Pašportrets ar bereti, Rembrants (1659)
Rembranta 400–to dzimšanas dienu svinot
Rembrants Harmensons fan Reins (Rembrandt Harmenszoon van Rijn, 1606. g. 15. jūlijs – 1669. g. 4. oktobris) – šis vārds, šķiet, neprasa komentārus. Viņš ir 17. gadsimta Holandes mākslinieks, kura īpašais talants izpaužas emocionāli piesātinātā, temperamentīgu izjūtu un kontrastainu efektu virtuozā attēlošanā. Viņa darbiem raksturīga universāla vizuālu tēlu valoda, kur katrs vārds – katra detaļa – stāsta par cilvēku un viņa sapņiem, likteni un dzīvi, par mūžību, patiesību un skaistumu, par Dievu, Viņa mīlestību un svētību. Katrs darbs ir kā lūgšana.
Ievads
Pirms vairākiem gadiem Latvijā notika daži Holandes Zelta laikmetam veltīti pasākumi, kad Ārzemju mākslas muzejs prezentēja savus fondus. Pirmā izstāde notika 2002. gadā un bija veltīta kādam citam 17. gadsimta holandietim – Adriānam fan Ostadem. Bet Rembranta mākslas cienītāji varēja justies aplaimoti 2003. gadā, jo tika dāvāta unikāla iespēja, – atsevišķā zālē tika demonstrēti 12 oriģināloforti, bet divās citās varēja apskatīt viņa tuvāko līdzgaitnieku un apbrīnotāju darbus.
Tas bija unikāls tā gada mākslas dzīves notikums, kas tomēr neguva nekādu plašāku rezonansi sabiedrībā. Šogad reti kāds atceras, ka Rīga var lepoties ar tādiem oriģināliem. Kaut arī Rembrantam pavisam īpaša jubileja, šķiet tā paies līdzīgi, bet Latvijai jau pierasti – klusi un nemanot, gluži tāpat kā Rozentāla jubileja vai arī tāpat kā slavenā Mikelandželo Dāvida piecsimtgade…
Interese ir tikai par satraucošām ziņām, kas attiecībā uz Rembrantu būtu jāmeklē Zootropā – jo Grīnevejs ir radījis filmu par slavenāko (jo satraucošāko) Rembranta darbu – par Naktssardzi. Šis pats darbs nedaudz par sevi atgādināja arī Nīderlandes karalienes dzimšanas dienas svinībās Rīgā, kad nelieli CD tika dalīti visiem aicinātajiem un ar oranžu tērpa detaļu iezīmētajiem svinību viesiem. (Diez kur šie diski palika, varētu kāds uzņemties un savākt tos, lai izdalītu skolām…)
Tāds, nedaudz sarūgtināts, ievads likās ļoti nepieciešams, lai pateiktu, ka rakstīšana, tāpat kā gleznošana, ir kaut kas dziļi individuāls un mūsdienās pilnīgi personisks, jo sen aiz kalniem tie laiki, kad māksla bija visas tautas īpašums, bet pats mākslinieks – vērtīga kontribūcijas daļa.
Naktssardze, Rembrants (1642), Rijksmuseum
Epifānija
Rembrants ir glezniecības ģēnijs. Viņa valoda ir pietiekami abstrakta, lai neļautu vaļu prāta šaubām. Būtība šeit nav saturā vai sižetā, bet gan tajā ietverto fragmentu kombinācijā – skatienos, žestos, krāsu niansēs un gaismā. Tie ir četri izteiksmes līdzekļi, kas raksturo Rembranta rokrakstu. Tas ir tik patiess, mērķtiecīgs, emocionāls un cilvēcisks, ka viegli viņu uzrunāt… Šogad ir īpašs iemesls to darīt, un, ja patiesi to vēlaties pamēģināt, tad dodieties šovasar uz Amsterdamu vai nu vismaz uz www.rembrandthuis.nl vai arī uz klasisko www.rijksmuseum.nl.
