GRAFITI – HULIGĀNISMS VAI MĀKSLA?

Domājot par grafiti un no tās atvasinātajiem pašpuiku ķēpājumiem uz sienām – šo savdabīgo un garāmgājēju skatu piesaistošo pilsētas vides sastāvdaļu – , iztēlojos tālas nākotnes vīziju. Pasauli skārusi globāla katastrofa, bojā gājušas gandrīz visas civilizācijas uzkrātās kultūras vērtības, arī grāmatas un manuskripti.

Nedaudzie dzīvi palikušie cilvēki pēta iepriekšējo kultūru atstātās rakstu zīmes. Taču viņiem neizdodas atrast pat apdeguša papīra strēmeles. Toties šur tur uz mūra sienām saglabājušās ieskrāpētas vai iekrāsotas zīmes. Pētnieki pēta tās tāpat kā mēs senos klinšu zīmējumus uz alu sienām.

Un ielu puiku, skrandaino un pagrimušo, policistu vajāto un godīgu pilsoņu nicināto nedarbu sekas kļūst par pētniekiem izcili vērtīgu avotu. Tā ir tikai vīzija. Tomēr tā varbūt ietver domu par sliktā un labā relativitāti un iespējamo vērtību maiņu atkarībā no vēsturiskās situācijas.

Kas ir grafiti

Grafiti ir zīmējumi uz sienām, kuri tur uzpūsti ar krāsu baloniņu. Vārds cēlies no grieķu vārda graphein un no itāļu graffito un tiešā tulkojumā nozīmē „uzskrāpēts”. Taču tikai īsta māksla tiek taisīta ar krāsu baloniņiem. Pilsētās mīt desmitiem un simtiem grafiti cienītāju, kas nevar atļauties iegādāties dārgos baloniņus (Viens baloniņš maksā vairākus latus, turklāt viena zīmējuma izveidošanai nepieciešami vairāki baloniņi).

Ne visiem modīgās mākslas sekotājiem pietiek skaistu grafiti zīmējumu izveidei nepieciešamās prasmes un talanta. Tādēļ pusaudži un jaunieši izvēlas vieglāko izpriecu – vienkārši apķēpāt namu sienas ar flomāsteriem, skrāpējumiem un citiem rakstiem un zīmējumiem. Un tas jau ir vandālisms, nosodāma un sodāma rīcība, ar kuru nevienas “pilsētas tēvi” tomēr nav spējuši tikt galā.

Nedaudz vēstures

Grafiti māksla aizsākās sešdesmito gadu beigās Amerikā, Ņujorkā. Daudzi zinātnieki, kas pēta šo jomu, apgalvo, ka grafiti aizsākumi meklējami tālā senatnē, akmens laikmetā, kad alu cilvēki apgleznoja savu alu sienas kā prazdami. Tomēr tāds grafiti, kādu mēs to pazīstam šodien, nav bijis sastopams tik sen.

Sākumā grafiti zīmētāji jeb raiteri, kas atvasināts no vārda write (angliski – „rakstīt”), zīmēja uz sienām tikai savus vārdus. Viņi vēlējās, lai tie kļūtu atpazīstami un katrs jauns cilvēks, ar kuru iepazītos, jau būtu dzirdējis vai, pareizāk sakot, lasījis, jaunā raitera vārdu kaut kur ielās.

Par grafiti aizsācēju tiek uzskatīts kāds Taki 183, kura pseidonīms atvasināts no īstā vārda, bet cipari nozīmē ielas numuru, kurā viņš dzīvoja. Taki 183 kļuva daudziem jauniešiem par elku un arī citi savus pseidonīmus veidoja līdzīgi.

Sākumā krāsu baloniņu vietā tika izmantoti parasti flomāsteri vai arī vārds vienkārši tika ieskrāpēts uz sienas. Vēlāk radās ideja par krāsu baloniņiem, ar kuriem panākams daudz spilgtāks efekts un zīmējums iegūst pat maģiski valdzinošu noskaņu.

Grafiti bums Ņujorku bija pārņēmis pagājušā gadsimta 70.–80. gados. Sākumā ievērojamas kompānijas cīnījās ar ielu zīmētājiem, taču tas prasīja milzīgus finansiālus līdzekļus. Žurnālists Fab 5 Freddy pirmais uzrakstīja rakstu, kurā analizēta fenomenālā grafiti attīstība. Savukārt no Romas Ņujorkā 80. gadu sākumā ieradās Klaudio Bruni nolūkā atrast grafiti raiterus, popularizēt tos Eiropā un pelnīt ar to naudu.

