Kristietības vēsture. Tulk. Alda Vāczemniece, Sandra Saulīte, Andžela Šuvajeva, zin. konsult. Dr. theol. Juris Rubenis. – R: Zvaigzne ABC, 2006. – 688 lpp. – il.
Balansētu un ļoti aptverošu skatījumu uz dzīves sarežģītību ir vēlējušies sasniegt arī grāmatas „Kristietības vēsture” veidotāji. Pamatā šis ir britu izdevniecības Lion Publishing grāmatas „The History of Christianity” tulkojums ar Jura Rubeņa sarakstītiem papildinošiem šķirkļiem par kristietību Latvijā.
Šāda adaptācija ir slavējama un labi iederas arī pēdējā laika diskusijās par to, kā mācīt Latvijas vēsturi – atsevišķi vai pasaules vēstures kontekstā. Ir tiešām patīkami redzēt, kā Jura Rubeņa apraksti organiski iekļaujas grāmatā un mūsu vietējās dažādu laiku aktualitātes – pasaules kopainā.
Varētu vienīgi gribēt vēl vismaz vienu šķirkli. Proti, ja Latvijas baznīcas vēsturē kā latviešu „ekumenisma tēvs” ir izcelts Edgars Rumba, tad, manuprāt, būtu jāizceļ arī Tērbatas universitāte vispār un Teodosijs fon Harnaks konkrēti, kuram Latvijas baznīcas vēsturē par Edgaru Rumbu noteikti ir lielāka nozīme.
Es saprotu, ka Latvijai veltīto šķirkļu skaitu ir noteicis arī pavisam pragmatisks aprēķins – grāmata pēc iesējuma tipa ir šūta, nevis brošēta, tādēļ tajā ir iespējams tikai noteikts lappušu skaits. Nu, tad manis pēc no Latvijas baznīcas vēstures varētu izcelt arī Andrievu Niedru, viņš, manuprāt, ir spilgtākais nelokāmas kristīgas ētikas apliecinātājs nule pagājušajā gadsimtā.
Atsevišķi aprakstīt varētu arī baznīcu situāciju padomju laika Latvijā. Varbūt vēl kaut ko. Nu, bet tās ir tikai tādas mazas „utītes”. Grāmata kopumā ir vērtīga un arī ļoti nepieciešama, jo tik visaptveroša darba baznīcas vēsturē mums vēl nav bijis.
Līdz ar apziņu par grāmatas potenciālo nozīmību gan būtu gribējies arī vērīgāku attieksmi pret redakcijas darbu. Juris Rubenis gan ir piesaukts kā izdevuma zinātniskais redaktors (un kur tik viņš netiek piesaukts!), tomēr man ir šaubas, vai viņš tiešām teksta galējo versiju ir lasījis. Pretējā gadījumā diez vai tekstā būtu tik daudz samocītu vietu, kur tulkotājas acīmredzami nav īsti sapratušas, ko dara.
Piemēram (kā es to esmu norādījis arī citos grāmatu apskatos), Latvijā pastāv zināma tradīcija, kā noteikti īpašvārdi tiek rakstīti, un tulku vai katrā ziņā redaktoru uzdevums ir ar šo tradīciju iepazīties. Šoreiz tā nav noticis, un iznākums reizēm ir pat muļķīgs.
Piemēram Sv. Viktora klostera mūks un teologs Hugo tiek saukts „Igs de Senviktors”. Igs! Tiešām jautri, tikai diez vai tik nopietnā izdevumā tāda veida jautrībai būtu vieta.
Tāpat itin kā no citas planētas pie mums ir ieradies Martins Luters. Vispār jau Luteram ir fundamentāla loma tajā, kas mēs te šobrīd esam, un viņš pat tīri morālu iemeslu dēļ būtu pelnījis tikt „pieradināts” un saukts latviski – par Mārtiņu. Šim vārdam Latvijas vēsturē ir pamatīga tradīcija, un tās mainīšana šur un tur (ir manīts arī dažviet citur) norāda vien uz rakstītāju snobismu un izpratnes trūkumu.
Filips Melanhtons grāmatā ir kļuvis par „Fīlipu”, Kempenes Toms, kā izrādās, īstenībā ir no „Kempijas”, Bībeles tulkotājs angļu valodā Viljams Tindeils ir nokrustīts par „Tindlu”… Nē, nu jūs pasakiet man, kā Tyndale var iztulkot par „Tindls”!? Un galvenais – kādēļ? Kādēļ mocīties, ja var paņemt, piemēram, kaut vai Bengta Heglunda „Teoloģijas vēsturi” un indeksā paskatīties, kā kurš tiek saukts un padomāt, kāpēc tā.
Tertuliāna arguments par Trīsvienības sapratni ir saukts par „„saimniecisko” doktrīnu”, lai gan latviešu teologu starpā tā ir pazīstama kā Trīsvienības „ekonomiskā” doktrīna vai teorija.
(Skat. to pašu Heglunda „Teoloģijas vēsturi”. Cik atceros, tāds termins tika lietots arī LU Teoloģijas fakultātē sistemātiskās teoloģijas lekcijās.)
