Da Vinči kods par Jēzu un Jauno Derību (Nobeigums.)
Saskaņā ar leģendām Svētais Grāls ir tas biķeris, kuru Jēzus izmantoja Svētā Vakarēdiena iedibināšanā un kurā Jāzeps no Arimatijas pēc krustā sišanas savāca Jēzus asinis. Atrast šo Svēto Grālu bija patiesa bruņinieka mērķis augstajos viduslaikos. Da Vinči atklāj noslēpumu, “kas tad patiesībā ir Svētais Grāls”. “Svētais Grāls nav priekšmets. Tas ir.. cilvēks.” (267. lpp.)
Lengdons un Tībings sniedz Sofijai šādus paskaidrojumus:
“Redziet, leģenda teic, ka Svētais Grāls esot kauss – biķeris. Taču, dēvējot Grālu par kausu, īstenībā tiek lietota alegorija, lai pasargātu Svētā Grāla patieso būtību. Citiem vārdiem, leģendā kauss ir kaut kā cita, daudz nozīmīgāka metafora.” – “Sievietes apzīmējums,” Sofija teica. ..Lengdons pasmaidīja. “Grāls burtiskā nozīmē ir sens sievietības simbols, Svētais Grāls apzīmē svēto sievišķību un dievieti, kas, protams, vairs nepastāv, jo Baznīca to ir iznīcinājusi.” (269. lpp.)
Tālāk Tībings saka: “Svētā Grāla leģenda ir leģenda par valdnieka asinīm. Kad Grāla leģendā piemin “kausu, kas glabāja Kristus asinis” ..runa īstenībā ir par Mariju Magdalēnu – sievietes klēpi, kas iznēsājis Jēzus, valdnieku, asinslīniju.” (281. lpp.)
“Patiesība par Mariju Magdalēnu agrīnās Baznīcas vadītājiem draudēja ar katastrofu. Tā bija ne vien sieviete, kam Jēzus bija uzticējis Baznīcas dibināšanu, bet arī fizisks pierādījums, ka Baznīcas nule pasludinātā dievība radījusi mirstīgu pēcteci. Pasargājot sevi no Magdalēnas varas, Baznīca uzspieda viņai palaistuves zīmogu un noklusēja viņas un Kristus laulības pierādījumus, tādējādi nodrošinoties pret jebkuriem apgalvojumiem, ka Kristus atstājis pēcnācējus un bijis mirstīgs pravietis.” (286. lpp.)
“Sionas Priorija joprojām godina Mariju Magdalēnu – dievieti, Svēto Grālu, Rozi un Dievišķo Māti.” “Priorijā uzskata,” Tībings turpināja, “ka krustā sišanas laikā Marija Magdalēna bijusi grūta. Kristus vēl nedzimušā bērna dēļ viņai nebija citas izvēles kā vien doties bēgļu gaitās – prom no Svētās Zemes. Ar Jēzus uzticamā tēvoča, Jāzepa no Arimatijas, palīdzību Marija Magdalēna slepeni aizceļoja uz Franciju, kas toreiz saucās Gallija. Tur viņa rada drošu patvērumu jūdu kopienā. Šeit, Francijā, viņa dzemdēja meitu un nosauca to par Sāru.” (287. lpp.)
“Svētā Grāla meklējumi burtiskā nozīmē ir vēlēšanās nomesties ceļos Marijas Magdalēnas mirstīgo atlieku priekšā. Cilvēki dodas ceļā, lai lūgtos pie izstumtās, zaudētās svētās sievišķības kājām.” (289. lpp.)
Faktiski jau D. Brauns nav šo fantāziju autors. Viņš tās ir aizguvis no citiem, īpaši no grāmatas “Holy Blood, Holy Grail” (1982), ko es jau minēju, un tās publicēto “The Messianic Legacy” (1986), ko rakstījis tas pats autoru kolektīvs. Šie briti (Baigent, Leigh un Lincoln) iesūdzēja D. Braunu par plaģiātismu un pieprasīja savu daļu no milzīgajiem ienākumiem. Viņš ir aizņēmies arī patvaļīgo un nepamatoto teoriju, ka viduslaiku franču vārda Sangraal (san – ’svēts’ un graal) cilme patiesībā ir no vārdiem sang – ‘asinis’ un raal – ‘ķēnišķs’.
