmas problēmas grēcīgajai miesai.
Konflikta sakne
Protams, Israēla augstajiem garīgajiem līderiem bija kauns kaut kāda Galilejas galdnieka priekšā atzīt, ka viņu dievbijība ir tik klājā pretrunā tam, ko Dieva vārds mācīja Rakstos. Viņi saprata, ka Jēzus Rakstu skaidrojums pilnīgi neatbilda tam, kā viņi līdz šim bija mācījuši tautu. Viņš skaidroja Rakstus pilnīgi savādāk. Viņi tam nevarēja piekrist. Un tā ir tā konflikta ass, kas bija starp Jēzu un farizejiem, saduķejiem un rakstu zinātājiem.
Te nelīdzēja pat tas, ka Jēzus tik daudzas reizes un uzskatāmi īstenoja mesiāniskos pravietojums no Vecās Derības. Tā vien šķiet, ka visa Israēla situācija atgādināja aprakstu par to, kā jārīkojas ar cilvēku, kas aiz nejaušības nogalinātu savu kaimiņu un tāpēc ir spiests meklēt patvērumu tuvākajā pilsētā, tas ir, „glābšanās pilsētā no asins atriebēja” (4.Moz. 35:9–34). Bez tam, Pēteris norādīja, ka Jēzus ciešanas un nāve ir pilnīgā saskaņā ar pravietojumiem par Mesiju.
Tādējādi konflikta sakne gan jūdu augstai garīdzniecībai, gan visai Israēla tautai ir meklējama tieši pravietojumā par Mesijas nāvi, kas pat Jēzus mācekļiem bija grūti saprotama. Pētera klausītāji neapšaubīja viņa minētos pravietojumus. Viņi nenoliedz notikušā brīnuma īstumu. Viņi arī neapšaubīja Jēzus brīnumdarbus. Galvenā problēma, ar ko sastapās jūdu klausītāji – saskatīt Mesiju, pasaules uzvarētāju, krustā sistajā Jēzū Kristū.
Ja Jēzus ir Mesija, kur ir Viņa valstība?
Otrs klupšanas akmens jūdiem, lai saskatītu Jēzū Kristū Dieva mesiju, bija jautājums par mesiānisko valstību. Kur tā ir? Ja Jēzus ir Mesija, tad jābūt arī Viņa valstībai. Šie patiesībā nav tik viegli jautājumi, lai atbildētu uz tiem īsos un kodolīgos vārdos. Te atkal būtu vieta plašākam rakstam.
Ceru, ka tuvākajā nākotnē mēs pie šā jautājuma varētu atgriezties. Visi šie jautājumi mūsu ticībai ir ļoti svarīgi. Bet šeit mēs varam veikt vēl kādu salīdzinājumu ar Vasarsvētku sprediķi. Tur viņš ļaudīm skaidroja Jēzus prombūtni ar nepieciešamību pēc Svētā Gara izliešanas. Trešajā nodaļā viņš skaidro jūdiem problēmas, kādas ir saistītas ar mesiāniskās valstības jautājumiem, atklādams tās patieso dabu.
Pēteris labi zināja jūdu problēmu. Savu skaidrojumu, pamatodamies Rakstos, viņš turpināja, norādīdams jūdiem, ka viņiem jāuzlūko Jēzus kā Mesija pirms valstības sākšanos. Kā pēc viņa vārdiem tas varētu notikt? Kā tas ir, ka valstība atnāks pēc tam? Pareizās attiecības ar Dievu ir iespējamas vienīgi ticībā uz Jēzu Kristu. Tāpēc Pēteris atkal, kā Vasarsvētku dienā, aicina jūdus uz atgriešanos no saviem grēkiem (Ap.d. 2:38).
Šīs uzticības rezultāts jeb svētība – viņu grēku piedošana. Klausoties Pētera vārdus, varētu šķist, ka šī atgriešanās varētu būt divējāda: šai atgriešanās ir jānotiek vai nu individuāli, vai visam Israēlam kopumā. Turpmākie notikumi sniedz mums atbildi uz šo jautājumu. Salīdzinoši neliels skaits no Israēla tiešām atgriezās un nožēloja savus grēkus, tomēr lielākā tautas daļa noraidīja Jēzu Kristu.
Kāds cits jautājums saistībā ar Debesu valstības apsolījumu ir tas, vai Pēteris, mudinot uz atgriešanos no grēkiem, apsolīja jūdiem Debesu valstības nākšanu, proti, atgriežoties no grēkiem, tajā pašā laikā tiktu iedibināta vai atjaunota valstība Israēlam. Tā pirmajā brīdī varētu likties. Taču tā tas nebija. Kristus apustulis viņiem teica, kas jūdiem kā tautai ir jādara, lai viņi ieietu šajā valstībā un saņemtu tās svētību, kas ar Derību viņiem bija apsolīts, proti, viņiem jāatgriežas no saviem grēkiem un jātic Jēzum Kristum.