Vietām grāmatā bez jēgas šķiet atsevišķi teikumi – it kā būtu vajadzējis tos iztulkot, bet nav bijis skaidrs, par ko ir runa.
Bez īpašas izpratnes ir tulkoti baznīcas vēsturei būtisku momentu apraksti. Piemēram, par Apustuļu ticības apliecību ir teikts: „..leģenda vēsta, ka divpadsmit Jēzus mācekļi kopīgi radījuši Apustuļu ticības apliecību, katrs dodot vienu nosacījumu.”
Kas tas par „nosacījumu”? Paskatieties taču pašu šo apliecību – tur nav nekādu nosacījumu! Ja gadījumā tā ir tulkots angļu vārds „clause”, tad tas šeit bija jātulko vienkārši kā „teikums”.
Par Rakstu revidētāju un herētiķi Markionu ir teikts: „Markions izslēdza tos rakstus, kas šķita nonākam kompromisā ar viņa uzskatiem.” Tad nu gan viņš ir bijis muļķis, ja ir atmetis kaut ko tādu, kas faktiski varēja tikt lietots viņa paša interesēs!
Diezgan droši var domāt, ka šeit tekstā ir bijis vārds „compromise”, un tas tīri loģiski šeit būtu saprotams kā „kompromāts” jeb kā kaut kas tāds, kas ir pretrunā, kas apsūdz, bet kleinais teikums būtu tulkojams šādi: „..kas šķita nonākam pretrunā ar viņa uzskatiem.”
Lasot par 11. gadsimta Svētā Vakarēdiena kontraversi, lasītājs kā tāds arheologs var redzēt tulkojuma teksta dažādu redakciju slāņus, jo Tūras Berengars (Berengarius) vienā un tajā pašā rindkopā tiek saukts arī par Berangāru.
Kā terminoloģiska neveiklība grāmatā ir uzskatāms arī vārda „evaņģēlisti” lietojums. Es saprotu, ka latviešu valodā ir problēmas ar izplatīta angļu valodas vārda „evangelicals” tulkojumu, bet „evaņģēlisti” šeit nebūtu tas pareizais risinājums, jo šis vārds jau ir „aizņemts”. Par evaņģēlistiem sauc četru Jaunās Derības evaņģēliju autorus un arī attiecīgu amatu baznīcā.
Savukārt plašo protestantisko denomināciju spektru, ko atšķirībā no liberālā protestantisma raksturo turēšanās pie konservatīvākas kristīgās ticības un kas angliski tiek saukts par evangelicals, latviešu valodā varētu saukt par evaņģelikāļiem, un tā šis vārds nereti arī jau tiek lietots. Kam ausis dzirdēt, tas sadzirdēs.
Vērtējot „Kristietības vēsturi” tīri saturiski, var teikt, ka tā pārstāv tādu kā „lineāro” vēstures skaidrojumu – ka ar zināmām nepilnībām un novirzēm, bet vispār viss iet uz priekšu un uz labu.
Tik lielā projektā ar tik dažādiem iesaistītajiem autoriem un vēlmi pateikt pēc iespējas daudz maksimāli kodolīgi, laikam nekā citādi arī nevar būt. Notikumi un personības ņirb gar acīm, katrs kaut ko saka un dara, un tā visa vērtējums paliek lasītāja ziņā.
It kā jau ļoti objektīvi, it kā jau akadēmiski. Tikai – vai tas vispār ir iespējams? Cilvēkiem vienmēr ir šāds vai tāds viedoklis, un rakstot tas izpaužas, lai kā tu censtos būt neiesaistīts un teikt vienu vienīgu baltu patiesību. Un „Kristietības vēstures” autori nav izņēmums.
Pirmām kārtām nekas grāmatā nevedina domāt, ka pastāv kāda noteikta, skaidra kristīgā ticība, kuras būtību un skaidrību dažādos laikmetos un situācijās ir centušies saglabāt attiecīgā laika ticīgie. Protams, tāds skatījums būtu konfesionāls – tas būtu Romas katoļu, šāda vai tāda veida protestantu vai vēl kādu citu skatījums uz vēsturi, bet, manuprāt, tieši ar to tas arī būtu interesants.
Bet tagad, dzenoties pēc objektīvuma, ir sanācis tā, ka vēsturei nav nekādas vienotas jēgas, ir tikai dažādi redzējumi, un tā nav vis objektivitāte, bet gan vēl viens viedoklis. Cenšoties izvairīties no viedokļa un atspoguļot vēsturi plurāli, šis plurālisms attīstās par jaunu patstāvīgu viedokli. Un īpatnējā kārtā šāda pieeja var diezgan adekvāti atspoguļot šo un to, bet tikai ne luterismu.
Tā par Luteru ir teikts, ka „viņš attēloja Baznīcu kā kalpojošu ticīgo priesterību pretēji viduslaiku idejai par Baznīcu kā hierarhisku institūciju Romas bīskapa valdījumā, kas administrē pestīšanu caur sakramentiem” (374. lpp.). Patiesībā gan Luteram nekad nekas nav bijis pret baznīcas hierarhiskumu, bet tikai pret baznīcas varas nelietīgu izmantošanu.
