Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā. Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums. Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. Tam turieties pretī stipri ticībā, zinādami, ka tās pašas ciešanas ir uzliktas jūsu brāļiem pasaulē. Bet visas žēlastības Dievs, kas jūs Kristū ir aicinājis Savā mūžīgajā godībā, Tas jūs pēc īsām ciešanām pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus. Viņam vara mūžu mūžos. Āmen. (1. Pēt 5:6–11)
Vai jūs to nekad neesat sajutuši, ka šī pasaule jūs ienīst jūsu ticības dēļ? Jēzus Kristus saka: Kad pasaule jūs ienīst, ziniet, tā Mani papriekš ir ienīdusi. Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas viņai pieder, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, un tāpēc pasaule jūs ienīst. Ja jums tomēr nekad nav nācies sajust pasaules naidu, tad ziniet, ka kaut kas tomēr nav kārtībā ar jūsu ticības dzīvi.
Kāds bija jūsu iesvētību solījums? – Apliecināt Jēzus Kristu, Viņa vārdu mācību pasaules priekšā, kā to skaidri māca un sludina evaņģēliski luteriskā baznīca. Ja pasaule dabū dzirdēt, ka jūs esat kopā ar Jēzu Kristu un esat Viņa skaidrās mācības piekritējs, tad pilnīgi droši jūs sastapsities ar nievām, ļaunām runām, uzbrukumiem no bezdievīgās pasaules puses. To Dieva vārds apstiprina neskaitāmās vietās. Bet tas apsola arī vēl kaut ko: par spīti šiem uzbrukumiem, jūs būsit pasargāti, jums nekas ļauns nevar notikt, jo Dieva mīlestība jūs ieskauj. Dieva mīlestība ir kā vairogs, kas atvaira ļaunā ugunīgās bultas, kas ik brīdi ir vērstas uz mums.
Taču tas nenozīmē, ka mūsu dzīve šajā pasaulē būtu bez briesmām. Jēzus vārdi to paskaidro: „Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna.” Ko nozīmē mums, Kristus sekotājiem, ka mums notiek kaut kas ļauns? Kāda citā vietā Jēzus pats to mums ir paskaidrojis: „Jums, Saviem draugiem, Es saku: nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu un pēc tam vairs nekā ļauna nevar darīt. Bīstieties no tā, kam ir vara nonāvēt un pēc tam iemest ellē.”
Tas nozīmē: jebkuras briesmas (pat vislielākās) šīs pasaules ceļā ir tikai nobrāzumi – ne tie jūs patiesībā apdraud. Bet bīstieties pazaudēt savu ticību, jo bez tās jūs būsit zaudējuši pestīšanu un Dievam būs jūs jāsūta mūžīgā pazudināšanā kopā ar velnu ellē. Velnam īstenībā nemaz nav tādas varas, lai kādu aizsūtītu uz elli.
Tajā laikā, kad tika rakstīts šis teksts, visā Romas impērijā sāka plosīties nežēlīgas kristiešu vajāšanas. Ķeizaru Neronu viņa nežēlībā pret kristiešiem gribēja atdarināt ikvienas provinces vietvaldis. Viņi apcietināja kristiešus un lika viņiem publiskā veidā noliegt savu ticību.
Apustulis saka, ka kristiešiem pat šausmīgie nāves sodi nav nekas vairāk kā tikai sīki nobrāzumi – īstu ļaunumu kristietim tie nevar nodarīt. Ļaunums un patiesās briesmas ir atkrist no ticības, jo tas nozīmē – mūžīgu pazudināšanu. Daudzi jo daudzi ticīgie bija darīti stipri šajā vārdā un apliecināja savu ticību arī nāves mocību priekšā. Līdz ar to velna bizness bija izjaukts.
Vajāšanas turpinās arī šodien. Vēl joprojām ir zemes, kur kristiešus nonāvē viņu ticības dēļ. Mēs no tādām briesmām esam pasargāti. Taču velns joprojām klīst apkārt kā rūcošs lauva. Viņa nolūks ir aizvien tāds pats – ar šīm šausmīgajām vajāšanām nošķirt jūs no Dieva, proti, atņemt jums ticību. Rietumu pasaulē velns ir pamanījies strādāt bez asinīm. Kālab gan smērēt rokas, ja mērķi var panākt daudz civilizētākā veidā?
Labklājības un pārpilnības zemēs baznīcu ēkas jau sen vairs nav draudžu dievkalpojumu noturēšanas vietas, bet – tikai arhitektūras pieminekļi. Kur valda mantas un baudas dieva kults, tur patiesais Dievs un kristīgā ticība ir vienaldzīgi. Tur neviens nav jābiedē tādām šausmu pilnām eksekūcijām – ļaudis, neko ļaunu nenomanīdami, paši un brīvprātīgi seko velnam viņa ceļā.