Sekss kā ceļš pie Dieva
D. Brauns ar patiku runā par senajām pagāniskajām seksuālā kulta ceremonijām. Slepenā biedrība Sionas Priorija piekopj šo seno seksuālo kultu, praktizējot rituālus, un Lengdons cenšas pārliecināt Sofiju, ka šis kults nav nekas perverss, bet gan kas ļoti svarīgs.
Viņš saka: “Vēsturiski dzimumsakars bija darbība, kurā vīrietis un sieviete pieredzēja Dievu.. Fiziskā savienošanās ar sievieti bija vienīgais līdzeklis, kā vīrietis varēja pilnveidoties garīgi un galu galā sasniegt gnosis – iepazīt dievību. Kopš Izīdas laikiem seksuālos ritus uzskatīja par zemes vīrieša vienīgo iespēju sasniegt debesis.
“Savienojoties ar sievieti,” Lengdons teica, “vīrietis varēja sasniegt kulminācijas mirkli, kad viņa prāts pilnīgi atbrīvojās un viņš spēja ieraudzīt Dievu.” ..”Dzimumsakari bija.. savienošanās, caur kuru vīrišķā puse varēja sasniegt garīgo pilnību un tuvināties Dievam.. Hieros Gamos rituālam nav nekāda sakara ar perversiju. Tā ir dziļi svēta ceremonija.” (348. lpp.)
Sofija tik viegli nepieņem šīs domas. “Bija jāatzīst, ka šī koncepcija – dzimumsakars kā ceļš pie Dieva – sākumā daudziem šķita nejēdzīga,” raksta D. Brauns. To, ka Bībele nosoda šādu seksuālu kultu, kāds bija parasts pie kanaāniešiem, kā garīgu aklumu un atkrišanu no Tā Kunga (JHWH), D. Brauns pūlas noliegt:
“Senie jūdi ticēja, ka Vissvētākajā svētnīcā, Sālamana templī, mājo ne vien Dievs, bet arī Viņa visuvarenā sievišķīgā līdziniece – Šekina. Vīrieši, kas tiecās pēc garīgās pilnības, devās uz Templi pie priesterienēm jeb hierodulām, ar kurām mīlējās un pieredzēja dievišķo mirkli fiziskās tuvības laikā. Jūdu JHWH – svētais Dieva vārds – faktiski bija atvasināts no vārda Jehovah, vīrišķā JAH un senebreju Ievas, HAVAH, androgīnas fiziskās savienošanās.” (349. lpp.)
Vārds Ieva nav nekādā veidā saistīts ar JHWH. Ebreju valodai ir divi H burti, no kuriem vienu mēs varam rakstīt kā vienkāršu H un otru, kas drīzāk jāraksta kā CH. Vārdā JHWH ir izmantots pirmais H burts, savukārt vārdā Ieva – otrais (ebr. CHAWWA). Dieva vārds JHWH ir darināts no darbības vārda HAWA, kas vēlāk rakstīts HAJA un nozīmē “būt”. CHAWA (Ieva) ir darināts no darbības vārda CHAWA (vēlāk CHAJA), kas nozīmē “dzīvot”.
Bez šīs kļūmes ir arī maldīgi Šekinu uzskatīt par dievieti. Vārds Šekina ir darināts no darbības vārda SHAKAN, kas nozīmē “mājot” un Šekina apzīmē Dieva svēto klātnību, Viņa mājošanu savas tautas vidū vissvētākajā vietā. Līdzās JHWH nekad nav bijusi dieviete. Jūdaisms un Vecā Derība ir strikti monoteistiska (viens Dievs). Ir tikai viens patiess Dievs. “Klausies Israēl! Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens” (5.Moz. 6:4)
“Baznīcas izveides pirmsākumos,” Lengdons turpina, ”tas, ka cilvēki stājās dzimumsakaros, lai tuvinātos Dievam, nopietni apdraudēja katoļa varas pamatus. Rituāls it kā atstāja Baznīcu malā ar visu tās pašpasludināto spēju vienīgajai nodrošināt sakarus ar Dievu. Saprotams, tika darīts viss, lai nomelnotu dzimumattiecības, noraidot tās kā pretīgu un grēcīgu aktu.” (349. lpp.)