Grēku piedošana un tā loma pestīšanā
Tas atkal ir viens jautājums, kas bija kaut kas jauns un nesaprotams ne tikai jūdiem, bet ir izraisījis neskaitāmus jautājumus un bijis klupšanas akmens visā kristīgās baznīcas vēsturē līdz pat mūsu dienām. Arī šis jautājums pelna plašāku izklāstu, pie kā, kā ceru, jau tuvākajos Latvijas Luterāņa izdevumos atgriezīsimies. Tagad mēs tikai nedaudz pieskarsimies šim jēdzienam.
Grieķu vārds, kas latviešu valodā ir tulkots kā atgriešanās no grēkiem, ir metanoia. Tas ietver sevī izpratni par domāšanas, prāta virziena maiņu, sirdsprāta maiņu; tas ir kaut kas tāds, kad kāds ir nolēmis mainīt iepriekš pieņemtu lēmumu vai attiekties no iepriekš pieņemta darba vai rīcības. Mūsdienu sabiedrība kā augstu sasniegumu, salīdzinot pagājušiem laikiem, vērtē ētiski tikumisko progresu.
Tomēr taisnības labad jāatzīst, ka tas, ko mēs dēvējam par mūsu ētiku vai tikumību, ir labi apslēptais mežonīgums mūsos. Tikumiski un ētiski mēs esam tāpēc, ka tas ir izdevīgi. Kādos noteiktos dzīves brīžos šis ļaunais mūsos tomēr izlaužas uz āru, kā rezultātā ciešam vai nu mēs paši, vai arī mūsu līdzcilvēki, mūsu ģimenes, darba kolēģi. Citreiz mēs savu viltus ētiku un tikumību slēpjam vienkārši aiz vienaldzības maskas. Taču atgriešanās no grēkiem nesamierinās ar šādu paviršu un formālu labošanos.
Jaunajā Derībā domāšanas vai prāta maiņa attiecināma uz tiem, kam sāka riebties viņa grēcīgais dzīves veids, ļaunie darbi, mānīgā tikumība un labestība, liekulīgā morāle. Pētera atgriešanās no grēkiem ietver gan savu grēku atzīšanu un nožēlu, gan patiesu vēlēšanos laboties. Attiecībā uz pestīšanu tas nozīmē citādu domāšanu gan par grēku, gan pašiem par sevi, gan arī par Pestītāju. Tā jūdi uzskatīja, ja Jēzus Kristus nav viņiem apsolītais Mesija. Tagad viņiem ir jāmaina savas domas par Jēzu Kristu un jātic, ka Viņš ir viņu Dieva Izredzētais.
Patiesa atgriešanās nozīmē, ka tas, ko Dievs ir teicis, ir patiess, un tāpēc, ka tas ir patiess, ir jāmaina mūsu domas par mūsu grēcīgumu un par Pestītāju. Tāpat patiesa atgriešanās nav iespējama bez ticības, kas ir pieķērusies grēku piedošanas apsolījumam Kristus dēļ. Tāpat arī pretējais: kur vien ir patiesa ticība, tur ir arī īsta atgriešanās.
Noslēgumā Pēteris citē vairākas Rakstu vietas no Vecās Derības, kas apstiprina viņa nupat teiktos vārdus. Jau Mozus bija pravietojis Israēlam, ka Dievs gādās viņiem tādu pravieti, kas būs līdzīgs viņam, Mozum, caur kuru Viņš atklāsies savai tautai (5.Moz. 18:15–19; sal. ar 3.Moz. 23:29).
Tādējādi Pēteris apliecināja jūdu priekšā, ka Jēzus ir šis Mesija un mudināja viņus uzticēties Jēzu, pretējā gadījumā viņiem draud pazudināšana, kā tas jau bija noticis ar viņu tēviem Mozus laikā. Šī „izdeldēšana” (3:23) arī notika 70. gadā pēc Kr., kad Jeruzalemes templis tika iznīcināts, un Dieva vārds tautai atņemts, jo turpmāk tas būs saņemams vienīgi ticībā Jēzum Kristum, nevis skatīšanā vai aptaustīšanā. Citiem vārdiem, ticība uz Mozu ved uz ticību Kristum, bet ja Pētera klausītāji ticētu, ka Jēzus ir viņu Mesija, tad viņi arī būtu bijuši paklausīgi Mozum.
Tā nu mēs esam nobeiguši Apustuļu darbu grāmatas trešo nodaļu. Mēs esam pieskārušies daudziem būtiskiem un svarīgiem kristīgās mācības jautājumiem. Šoreiz mēs veltījām uzmanību otram Pētera sprediķim. Tādi būs arī turpmāk. Mēs redzēsim, kā maz pamazām šajos sprediķos atklājas Jēzus Kristus personība un pestīšana, ko Viņš ir izcīnījis visu ļaužu labad.