Mozus testaments un nāve (fragments), Luca SIGNORELLI, 1482, Cappella Sistina, Vatican, © Web Gallery of Art
Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam!
(Ps. 90:12)
Tā kā visa mūsu dzīve nav nekas cits, kā pastāvīgs gājums pretī nāvei, mums visu mūžu jāmācās prasme pareizi dzīvot un pareizi mirt. Reti gadās, ka tas, kas dzīvojis nekrietnu dzīvi, ņem labu galu. Bet labi dzīvot, tas nozīmē – nevis dienu no dienas būt trakam un ieskurbušam – kā pasaule mēdz uzdzīvot – , bet dzīvot ticībā Dieva Dēlam, – kā sacīts Vēstulē galatiešiem: “Nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus.” (Gal. 2:20)
Jo tagad, dzīvodams miesā, es dzīvoju ticībā Dieva Dēlam, kas mani ir mīlējis un pats nodevies manā labā. Un labi mirt, tas nozīmē – mirt labprāt; bet labprātību nāves stundā atnes ticība. Labi mirt – tas pieder ticības augļiem. Kas tic, ka Kristū ir iemantojis žēlīgu Dievu, tas mirst labprāt; jo viņš zina, kurp dodas. Tāds cilvēks arī pareizi izturas pret savu tuvāko un dara viņam tā, kā būtu vēlējies, lai cilvēki izturas pret viņu pašu. Tāds cilvēks arī nevar rīkoties nekrietni.