Agrīnā baznīca jeb pirmdraudze netiecās pēc kādas pasaulīgas varas. Tā rūpējās par praviešu (Vecā Derība) un apustuļu (Jaunā Derība) mācību. Tas nozīmē, ka pirmdraudze sludināja Dieva valstību nevis kā kādu pasaulīgu valstību, bet to, ka šīs valstības ķēniņš ir Kristus un neviens cits, ka Kristus ir vienīgais ceļš pie Dieva.
Tikai caur Kristu cilvēku grēku parāda vaina Dievam ir samaksāta, un tikai, pateicoties Kristus taisnībai, cilvēkam ir pielīdzināta taisnība, ko Dievs pieprasa no ikviena cilvēka, lai iegūtu mūžīgo dzīvību sadraudzībā ar Viņu.
Tikai neticība jeb Kristus upura un taisnības noraidīšana izslēdz cilvēku no debesīm un mūžīgās dzīvības. Paša cilvēka darbi, vai tās būtu dažādas dievbijīgas prakses vai seksuāli rituāli, kādus min D. Brauns, nevar nevienu cilvēku savienot ar Dievu.
D. Brauns neņem vērā atšķirību starp pirmdraudzi un vēlāko viduslaiku baznīcu, kura sāka tiekties pēc pasaulīgas varas un pieprasīt dažādus cilvēciskus darbus grēku piedošanas un taisnības saņemšanai no Dieva.
Kas attiecas uz seksu, tad saskaņā ar Bībeli cilvēka seksualitāte ir liela Dieva dāvana. Gnostiķi dēmonizēja visu miesīgo un uzskatīja miesu kā gara cietumu. Savukārt Bībele gan cilvēka iekšieni, gan ārieni, gan miesu, gan dvēseli uzskata par labām Dieva dāvanām. Taču dāvanas var tikt kā pareizi, tā arī nepareizi izmantotas. Saskaņā ar Bībeli seksualitāte ir vīrieša un sievietes mīlestības dziļākā un intīmākā izpausme, kad tie ir savienoti laulības saitēm uz mūžu.
Dzimumattiecības laulībā ir sargājamas un kopjamas kā liela Dieva dāvana. Bet sekss ārpus laulības izposta un grauj Dieva radības labo kārtību. Bībele to sauc par nešķīstību, un tā ir cilvēka grēcīguma un vājuma sekas. Ticīgie nebūt netiek aicināti uz askētismu vai seksualitātes noliegumu, gluži otrādi – tā ir jāciena kā Dieva radīta, lai veicinātu laulāto draugu mīlestības pilno kopdzīvi un cilvēku dzimuma turpināšanu.
Sionas Priorija un tās slepenās zināšanas
Saskaņā ar Da Vinči kodu Sionas Priorija ir slepens ordenis, kas saglabā zināšanas par to, kā Jēzus “asinslīnija” turpinās merovingu ķēniņos vēlajos viduslaikos. Viduslaiku leģenda par Svēto Grālu patiesībā runā par Mariju Magdalēnu. Katoļu baznīca, ko D. Brauns sauc par “Vatikānu”, cauri laikiem ir pūlējusies apklusināt šīs slepenās zināšanas un nav vairījusies nogalināt tos, kam bija šīs zināšanas. Priorija nodevās dievietes kultam un sargāja seno dokumentu. Slepenībā ordenis pastāvot vēl tagad. Grāmatas sākumā dotajos faktos minēts, ka tas nodibināts ap 1099. gadu.
No kurienes nācis šis stāsts? Pers Beskovs rakstā “Kods” kā falsifikācija, kas pieviļ skaidri ir izgaismojis faktus, kas atbild uz šo jautājumu. Lielākoties tas ir cēlies no viena cilvēka, francūža Pjēra Plantarda (1920–2000). No jaunības viņš ir aizrāvies ar rojālistiskām un ezotēriskām spekulācijām. 1956. gadā, kad dzīvojis pie Šveices robežas, viņš pirmoreiz nodibinājis Sionas Prioriju. Tā bija sava veida ordeņa biedrība, kas nosaukta pēc Ciānas kalna, taču pēc gada izjukusi.