Luteriskās ticības apliecības un Luters pats ir uzsvēris baznīcas kalpošanas amata nozīmību un tā pastāvēšanu zināmā baznīcas kārtībā. Un tas nav pretrunā ar tā saukto vispārējo priesterību, jo vispārējā priesterība attiecas uz dažādajiem Dieva aicinājumiem, saskaņā ar kuriem kristietis kalpo gan pasaulē, gan baznīcā.
Tādā ziņā būt cunftes zellim ir tikpat svēts aicinājums un svēta kalpošana Dievam kā būt par sprediķotāju draudzē, bet, ja tāds zellis kāptu kancelē, tad gan Luters viņam pateiktu dažus stiprus vārdus par baznīcas hierarhiju un tamlīdzīgi.
Turklāt pestīšana, tīri tehniski runājot, tiešām tiek dota caur žēlastības līdzekļu – Dieva vārda un sakramentu – administrēšanu jeb pārvaldīšanu, un tā ir fundamentāla luteriska, kristīga mācība.
Tā nu autors, raksturojot luterismu, ir izteicis savus uzskatus, bet tikai ne vēsturisku patiesību. Kāpēc tā? Varu vien minēt, ka tas – luterisma un vēstures vispār konfesionāls vērtējums – vienkārši neiet kopā ar plurālisma ideju. Turpat tālāk ir izteikts arī apgalvojums, ka „luterāņu baznīca Vācijā un Skandināvijā attīstījās izolācijā no Reformātu baznīcām Šveicē, Holandē, Reinzemē un Britānijā.
Šī atšķirība bija ne tik daudz teoloģiska, cik ģeogrāfiska un politiska”. Un tā nu ziniet nav vairs nekāda interpretācija vai uzskats – tie ir meli. Klaji un acīmredzot arī apzināti meli, jo attiecīgā šķirkļa autors ir kādas augstskolas pasniedzējs un vismaz faktu zināšanām viņam ir jābūt.
Luters ar Šveices teologiem 1529. gadā Marburgā pavadīja krietnu laiku nepastarpinātās sarunās, visu laiku bija arī publiski pieejami abu pušu teoloģiskie darbi, starp Lutera sekotājiem un citu zemju reformatoriem norisinājās gana dzīva korespondence; nekādas izolācijas nebija.
Ir nepārprotami skaidrs, ka atšķirība starp luterismu un reformātiem pamatā ir teoloģiska un pat tik atšķirīga, ka Luters par Šveices reformētajiem teica, ka viņam ir „cits gars”. Ar to domājot, ka Svētais Gars par Svēto Vakarēdienu nevar Luteram dot vienu ticību, bet cvinglijiešiem – citu. Tā domāt var tikai neprāši un Lion Publishing redaktori.
Protams, ir jau skaidrs, uz kurieni viņi velk – uz vēstures un humānisma progresa ideju, kurai dažādos laikos traucē tikai „ģeogrāfiska un politiska izolācija”.
Tādā garā kāds cits autors skaidro arī Filipa Melanhtona nostāju, kad, sevišķi pēc Lutera nāves, viņš politisku vienību bija gatavs slēgt uz teoloģiska kompromisa rēķina: „Melanhtons palika vienīgais sava laika protestantu teologs, kurš pārstāvēja lielākās tautas daļas uzskatus.” (377. lpp.)
Interesanti, vai šā apgalvojuma autors tādu secinājumu balsta kādos 16. gadsimta socioloģiskos pētījumos? Man nav nācies dzirdēt neko par tā laika „lielākās tautas daļas” gribas manifestu.
Aizdomīgs ir arī 125. lpp. lasāmais izteiciens par pirmdraudzes ticību Kristus miesas un asins reālajai klātbūtnei Vakarēdienā. Proti, ka „ar māņticīgo attieksmi pret maizi un vīnu viņi grāva Pāvila mācību par nepieciešamību pēc Kristus personīgas saņemšanas ticībā un mīlestībā”. Kur nu vēl personīgāku Kristus saņemšanu, kā Vakarēdiena sakramentā! Turklāt tas nav „vai nu – vai” jautājums.
Konfesijas, kuru dogmatika apliecina ticību reālajai klātbūtnei Vakarēdienā, ne pēc kādiem kritērijiem „ticībā un mīlestībā” neatpaliek no tām, kuras to apšauba. Bet tas gan: salīdzinot manipulēšanas iespējas (arī vēstures interpretācijas ziņā) starp sakramentos pamatotu kristietību un jūsmīgu „sirds ticību”, pēdējā tādas ir lielākas.
Protams, gan grāmatas veidotājus, gan tulkotājus ir vadījuši tikai labākie nodomi, un ar tādiem šī grāmata būtu arī jālasa. Arī ar visām nepilnībām tā ir svarīgs papildinājums latviski pieejamajai literatūrai par baznīcas vēsturi.