Ja kāds tomēr ir pievērsies ticībai un iestājies draudzē, velns darīs visu, lai ticīgais atkristu, tas ir, pamestu novārtā vārda uzklausīšanu un sakramentu saņemšanu, lai šis ticīgais pakāpeniski atsvešinātos no savas draudzes un sava iesvētes solījuma. Velns šajās lietās ir dažādu darījumu meistars – izveicīgs menedžeris, kas prot izkārtot lietas ļoti efektīgi.
Mūsu tekstā apustulis Pēteris velnu salīdzina ar rūcošu lauvu. Tā ir metafora, lai jūs labāk saprastu, kas ar jums var notikt, ja nonāksit viņa nagos. Taču tas nemaz nenozīmē, ka jūs velnu sastapsit tādā izskatā. Drīzāk viņa parādīšanās jūsu priekšā būs iespaidīga, daudzsološa: velns čukstēs jums ausī, ka jums nav ko nožēlot grēkus un iet uz draudzi, kur cilvēki saņem Dieva žēlastību; jā, citi ir vainīgi, citi ir grēcinieki, bet es esmu taisns un labs.
Tie ir patīkami un samtaini vārdi, tie silda cilvēka sirdi, un šī sirds ilgi nav jāmāca, lai tā velna samtainos vārdus klusām un nemanāmi arī apstiprina. Nē, nedomājiet, ka tas notiks tā, kā stāstā par doktoru Faustu, kas efektīgā un ļoti dramatiskā veidā noslēdza līgumu ar Mefistofeli.
Visizplatītākais veids, kādā velns panāk, ka ticīgais ielaižas līgumattiecības ar viņu, ir klusa un nemanāma velna padomu akceptēšana. Šie velna padomi, kā jau teicu, lielā mērā sasaucas ar mūsu pašu pilnīgi dabiskajām atziņām: „Tu jau droši vien esi ievērojis, cik daudz visādu pārbaudījumu ir ticīgajiem – tiem, kas gaida uz apsolīto jauno pasauli un Dieva valstību. Satver un baudi šo dzīvi, novērsies no tām nelaimes čupiņām, jo nav nozīmes tam, ko esi solījies Dievam savā iesvētē, neņem nopietni Jēzus vārda mācības apliecināšanu pasaules priekšā, tās ir blēņas.
Pamēģini svētdienās dzīvot, kā dzīvo visi citi, es gādāšu par to, lai tu sajustu baudu no savas dzīves un no atpūtas. Būs tusiņš, un tev forši klāsies, tu varbūt varēsi nopelnīt daudz naudas, varbūt iegūsi labu stāvokli sabiedrībā, un citi tevi apskaudīs. Ja tikai tas palīdz pildīt manus noteikumus, tu būsi liels un varens, citi cilvēki tevi respektēs, nelieši un bandīti staigās tev ar līkumu, tu būsi veselīgs un plaukstošs, citi ieklausīsies tavās runās un cienīs tevi tavu panākumu dēļ.
Ja pie tevis nedarbosies tāds veids, var pamēģināt citu variantu: es tev ļaušu uzlūkot dažādus jukumus šajā pasaulē, tu niknumā kurnēsi uz Dievu, ka viņš tev nedod to, ko tu esi pelnījis, ka visa ticības dzīve un draudze ir veltīgas lietas, kuras neko nodot. Varbūt, ka pie tevis darbojas tieši tas”. Katrs jau ir atšķirīgs un velna acīs cienīts klients, kas pelna individuālu pieeju.
Līdz ko jūs pieņemat šo pievilcīgo piedāvājumu, jūs esat velna pinekļos. Par visu vairāk velnam ir svarīgi, lai viņa varā esošie to nemaz nemanītu un nesauktu pēc palīdzības. Tāpēc parasti šie pinekļi nav ne pretīgi, ne nepatīkami, gluži otrādi. Svarīgākais velna biznesā ir, lai klienti netic nedz viņa eksistencei, nedz arī Dieva vārdam, ka visus, kas nav ar Kristu, sagaida Dieva dusmas un sods, ka viņiem kopā ar velnu ir sagatavota elle un mūžīga nāve, bet glābšana un mūžīga svētlaime ir apsolīta tiem, kuri tic Dieva vārdam.
Velnam nav tādas varas jūs nosūtīt uz elli, bet viņš ir ļoti bīstams, ļoti viltīgs. Mums gan nav jābaidās no viņa draudiem, apsūdzībām, uzbrukumiem, bet jābūt modriem visu laiku, lai netiekam ievilināti lamatās – atkrišanā no ticības.