Panākumi atnāca drīz, un par spīti mākslas ekspertu šokam grafiti meistaru izstādes guva neticamus panākumus. Bet tieši grafiti pārvēršanās mākslā radīja šķelšanos raiteru vidū. Vieni ar to pelnīja iztiku, zaudējot kontaktu ar ielu publiku, citi palika jauniešu vidē. Šodien arvien vairāk jauniešu visā pasaulē pievēršas šai kultūrai. Pārsvarā tie ir breikeri, reperi u. tml. – šī māksla ir neatņemama hip hop kultūras sastāvdaļa.

Grafiti ir ielu un hip-hop kultūras elements. Amerikā grafiti raiteri pārsvarā ir melnādainie jaunieši. Viņi ir aktīvāki reperi, breikeri un līdz ar to arī grafiti gleznotāji. Viņi klausās repu un zīmē, ietekmējoties no tā. Tas palīdz raiteriem atbrīvoties un justies kam piederīgiem. Šī ir viņu kultūra, viņu māksla, kas ļauj brīvi izteikties.

Latvija nestāv nomaļus

Ja runā par īstu mākslu, tad Latvijā strādā viens nopietns grafiti mākslinieks Aleksejs Odnorukovs, kas eksperimentē kā ar šriftiem, tā glezniecības elementiem. Tomēr tā ir vairāk salonu māksla. Mūs interesē ielas. Daudzviet ir domāts par problemātisku, industriālu un citādi mākslinieciski nenoformētu platību apgleznošanu ar grafiti.

Runājot par Rīgu, pats skaistākais, manuprāt, ir tunelis Ķīpsalā, kas ir Hansabankas dāvana rīdziniekiem. Tas tika atklāts 2004. gada novembrī. Tuneli apgleznoja 25 labākie mākslinieki no visām trim Baltijas valstīm. Savukārt Daugavpilī arī pērn 12 mākslinieki apgleznoja SIA “Ingrida” maksas autostāvvietas sienas. Grafiti apritē visvairāk tomēr iekļāvusies Ventspils. Tur mākslinieks V. Meikšāns apgleznojis skeitparka tuvumā esošo garāžu sienas.

Ielu zīmētāji nerimstas

Oficiālā un atļautā grafiti zīmēšana prasa lielus finansiālus līdzekļus, tāpēc projektu ir daudz mazāk nekā zīmētgribētāju. Un pamatmasa jauniešu turpina pašdarbību, vienkārši apķēpājot glītu namu sienas tiešā pulcēšanās vietu tuvumā, sevišķi Vecrīgā.

Viņi netaupa ne vecus mūrus un elektrības kabeļu kastes, ne blokmāju sienas, ne pat lietas un priekšmetus, piemēram, automašīnas. Kas ir šie cilvēki un kāpēc viņi spļauj virsū citu kārtīgi izremontētajām un svaigi krāsotajām sienām?

Patiesībā ielās redzams maz glītu ar baloniņu krāsām veidotu zīmējumu, kas spētu iepriecināt garāmgājējus. Pārsvarā redzami haotiski un raibi uzraksti. Visvairāk starp uzrakstiem ir parakstu.

Staigājot pa Rīgas ielām, pievērsiet uzmanību aprakstītajām sienām un jūs pamanīsit, ka daudziem vārdiem (kas gan nav raiteru īstie vārdi, bet pseidonīmi) pievienoti cipari. Tie vienmēr kaut ko nozīmē. Tas reti kad vairs ir ielas numurs, visbiežāk šajā datumā raiterim ir dzimšanas diena.

Daudzi rakstītāji savu parakstu izveidojuši no vārda pirmā burta vai kādas tā kombinācijas ar vai bez dzimšanas datuma, piemēram, tieši tā rīkojušies populārākie Vecrīgas rakstītāji “T16”(Toms), “ADS” (Aldis), “Ru15” (Raivis) u. c. Daži pieraksta arī tapšanas gadu.

Puikas un meitenes krāso vai raksta ne tikai savus vārdus, bet arī visādus konceptuālus saukļus uz māju sienām. Parasti tie ietver jauniešu attieksmi pret kādu sabiedrisku parādību, mūzikas grupu, uzskatu vai pauž attieksmi pret citiem vienaudžiem vai to kompānijām.

Firmas, kuru ēkas tiek, viņuprāt, apgānītas, visus zīmējumus regulāri aizkrāso ciet. Bet tas nedod nekādus rezultātus, jo grafiti gleznojumi aug kā sēnes pēc lietus, un katra vecā zīmējuma vietā drīz vien parādās jauns – vēl krāšņāks un iespaidīgāks. Tiek piekopta arī vilcienu, mašīnu un pat policijas iecirkņu apzīmēšana.

