Domenico GHIRLANDAIO, 1481, Cappella Sistina, Vatican, © Web Gallery of Art
Cilvēka dabā nav sekot Dievam un klausīt Viņa aicinājumu. Tieši pretēji, cilvēks pēc savas dabas arvien cenšas rast kādu aizbildinājumu, kādēļ viņš varētu Dieva aicinājumu noraidīt. Tad seko jautājumi: Kādēļ Dievs pieļauj netaisnību uz zemes? Vai mūsdienu cilvēks vairs var ticēt Bībelē rakstītajam? Vai Jēzus nav bijis tāds pats cilvēks kā mēs visi? U.tt.
Šāda skepse nav nekas jauns, jo tā bija vērojama jau Jēzus šīs zemes dzīves laikā. Daudzviet evaņģēlijos Jēzus stāsta, cik postoša ir šāda aizbildināšanās un nevēlēšanās sekot Dieva aicinājumam veidā, kādā Dievs aicina. Īpaši nozīmīga šajā sakarībā ir Lūkas evaņģēlija 14. nodaļa.
Šeit, tāpat kā daudzās citās vietās, mūžīgo dzīvošanu jaunajā pasaulē Raksti attēlo kā ticīgo mielastu kopā ar Dievu. Pats Kristus Rakstos tiek saukts par šādu Debesu mielastu. Šajā Lūkas evaņģēlija nodaļā mēs lasām, ka kādā sabatā, atrazdamies viena ievērojama farizeja namā un kopā ar viesiem baudīdams mielastu, Jēzus īpaši brīdina no nicīgas attieksmes pret Dieva aicinājumu.
Ja aicinātājs ir Dievs, tad jelkāds aizbildinājums un nevēlēšanās sekot Viņa aicinājumam ir muļķīgs un pazudinošs. Savu brīdinājumu Jēzus beidza ar biedinošiem vārdiem: „Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” (Lk.14:24) Tas ir, neviens, kurš nicina Dieva aicinājumu un noraida Jēzu, nenāks Dieva valstībā!
„Jā,” kāds sacīs, „aizbildināšanās ar nesen pirktā tīruma un vēršu apskatīšanu vai nesen ņemto sievu, par ko Jēzus runā šajā tekstā, patiešām izklausās muļķīga, taču mūsu dienās tomēr ir daudz nopietnāki un pamatotāki aizbildinājumi.” Patiešām šādi aizbildinājumi ir, un mēs mēģināsim noskaidrot, vai tie ir gudrāki un pamatotāki par vēršu un tīruma pirkšanu un sievas apņemšanu.
Vēsturiskās patiesības sagrozījumi
Viens no mūsdienās populārākajiem iebildumiem pret ticību Kristum ir izskanējis grāmatā Da Vinči kods, proti, Kristus nav bijis nekāds Dievs, bet tāds pats grēcīgs cilvēks kā mēs visi, bet baznīca Viņu vēlāk padarījusi par dievišķu būtni, lai uzspiestu cilvēkiem savu gribu. Pirmajā brīdī šāds aizbildinājums šķiet gana gudrs un arī pamatots.
Tomēr, ja brīdi padomājam, tad izrādās, ka tas ir vēl muļķīgāks par tiem, kurus minēja Jēzus. Kādēļ tā? Tādēļ, ka šādi secinājumi nebūt nav radušies no nopietnas un pamatotas vēstures pētniecības. Gluži pretēji!
Tie radušies no vēstures nezināšanas vai apzinātas sagrozīšanas. Mums zināmie vēstures fakti liecina par to, ka Jēzus bijis tik svēts un Viņa vārdi un darbi tik vareni, ka tie nepārprotami liecina par Viņa dievišķumu! Te ļoti būtiski ir noskaidrot, kā un kādēļ radušās grāmatā Da Vinči kods paustās domas?
Lieta tāda, ka cilvēkā arvien ir mājojusi tieksme izskaidrot savu dzīvi. Bija laiks, kad cilvēki domāja, ka to nosaka kapitāla uzkrāšana, bija laiks, kad cilvēki domāja, ka to nosaka šķiru cīņa, bija laiks, kad cilvēki domāja, ka viņu dzīvi nosaka tikai un vienīgi viņu seksualitāte, bet mūsdienās ļoti izplatīta ir teorija, ka pilnīgi visu cilvēku dzīvi nosaka tieksme pēc varas un viss, kas noticis cilvēces vēsturē, skaidrojams no šāda skatījuma.
Tomēr rūpīgi pētīt vēsturi un izdarīt pamatotus secinājumus nav viegli. Bieži vien šāda nodarbe prasa daudzus gadus. Ir jāapgūst senas valodas, jāvingrina savs prāts pētīt dokumentus un skaidrot vēstures liecības. Protams, daudz vieglāk ir visu izskaidrot ar vispārīgu teoriju palīdzību vai vienkārši nosaukt par sazvērestību.
Tā kā daudzi mūsdienu cilvēki tic, ka vēsture izskaidrojama ar šo tiekšanās pēc varas teoriju, tad viņi bez ilgas svārstīšanās secina, ka baznīca, tiecoties pēc varas, ir izdomājusi un noklusējusi arī daudzus Jēzus dzīves faktus. Atrisinājums ir ļoti vienkāršs, tas neprasa daudz pūļu un atbrīvo cilvēku no atbildības nopietni izvērtēt evaņģēlijos pausto Dieva aicinājumu. Bruņojies ar šādu teoriju, mūsdienu cilvēks lepni paskaidro, kādēļ viņš vairs netic Kristum, nevēlas pakļauties baznīcas mācībai un apmeklēt dievkalpojumus.