Kad mūs piemeklē likstas, nelaimes, slimības, trūkums vai tamlīdzīgas lietas, tad mums ir stingri jāzina – tas ir krusts un ciešanas šajā pasaulē, ko cieš visi Kristus mācekļi (sekotāji), taču tas nav radikālais ļaunums, kas man var notikt. Dieva varenā roka valda arī pār visām šīm likstām, smagumu un grūtībām. Viņa rokā ir žēlastība, pie tās mēs droši varam tverties.
Visas savas šaubas, neveiksmes, nervozēšanu, ko sagādā mums šīs pasaules notikumi, mēs esam aicināt atdot Viņam – visus savus satraukumus (zūdīšanos) metiet uz Viņu, teikts mūsu tekstā. Nevienu brīdi Dievs jūs nav pametis vai izlaidis no Sava acu skatiena. Viņš ir apsolījis gādāt, ka visas lietas, kas notiek ar mani man nāk par labu, Viņš – mans Dievs ir visuvarens, gan jau Viņš zina, kā visu novest līdz apsolītajai pestīšanai, mūžīgajai svētlaimei, kad tiksim kopā ar Jēzu Kristu paaugstināti. Vai tu jūties zemu nospiests, tev ir grūtības un nav ievērības, atzīšanas, nav laimes šajā laikmetā? Tu jūties lieks, atstumts un nevienam nevajadzīgs šajā pasaulē?
Nebēdā, tu piedzīvosi citus laikus, tevi gaida paaugstinājums, jo Tev jau tagad pieder daudz vairāk nekā visiem šīs pasaules bagātniekiem, jo tavs īpašums ir tava ticība un pagodinājums – būt draudzes loceklim. Tikai neļaujies velnam un nesāc kurnēt uz Dievu, ka Viņš Tevi ir nolicis tādā necilā vietā, kamēr tev pašam liekas, ka tu esi pelnījis daudz labāku likteni. Tev ir sagatavota valstība, tu nonāksi visbrīnišķīgākajā vietā un Dievs tevi augstu cels, tu dzīvosi Viņa tuvumā mūžīgi un neizsakāmi laimīgs un priecīgs, un šo prieku tev neviens nespēs atņemt.
Bībele stāsta par Jāzepu, kuru ienīda viņa paši brāļi un nodevīgā veidā pārdeva verdzībā. Viņa dzīve līdzinājās vislielākā neveiksminieka dzīvei. Viņa īpašnieks, vergturis, kam viņš pazemīgi un uzticami kalpoja, paklausīja apmelojumiem un nodeva viņu cietumā. Jāzeps stingri paļāvās uz Dievu un ļāvās arī pazemoties apakš Dieva varenās rokas, jo Jāzeps ticēja, ka Dieva rokā ir visi šie notikumi, un pieņēma savu traģisko likteni, arī nokļūstot cietumā un piedzīvojot netaisnības.
Taču savā laikā Dievs viņu paaugstināja – Jāzeps kļuva par visas bagātās Ēģiptes pārvaldnieku, kura rokās bija liela vara un bagātības. Tā notiks arī Tevi, uz to Tu vari stingri paļauties, tāpēc negrauz sevi par savām grūtajām dienām tagad. Ne jau tu esi, kas vada visu notikumu gaitu. Tas ir Dievs, Tavs mīlošais Tēvs, Viņš ir apsolījis Tevi paaugstināt savā laikā.
Viņam Tu vari vaicāt pēc padoma, kā izturēt šo pārbaudījumu joslu – dzīvi šajā ļaunajā un bezdievīgajā laikmetā.
Klausies Dieva vārdā, tas ir drošs un derīgs pamācības vārds, un’, ja tu tajā ieklausīsies, tad droši sasniegsi apsolīto dvēseļu pestīšanu un mūžīgo svētlaimi. Arī šeit tas tev skaidri saka: lieto tev dāvāto aizsardzības metodi, un tavs ļaunais pretinieks velns neko nespēs tev padarīt. Turies tam stipri pretī ticībā. Tas nozīmē – nelokāmi, nesatricināmi. Apliecini savu ticību, kura tev tiek skaidri mācīta, kaut arī visa pasaule tevi par to nīstu, izsmietu, sauktu par atpakaļrāpuli. Mācies to darīt no luteriskās reformācijas tēviem, no Dr. Mārtiņa Lutera, kas viens pats un izmisumā stāvēja visas pasaules vareno priekšā, viņi draudēja Mārtiņu Luteru sodīt ar nāvi, bet viņš teica: “Te stāvu es un nevaru citādi!”