Mīts par slepenajām zināšanām sāka veidoties pagājušā gadsimta 50. gados. 1967. gadā Sionas Priorija tika radīta no jauna. Plantards tolaik bija ieguvis sev fantāzijām bagātu līdzstrādnieku Filipe De Čerisī personā. Kopā viņi radīja “Ordeņa slepeno dokumentu”, kam vajadzēja pierādīt moravingu biblisko izcelsmi. Viņi to ievietoja Nacionālajā bibliotēkā, lai piešķirtu tam lielāku ticamība, un De Čerisī izgatavoja arī viltojumus uz pergamenta.
Lielmestru saraksts, kas dots Da Vinči kodā, ir De Čersī safabricēts. Plantards pats sevi uzskatīja par moravingu un līdz ar to arī par Jēzus pēcteci. Tā visa mērķis bija iegūt atzīšanu, ka viņš ir Francijas likumīgais ķēniņš.
Nu bija pienācis laiks britu (Baigent, Leigh un Lincoln) iznākšanai uz skatuves. Kad tie dzirdēja par Plantardu un viņa stāstu, tie saprata, ka tā bija tēma, kas varētu viņiem sagādāt panākumus gan TV, gan grāmatas formātā. Plantards ļāva viņiem piekļūt “Ordeņa slepenajam dokumentam”, taču sadarbība drīz beidzās. Kad 1982. gadā iznāca “Holy Blood, Holy Grail”, Plantards tai nepievienojās. Radio intervijā 1982. gadā viņš paskaidroja, ka viņa izcelsme no Jēzus un Marijas Magdalēnas nav pierādāma, bet ir grāmatas autoru izgudrojums.
1984. gadā Plantards norobežojās, bet 1989. gadā viņš vēlreiz iedvesa dzīvību Sionas Priorijā. Viņš norobežojās no Čerisī ordeņa leģendas, radīdams pavisam jaunu. Tika izveidots jauns lielmestru saraksts. Tajā tika iekļauts arī Rodžers–Patris Pelats, tuvs Miterāna draugs. Un tā nebija tikai taktiska izvēle.
Tajā pašā laikā Pelats kļuva par centrālo figūru milzīgā korupcijas skandālā un Plantards tika turēts aizdomās, ka bijis tajā iejaukts. Mājas kratīšanā policija atklāja vairākus dokumentus, kas liecināja par Plantarda pretenzijām uz troni. Viņš tika turēts aizdomās par valsts nodevību pret Francijas Republiku, taču tika sveikā cauri ar stingru aizrādījumu un vairs neiesaistījās publiskās aktivitātēs.
Bet stāsts ar to nebeidzas. Dens Brauns zināja, ka viņa amerikāņu lasītāji ir ļoti ieinteresēti ko uzzināt par troņa pretendentiem. Tāpēc viņš atteicās no lielas daļas materiāla un tā vietā pievienoja virkni feministisku teoriju, kuru autores ir divas feministes – Margareta Starberda un Linna Pikneta.
Daudzi no D. Brauna dīvainajiem uzskatiem ir atpazīstami Starberdas grāmatā “The Goddess in the Gospels: Reclaiming the Sacred Feminine” un “The Woman with the Albaster Jar: Mary Magdalen and The Holy Grail,” Tāpat arī grāmatā “The Templar Revelation: Secret Guardians of the True Identity of Christ” (Lynn Picknett, Clive Prince). Arī te ir notikusi ietekmēšanās no Plantarda mīta par “asinslīniju”.
Gnosticisma ietekme
Bez tiem avotiem, kas jau minēti, D. Brauns visvairāk ir ietekmējies no Eleinas Peigelsas grāmatas “The Gnostic Gospels” (1979) un viņas argumentācijas pret Jauno Derību un par gnostisku dzīves skatījumu. Savā grāmatā “Beyond Belief” (2003) viņa stāsta, kā attīstījušies viņas uzskati.