Pazīstu kādu zēnu, kas gaišā dienas laikā aprakstīja policijas mašīnu un, kad īpašnieks ieradās, bēga no tā ap šo mašīnu (policistam tā arī neizdevās viņu noķert). Tomēr ne vienmēr raiteriem tā izdodas aizmukt no soda, zinu kādu ilggadēju raiteri, pret kuru pat tika ierosināta lieta.

Šie ielu gleznojumi parasti tiek tapināti naktīs vai tumšos, vēlos vakaros, kad ir drošākas izredzes, ka kāds varētu iet garām un nosūdzēt raiterus policijai. Tas arī uzsit pamatīgu adrenalīna devu, bet jauniešiem reizēm izdodas uzzīmēt ko brīnišķīgu pat šādās sasteigtās stresa situācijās.

Pazīstu daudzus ielu zīmētājus un aprakstītājus – vandaļus. Gribēju dabūt kādu interviju, bet viņi baidījās to sniegt. Baidījās no publicitātes, jo varētu tikt atšifrēti un sodīti. Viņi noskaņoti slēpties un savā draugu lokā nemitēties zīmēt uz sienām. Bet Internet tīmeklī (paldies Dievam, līdz šim anonīmajā) izteikumus atradu. Lūk, dažu jauniešu viedokļi par ielu zīmējumiem:

Anry: „Man liekas, ka bieži vien ir tā, ja tu esi izgājis no mājām uz kādu vietu, kur nepatīk (darbs, skola un citi štrunti) vienīgais, kas uzlabo [garastāvokli], ir kāds dzīvespriecīgs un pacilājosšs uzraksts, kas liek aizdomāties, kāpēc viss ir tā un ne savādāk”.

Mr. Henky (atvainojiet, ka rupji, bet tipiski): “Ar krītu zīmēju p……. uz sienas tā,/ Ka nepaliek brīvas vietas,/ Lai brīnās visi, kas to redz,/ Šis laikmets ir radīšanas laikmets, un katrs drīkst zīmēt, ko vēlas,/ Drīkst dziedāt dejot un rādīt, rādīt visiem d…/ piedz. Katrs mudaks tagad ir mākslinieks”.

..koi: “nekas, ja mūs kā parasti neviens nesaprot,/ paši tie nav saprasti, kas tik pēc noteikumiem prot”.

xx1: “A māksla ir māksla, un neviens tāpat to nesaprot, ka cits un katrs ir indivīds. Neatkārtojams. Nekad nevajag neko pamatot. Gāzām valdību un ieviesām anarhiju un haosu.”
Tagad uz ielām Rīgā ir redzami ļoti daudz visādu saukļu un uzrakstu, bet tie nav īsti grafiti.

Grafiti ir lieli, krāšņi zīmējumi, kas uzreiz pievērš garāmgājēja skatu. Mūsdienās daudzi cilvēki arī pasūta šādus grafiti zīmējumus uz savas mājas vai arī daudzi klubu, bāru, veikalu un citu šādu iestāžu īpašnieki vēlas, lai viņu sienas priecētu profesionāla grafiti meistara veidotais gleznojums. No otras puses, ielu zīmētājiem patīk justies kā opozicionāriem un profesionālo grafiti sabojāt rupjiem vārdiem. Skaistos grafiti Hansabankas tunelī ielu vandāļi izbojāja, pāri uzķēpājot savus uzrakstus. Kur kompromiss? Laikam tāda nav, jo sabiedrībā vienmēr būs divas cilvēku daļas – tie, kas visu iekārto un sakārto, un tie, kam tendence graut kārtību un tīrību.

No tā izriet jautājums: kas gan ir grafiti – huligānisms vai māksla? Tas nenoliedzami aizsākās kā huligānisms un noteiktā sabiedrības nišā tāds turpina palikt. Grafiti attīstība ir piemērs, kā no ielas norisēm veidojas laba māksla. Varbūt arī to cilvēciņu vidū, kas ir vēl jauni un neapzinīgi, ir tādi, kas radīs kādus citus virzienus. Mākslā, mūzikā, dzejā vai kur citur. Tāpēc par spīti viņu rupjumam, netaktiskumam, neaudzinātībai un citiem ne –, viņi pelna nedaudz izpratnes un iecietības. Tāpat kā katrs cilvēks uz šīs planētas.

Marianna Limane