Liec, lai tevi iedvesmo vācu un skandināvu konfesionālo luterāņu likteņgaitas pirms pusotra gadsimta. Viņus ienīda savā dzimtenē un apspieda viņu luterisko ticību. Stāvoklis bija tik ļauns, kad viņus spieda akceptēt to, ka baznīcās vairs nesludināja par Dieva nolikto pastaro tiesu, par piedošanu Jēzū Kristū, kura dēļ nabaga grēcinieki ticībā ir attaisnoti un apžēloti šajā tiesā, bet gan – par cilvēka paša gara spējam un spēku. Lutera mācītā ticība tika atmesta, lielākā daļa bija atkrituši no savas iesvētes solījuma.
Šie izceļotāji tomēr gribēja stāvēt stingri par savu luterisko ticību, jo tajā viņiem piederēja vislielākā vērtība: Evaņģēlija mierinājums, drošība un skaidrība par savu likteni mūžībā. Ticības patiesības dēļ viņi bija gatavi atdot visu, kas viņiem ir, jo saprata, ka mēs burtiskā nozīmē dzīvajam no patiesības un mirstam no meliem. Viņus līdzīgi kā senās baznīcas mocekļus nebiedēja fiziskā nāve – bet gan briesmas pazaudēt ticības patiesību, jo tas nozīmēja – tikt nošķirtiem no Dieva. Lai saglabātu savas ticības patiesību, viņi nolēma izceļot no savas dzimtās zemes uz Ameriku, jo tur katrs drīkstēja brīvi piekopt savu ticības dzīvi.
Nav iespējams īsumā aprakstīt, ar kādām grūtībām un izaicinājumiem šie cilvēki sastapās savā jaunajā mītnes zemē – tā bija visskaudrākā nabadzība un bezcerība. Likās, lai nu kam, bet ticībai ir vismazākā nozīme visu problēmu risinājumos. Taču viņi stingri stāvēja savā ticībā un piedzīvoja milzīgu svētību jau šajā dzīvē – nelokāmība un stingrība ticības apliecināšanā nesa augļus.
Piemēram, trīs pavisam nelielas draudzes (mazākā no tām sastāvēja tikai no trīs ģimenēm) izveidoja luterisko semināru kādā no draudzes locekļu namiem. Uzturēt tajā divus skolotājus, kuri vienlaikus bija arī mācītāji, draudzes nevarēja atļauties. Pēc pāris gadiem radās vēl divi mācītāji un vēl divas draudzes, bet pēc vienpadsmit gadiem ar spraigu darbu un Dieva svētību šajā sākotnēji no trīs draudzēm veidotajā sinodē bija jau 70 draudžu, piecdesmit mācītāju un 6000 aktīvu draudžu locekļu.
Uzplaukums, izdošanās un dzīves piepildījums bija šo ticības patiesības apliecinātāju alga. Viņu darbības rezultāta bija lemts izveidoties konfesionālā luterisma centriem – miljonos skaitītiem. Kāds gandarījums ir apzināties, ka, Dieva vārda mācības un ticības patiesības dēļ atstādami savu dzimto krastu, dodamies pretim nezināmajam, jau pēc dažiem gadu desmitiem ir piepildījies tas, par ko viņi sapņojuši. Cik brīnišķīgi Dievs viņus ir atalgojis! Viņi bija zemu, un likās, ka pavisam gar zemi, bet tomēr pastāvēja stipri ticībā, un Dievs viņus augstu cēla.
Iespējams, ka mūsu situācija ir citāda, nekā bija pirms simt piecdesmit gadiem, un sagaidīt līdzīgu luterisko atmodu šodien būtu grūti. Taču ne jau uz varoņdarbiem mēs esam aicināti – Dievs pats zina, kā un kurā vietā likt piepildīties mūsu paaugstināšanai. Ne mūsu panākumi, bet Dievs ir mūsu cerība – Viņa apsolīta valstība. Jēzus Kristus, mūsu labais Gans, ir Sevi nodevis nāvē par mums. Viņš mūs pulcina, Viņš mūs aizstāv un mierina – mēs sekojam sava labā Gana balsij, un arī mēs tiksim paaugstināti, kā Dievs to ir apsolījis.
Mēs varam būt vāji, bet ir Viens, kas dara mūs stiprus. Mums var daudzas lietas neizdoties, bet Viņš visu ir piepildījis, jo mēs zinām, ka mūsu nespēkā Dieva spēks varens parādās. Viena brīnišķīga Viņa spēka izpausme ir mūsu kopība draudzē, dzīve no Viņa žēlastības līdzekļiem – no skaidrā Dieva vārda un Sakramenta. Tie ir vareni ieroči un varens spēks – kopība Kristus miesā, grēku piedošana Viņa asinīs. Bet visas žēlastības Dievs, kas jūs Kristū ir aicinājis Savā mūžīgajā godībā, Tas jūs pēc īsām ciešanām pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus. Viņam vara mūžu mūžos. Āmen!