No kristīgās ticības viņa atteikusies vidusskolas laikā. Vēlāk, iesākot pētīt gnostiķu rakstus no Nadžhammadi, viņa saskatījusi gnostiķu ticībā zināmu pievilcību. Turklāt t.s. Jēzus vārdi no Toma evaņģēlija ir viņu spēcīgi uzrunājuši: “Ja tu atklāj to, kas atrodas tevī, tad tas, ko atklāj, tevi izglābs.” Viņa komentē: “Šo vārdu spēks ir tas, ka tie mums nemāca, kam ticēt, bet mudina mūs atklāt to, kas guļ apslēpts mūsos pašos.”
Viņas Toma evaņģēlija salīdzinājums ar Jāņa evaņģēliju Bībelē liecina, cik tālu viņa ir atkāpusies no Jaunās Derības un kristietības: Jāņa evaņģēlijā ir jautājums par “es un tu attiecībām”, kas ir kā attiecības starp Viņa koku (Kristu) un tā zariem (ticīgajiem). Bet tā vietā Toma evaņģēlijā ir jautājums par to, ka “es esmu tu?”. Cilvēka „es” ir dievišķots, un tas tiek aplūkots kā ticības mērķis. Tas ir līdzīgi hinduisma uzskatam par atmanu, kas ir dzīvas būtnes gars jeb dvēsele, – tā ir daļa no pasaules dievišķās dvēseles, ka ir Dieva dzirksts.
Gnosticisma ticība savam „es” jeb paša dievišķajam garam nozīmē to, ka savas personiskās sajūtas un pieredze kļūst par augstāko autoritāti. Tas uzrunā mūslaiku postmoderno cilvēku. Ticīgais tiek mudināts neticēt lietām, kas atklātas dievišķā atklāsmē, kā tas ir bibliskā atklāsmē. Cilvēks neesot pakļauts nekādai citai autoritātei kā vienīgi pašam sev. Viņam esot jāvēršas pie savas būtības.
Tālab gan Peigelsa, gan Brauns uzskata par nepieciešamu apkarot Jauno Derību ar tās ticības autoritāti. Attēlojot gnosticismu kā visa iesākumu un secinot, ka Jaunā Derība ir vienīgi baznīcas patriarhālās varas kāres izpausme un Konstantīna Lielā manipulāciju rezultāts, tie norāda, ka pakļauties Bībelei nav nepieciešams.
Turklāt Brauns „Da Vinči kodā” izvirza dievietes kultu un seksu kā ceļu pie Dieva, tādējādi kultivējot ticību, kas labi saskan ar laikmeta garu. Tas, ka vēlākais gnosticisma askētisms nav savienojams ar Hieros Gamos kultu un pārējo pagānismu, viņu neuztrauc. Tāpat arī tas, ka Toma evaņģēlija noslēguma vārdos tiek pausts dziļš nicinājums pret sievietēm (kas nav atrodams Jaunajā Derībā). 114. logions (pants) skan šādi:
Sīmanis Pēteris viņiem sacīja:
“Lieciet Marijai iet prom no mums
jo sievietes nav dzīves cienīgas.”
Jēzus sacīja:
“Redziet, es viņu vadīšu,
lai darītu no viņas vīrieti,
lai arī viņa kļūst par dzīvu garu
kā vīrietis.
Jo ikviena sieviete,
Kas sevi dara par vīrieti,
Ieies Dieva valstībā.”
Vairākas faktu kļūdas
Var tikai pabrīnīties, ka grāmatu, kurā ir tik daudz faktu kļūdu, tik daudzi joprojām uzskata par samērā uzticamu. Laikam jau der jebkas, lai tikai pretotos Bībeles mācībai. Ļaujiet man minēt kādu piemēru blakus Da Vinči kodam. Nesen dzirdēju visādi citādi zinīgo Frederiku Linstrēmu runājam radiopārraidē “Paa minuten”, kurā viņš izteicās šādi: “Svētais Gars ir kaut kas, ko uzgāja tikai 4. gs. saistībā ar Nīkajas koncilu.”
