Ābele Inga. Atgāzenes stacijas zirgi. – R.: Atēna, 2006. – 102 lpp.
Sev vien raksturīgā veidā raksta Inga Ābele. Reiz viņa teica, ka neesot īsta prozaiķe. „Atgāzenes stacijas zirgi” māj ar galvām: šoreiz tā ir tieši dzejproza. Tomēr ne tuvu tā, kā krievi saka – ka „ne zivs, ne gaļa”. Nē, tie ir lieliski, gatavi un pilnīgi teksti, tikai savā žanrā. Gluži kā tie zirgi pļavā pie dzelzceļa. (Tā vien gribas piesaukt arī „tērauda rumakus” no blakus „žanra”).
Manuprāt, arī te svarīgs ir konteksts. Ziņa par Ābeles jauno grāmatu man pienāca starp divām citām – par kārtējo Hitlera apcerējumu „Diktators, dēmons, demagogs” un viņa „smilšukastes” biedru Josifu – „Staļina neprātības”. Man tas likās ļoti aizkustinoši – ka „Atgāzenes stacijas zirgi” ganās savā žanrā starp šīm abām nenormālībām. Un kaut kādā ziņā pat profētiski – par iejūtīga vērojuma kontekstu, kopsakaru, kurā tas notiek, un tas nosaka šāda vērojuma patieso vērtību (un cenu).
Lai gan, protams, Ābeles jaunās grāmatas gabaliņi ir pietiekamas vērtības paši par sevi. Tā ir ļoti patiesa, jo ir dzīva un tāda kā iekšēji kustīga pasaule. Ābele, pielikusi pie tās jūtīgās ādas ausi, klausās tās zumēšanā un dod tai vārdus. „Augusts – domīgs, sevi izpratis gaišums. Pabeidzis martā uzmesto audeklu, nu tajā ģērbjas.” Vai – „..meitene pieturā izsmēķē sapni bez filtra un nepiesedzoties sāp.”
Poētiskiem ļaudīm piemīt netikums lietas un parādības apgarot vairāk, nekā ir vajadzīgs, un tad tas izklausās neticami un samocīti. Bet Ābeles pasaules lietu nereti visai savdabīgā dzīve tik tiešām „paņem”. „Reizēm es pamostos agri, kad pelēkos sviedros pilsētā ielāso rīts, grūti dzimdams caur ielu jēlajiem klēpjiem. No sapņa atgrūzdamās ar airi, es pēkšņi attopos līganā laivā. Istabā, kurā it viss ir reāls un nosaucams vienā vai divos vārdos. Tai brīdī sarosās šausmas.” Rīta dzimšana, pamošanās kā atgrūšanās ar airi, istaba kā līgana laiva vienā laidā pāris teikumos – tas viss būtu daudz par daudz gandrīz jebkura cita rakstītāja izpildījumā, bet šeit… Nē, labi. Pat ļoti labi. Un tas, protams ir tikai sākums – visu pilnībā jau šeit necitēšu.
„Atgāzenes stacijas zirgi” prasa tādu pašu lasīšanu, kāda ir bijusi to rakstīšana: vērīga un ar nopietnu attieksmi. To nevar palasīt, acīm pāri vien skrienot, laiku kavējot. Nesanāks. Jo šis reizē ir arī tāds kā valodas notikums – tā notiek reizē ar Ingas Ābeles pasauli un tās lietām, tā turpat dzimst un izkūņojas acu priekšā kā katrs nākamais vārds, un tik intīms notikums prasa cienīgu attieksmi. Tu vienkārši nezini, kas sekos. Viss ir pa īstam. Turi acis vaļā un prātu atvērtu, jo nākamais vārds var būt „kā brūns augstkāju zaķis izlauzies cauri kūlai” – tikko vēl nebija un tūlīt vairs nebūs. Ja žāvāsies, neredzēsi, bet redzēt ir, ak, cik svarīgi. Tā var būt pat visa dzīve. („Lēkājot pāri peļķēm Kundziņsalā, es pieķeros tavai rokai un nodomāju – tikko notika mana dzīve. Labi, ka pamanīju.”)
Lasot šo grāmatu, man ir brīnums, ka to visu vispār ir iespējams arī pateikt. Un, to pārlasot, man ir jau jauns brīnums: ka citādāk to pateikt faktiski nav iespējams. Droši vien, ka arī cits to nespētu. Tas ir Ingas Ābeles brīnums, kurā mums ir dota fantastiska iespēja brīnīties līdzi. Un tā ir arī ievērojama vērtība, jo viegli tas viņai nav nācies. „Es zinu, kā mani pirksti spēj drupatās pārvērst klaipu./ Es nezinu drupatas ceļu atpakaļ klaipā. Es nezinu stāstu.” Un tikai tādā vājumā un pazemībā tas rodas. Gluži kā Augustīnam: „Vai, pirms Tevi piesaukt, cilvēkam nenākas Tevi zināt? Jo kā gan lai viņš Tevi piesauc, ja Tevi nepazīst? ..Es meklēju Tevi, Kungs, es Tevi piesaucu un, piesaukdams Tevi, ticu.”
Pasaules lietu nosaukšana vārdā – šis sākotnējais Dieva dotais uzdevums kā mantota un grēkā krišanas dēļ nu arī smaga un ne līdz kādam neesošam galam neaiznesama nasta gulstas uz katra, tomēr lielāko šā nesamā daļu uz saviem kamiešiem ir uzņēmušies rakstnieki un tulkotāji. Ko tur vēl piebilst – paldies Tev, Inga, par to. Tava asredzība palīdz un sargā. („..liktenim pieder atslēgas/ un iespēja klusi kā istabenei/ ielauzties istabās un sakārtot savandītās gultas pēc sava prāta/ kamēr gulētāji mierpilnos rītos auļo šalkainās ielās.’’)
Didzis Meļķis