Tomēr tas vēl nav viss. Velnam patīk, ka Kristus mācība tiek ne tikai noraidīta, bet arī zaimota. Tādēļ ir vērojama ne tikai tieksme neticēt Kristus mācībai, bet arī vēlēšanās darīt nekrietnības, pamatojot tās ar paša Kristus rīcību. Tā nu katrs perverss nelietis mūsdienās var sacīt par Dieva Dēlu visu, kas tam ienāk prātā, lai gan vēsture liecina par pilnīgi pretējo!
Visi šie pieņēmumi, kas mēģina revidēt vēsturi un rakstīt to no jauna, izejot no laika gara radītiem ideoloģiskiem priekšstatiem, sakņojas pieņēmumā, ka Jēzus dzīves stāsti evaņģēlijos ir savstarpēji pretrunīgi un vēsturiski neuzticami reliģiski teksti. Tomēr tas tā nav. Pats šis uzskats ir ideoloģisks pieņēmums, nevis patiesas vēstures pētniecības auglis. Svētie Raksti vēsturiski ir pilnīgi uzticami. Tie ir paša Dieva vārdi, kas nav pakļaujami cilvēka kritikai, bet ir augstākā autoritāte, kuras gaismā kritizējams ikviens cilvēks un jebkura viņa mācība.
Patiesībā mēs šeit vērojam dumpīgu cilvēka mēģinājumu paaugstināties pār Dievu un piesavināties sev dievišķu autoritāti. Svētie Raksti šādus centienus sauc par velnišķiem, un par tādiem tie arī ir atzīstami. Aiz tiem visiem slēpjas melu tēvs un slepkava velns, kas vēlas laupīt Dieva godu un pazudināt cilvēku ellē. Diemžēl kritušajam cilvēkam velna baisie meli šķiet ļoti pievilcīgi, un ticamības labad viņš tos pušķo ar vārdiem – vēsture, zinātne, brīvība, demokrātija utt. Tomēr patiesībā tie ir tikai lepnuma pārņemtas baisas augstprātības un apmātības pilni meli.
Laikam pats baisākais mēģinājums graut Svēto Rakstu mācību, ir centieni vērsties pret Dieva vārdu ar pašu Dieva vārdu. Šajos centienos arvien sakņojušās visas ķecerības. Šādas darbības velnišķais raksturs skaidri atklājas paša velna mēģinājumos kārdināt Jēzu tuksnesī, un tas vērojams arī farizeju un rakstu mācītāju divkosīgajos centienos kārdināt Jēzu un piespiest Viņu pateikt ko aplamu. Tomēr šādas pūles arvien ir palikušas bez sekmēm un nodarījušas postu tikai pašiem kārdinātājiem. Jēzus un Viņa mācība ir dievišķa un patiesa, to nav iespējams sagraut.
Otrs pašiznīcināšanās mēģinājums ir vēršanās pret Dievu, izmantojot Viņa doto prātu un citus talantus. Tā ir velnišķīga apmātība, kas spiež cilvēkam likt lietā pašam savas spējas sevis iznīcināšanā, jo vērsties pret Dievu nozīmē – pakļaut sevi iznīcībai. Šajā ziņā velns ir bijis īpaši sekmīgs, jo viņš izmanto cilvēka prāta nepilnības un tieksmi uz visu izskaidrojošām domāšanas sistēmām. Mēs visi no tā esam daudz cietuši.
Trešais velna trumpis cilvēku paverdzināšanā ir cilvēka kūdīšana uz nepareizu, ļaunprātīgu Dieva dāvanu izmantošanu. Dievs mums ir devis dažādus talantus un dabas bagātības, lai mēs ar tām pagodinātu Viņu un lai tās kalpotu mums par svētību. Taču ko dara apmātais cilvēks? Viņš pavērš savus talantus un dabas dāvanas pats pret sevi! Tā rezultātā mūsu dziesmas un mākslas darbi ir bezdievīgu vārdu, domu un ideju pilni.
Mēs piesārņojam dabu, ļaunprātīgi izmantojam alkoholu un citas apreibinošas vielas, tā sagandējot savu ķermeni. Mēs ēdam bez jēgas līdz nelabumam un ļaunprātīgi izmantojam savu seksualitāti, kļūstot apmāti un tās apdullināti. Mēs ražojam ieročus, lai iznīcinātu cits citu. Mēs paverdzinām, kalpinām viens otru un nododamies neierobežotam mantu kultam. Tā cilvēce kļūst arvien vairāk un vairāk apdraudēta. Mēs paši esam bīstami sev. Paši esam lielākie sevis ienaidnieki! Tomēr visā mums gribas vainot Dievu! Savādi gan…
Dieva vārds mums saka, ka, aizmirstot savu aicinājumu pagodināt Dievu un kalpot savam tuvākajam, mēs pazudinām paši sevi un zaudējam Kristū dāvāto iespēju būt kopā ar Dievu. Ņemsim šo brīdinājumu nopietni. Sargāsim Dieva vārdu, Viņa svēto mācību, jo tā mēs sargāsim paši sevi. Dievs negrib nedz uzspiest mums kaut ko, nedz atņemt kaut ko, izņemot to, kas nāk mums par sliktu. Viņš aicina mūs glābties Viņa Dēlā Jēzū Kristū un dara to tādā veidā, kas pasaulei šķiet muļķīgs un nepieņemams.
Tas tādēļ, ka Dievs ir Dievs! Viņš negrib pakļauties mums, bet vēlas, lai mēs pakļautos Viņam. Mums atliek vai nu pieņemt šo Dieva aicinājumu un būt kopā ar Viņu Debesīs, vai arī noraidīt un būt kopā ar velnu ellē. Ticiet man jeb, pareizāk sakot, ticiet Rakstu vārdiem: tā pēdējā ir baisa realitāte.
Ilārs Plūme