Vai tiešām viņš tic tam, ko viņš saka, vai arī apzināti fantazē? Viņš nepievērš nekādu vērību faktam, ka Svētais Gars daudzkārtīgi ir minēts Bībelē, proti – tekstos, kas radušies ilgi pirms 4. gs., kur Svētais Gars ir saukts par Dievu (skat., piemēram, Ps. 139:7,8; Ap. d. 5:3,4; Rom. 8:9; 1. Kor. 3:16; 2. Kor. 3:17).
Da Vinči kodā ir apgalvots, ka Leonardo Da Vinči mākslas darbs “Mona Liza” esot androgīns pašportrets (137. lpp.), kaut arī tas ir vispāratzīts fakts, ka tajā attēlota patiesa sieviete – Madonna Liza, Frančesko Di Bartolomeo Del Džiokondo sieva. Nedz arī patiesībai atbilst D. Brauna apgalvojums, ka Mona Liza esot divu ēģiptiešu auglības dievību – vīrišķā Amona un sievišķās Izīdas (L’IZA) piktogramma.
Var jautāt, kāpēc D. Brauns vēl nepiesaista leģendu, ka Turīnas līķauts ir fotogrāfisks Da Vinči pašportrets? Šī teorija ir propagandēta grāmatā “The Templar Revelation” (Lynn Picknett&Clive Prince)
D. Brauns arī uzskata, ka Da Vinči Svētā Vakarēdiena sienas gleznojums “īstenībā klaji apliecina, ka Jēzus un Magdalēna dzīvoja kopā” (275. lpp.). Tas ir tiesa, ka apustulim Jānim, kas atrodas pa labi no Jēzus, ir sievišķas iezīmes Da Vinči darbā. Taču tas bija tipiski Da Vinči darbiems, ka jauni vīrieši tika attēloti šādā veidā. Tas parādās arī portretos, kur attēlots Jānis Kristītājs un citi. Tā ir vistīrākā fantāzija, ka Da Vinči būtu iekodējis savos darbos antikristīgas idejas.
Ar Tībinga vārdiem D. Brauns apgalvo, ka Sionas Priorija ir gādājusi par to, ka sieviešu seksuālie simboli ir atrodami viduslaiku baznīcās, lai godinātu dievieti. Garais joms simbolizē viņas dzemdi, bet ieejas velves – sieviešu dzimumorgānus. Taču lielajās viduslaiku katedrālēs bieži bija trīs ieejas rietumu pusē, vēl trīs ziemeļu un trīs dienvidu pusē. Kādu sieviešu anatomijas daļu tad tās simbolizē? Turklāt ne Priorijai, ne templiešiem nebija nekāda sakara ar viduslaiku katedrāļu arhitektūru. Gan vēlākās gnostiskās, gan agrākās romāniskās celtnes savās pamatformās ir aizgūtas no senajām grieķu romiešu pasaules bazilikām.
D. Brauns raksta: “Jaunībā, astronomiju apgūstot, Lengdonu pārsteidza tas, ka planēta Venēra savā riņķojumā ap Sauli ik astoņus gadus izveidoja nevainojamu piecstūri.. Aiz cieņas pret Venēras burvību senie grieķi organizēja savas Olimpiskās spēles ik pēc puscikla, četriem gadiem.” (47. lpp.) Arī tās ir muļķības. Patiesībā olimpiskās spēles tika veltītas Zevam.
Vienas dienas svētki par godu viņam tika rīkoti starp šīm spēlēm. Tas bija iemesls, kāpēc šīs spēles kristīgajā laikmetā tika pārtrauktas un netika atsāktas līdz pat 1896. gadam, kad to darīja uz reliģijai neitrālas bāzes. Kas attiecas uz pieciem apļiem olimpiskajā karogā, tam nav nekāda sakara ar Venēras pentagrammu. Bija domāts pievienot vēl vairāk apļu, bet palika olimpiskajā logo pie pieciem, kas arī atgādina, ka spēles apvieno visus piecus apdzīvotos kontinentus.
Par templiešu ordeni, kas tika nodibināts 1118. gadā, D. Brauns saka, ka tas esot bijis pāvests Klements V, kas izjaucis ordeni makjaveliskā veidā. Iemesls tam bijis tāds, ka templieši izdarījuši spiedienu uz pāvestu attiecībā uz Svētā Grāla noslēpumu. Taču patiesībā tas bija franču karalis Filips IV, “tīkamais”, kas piespieda pāvestu likvidēt šo ordeni. Franču karalis, nevis pāvests, arestēja templiešus un dažus sadedzināja uz sārta 1314. gadā, viņu vidū arī lielmestru Žaku De Moljē.
18. gs. beigās radās mīts, ka templieši īstenībā bijusi slepena biedrība, kas no paaudzes paaudzē pārmantojusi dažādas okultas vai slepenas zināšanas. Doma, ka bijusi kāda atšķirīga tradīcija par Jēzu, ko saglabā slepena biedrība, nav sveša. Pērs Beskovs raksta, ka tas esot arī zviedru brīvmūrnieku lielākais noslēpums, par ko vairums to locekļu nezina: “Saskaņā ar šo stāstu vispirms šo mācību saglabājusi kāda sīriešu kristiešu grupa, un to vēlāk pārņēmuši templieši. Pēc ordeņa izjukšanas tā tālāk ir pārgājusi pie brīvmūrniekiem. Nav zināms, kāda šī mācība bijusi, dažkārt ir mēģināts piedēvēt tai dažādu saturu.”
Viens no iemesliem, kāpēc Grāla leģenda ir tik ļoti izplatīta Francijā, raksta D. Brauns, ir tas, ka “merovingi dibināja Parīzi”. (290. lpp.) Īstenībā šī pilsēta ir dibināta 700 gadu pirms viņu rašanās. Parīzes pirmsākumi bija dabisks nocietinājums jau 3. gs. pirms Kristus. Kad romieši iekaroja šo vietu, tā tika nosaukta par Lutēciju, taču nosaukums –Parīze – tika pieņemts 305.–310. gadā pēc Kristus. Ludvigs I, kas dibināja merovingu dinastiju, pārcēla savu galvaspilsētu uz Parīzi ap 500. gadu pēc Kristus.
143. lappusē D. Brauns raksta: “Raganu medību trīssimt gados baznīca sadedzinājusi sārtā neiedomājami daudz – piecus miljonus sieviešu.” Pat ja viena sieviete tiktu sadedzināta sārtā Eiropas raganu mānijas laikā, tas būtu neattaisnojami un briesmīgi. Taču saskaņā ar vēsturnieku pētījumiem šo upuru nebija 5 miljoni, bet no 30000 līdz 50000. Visas nebija sievietes, un visi netika sadedzināti sārtā. Aiz šīm sodīšanām bieži drīzāk stāvēja valsts vai atsevišķi indivīdi, nevis baznīca.
Beigu vārdi
Dens Brauns Da Vinči kodā iepazīstina lasītāju ar izgudrotu konspirācijas teoriju, kas izklāstīta neapstrīdami pārliecinoši un pievilcīgi. Viņam izdodas savus izdomājumus sniegt kā faktus. Daudz ko var pieļaut romāna ietvaros, tomēr D. Brauns pretendē uz ticamību, ko viņš nespēj pamatot. Turklāt kristīgās vēstures atspoguļojums ir tik rupji ačgārns, ka nesaskan ar jelkādu vēsturisko patiesību.
Var jautāt, kas notiktu, ja kāda cita reliģija – nevis kristietība – tiktu izkropļota tikpat nepamatoti un kļūtu par tamlīdzīgu apmelošanas objektu. Kas notiktu, ja D. Brauns uzbruktu, piemēram, Korānam un Muhamedam vai budismam un Budam, vai jūdaismam? Vai mums, rietumos, ir dubulti standarti, ka mēs varam celt neslavu kristietībai, bet ir nepieļaujami kritizēt citas reliģijas? Da Vinči kods liek uzdot daudzus jautājumus, kā arī spēj mudināt patiesības meklētājus taujāt pēc faktiem, nevis ļaut sevi kutināt ar konspirācijas teorijām.
Sets Erlandssons