Ar savu mākslu Rembrants realizē to, ko labs mācītājs izdara ar vārdiem. Rembranta vizuālo tēlu iedarbība ir apbrīnas vērta, tās spēks jau četrsimt gadu ietekmē skatītājus, neatkarīgi no viņu attieksmes pret to un pilnīgi neatkarīgi no paša ģēnija gribas. Rembranta otas triepieni ir droši, temperamentīgi, pārliecinoši. Šķiet, ka tos izstaro viņa sirds – gluži kā Glorija viņa rokas vēzieni apņem modeli un, apgaismojot skatītāju, ieved viņu sajūtu mūžībā. Tas raksturīgs arī laikmetam kopumā – mākslas darbs iesāk savstarpēji līdzvērtīgu dialogu ar skatītāju. Nav vairs pamācošā (nomācošā?) viduslaiku vai pašpārliecinātā (augstprātīgā?) renesanses toņa. Skatītājs kļūst par līdzdalībnieku, tiek ieaicināts dialogā. Tas ir īss kā epifānija, bet tā iedarbībai nav beigu.
Bēlšacara svētki, Rembrants (1638), Londonas nacionālā galerija
“Atdzimušie nedodas karā”
Tie ir dāņu sludinātāja Meno Sīmonsa vārdi, kas rakstīti simts gadus pirms Rembranta, bet labi raksturo tā laika noskaņojumu Holandē. Tas bija protestantisks, bet kalvinistiski neviendabīgs apgabals. Ap 1640. gadu Rembrants pievienojās menonītu kustībai, kas sludināja Bībeles autoritāti un klusas individuālas lūgšanas. Protestantisms ir Vārda, nevis attēla reliģija – tā to saprata arī Rembrants, tomēr savu dienasgrāmatu „rakstīja” vizuāli.
Kaut arī holandieši savu Bībeles tulkojumu sagaidīja tikai 1630. gados, ir pilnīgi skaidrs, ka Bībele bija svarīgākā grāmata daudzās ģimenēs. Svētie Raksti tika lasīti, par tiem notika diskusijas, radās personiskas interpretācijas. Īpašu nozīmi ieguva Vecās Derības teksti, kas, plašajā ebreju diasporas klātbūtnē dzīvojot, ieguva vēsturiskas realitātes dimensiju. Uzskats, ka reliģija ir privāts jautājums, kas jārisina starp Dievu un cilvēku, ļoti ietekmēja Rembranta dzīvi un, protams, arī mākslu. Tieši šā laika darbos atrodam šo viņa mākslas dziļo personisko reliģiozitāti un patieso būtību.
Karš un cīņas garša nav sveša nevienam holandietim. Valsts, kurā Rembrants dzīvoja, 17. gadsimtā pēc ilgām, astoņdesmit gadus garām neatkarības cīņām, tikai 1648. gadā iegūst pilnīgi likumīgu brīvību, piedzīvo strauju ekonomisku uzplaukumu un kļūst par pirmo tirdzniecības lielvalsti. Savukārt reliģiskās mākslas tirgus reformācijas ietekmē bija zudis. Tā vietā īpašu pieprasījumu piedzīvoja laicīgā māksla.
Pasūtītāji bija bagātie un pašapzinīgie vidusslāņa iedzīvotāji. Ikviens sevi cienošs holandietis vēlējās, lai viņa mājas sienas rotātu senču portreti, dzimtenes ainava un kāda klusā daba, kurā redzami ikdienā smagos ozolkoka skapjos glabātie sudraba trauki. Tie bija galvenie žanri, pēc kuriem bija liels pieprasījums. Pasūtītāju aktivitāte, talantīgi mākslinieki un Gleznotāju ģildes rūpes par mākslas darbu tehnisko augstvērtīgumu radīja nepiedzīvotu mākslas uzplaukumu, kas tiek saukts par Holandes Zelta laikmetu.
Tirgoņu ģildes klerki, Rembrants (1662), Rijksmuseum
Grēcinieks
Šajā situācijā Rembrants, viņa māksla, dvēsele un būtība drīzāk bija ārpus visa tā. To apliecina viņa darbi, viņa dzīve un pat tas, kā viņš parakstīja savus darbus. Pavisam vienkārši – Rembrants – tas ir tāpat kā, ja kāds Latvijā parakstītos: Jānis vai Pēteris – un viss. Bet visa pasaule zina, kas slēpjas aiz šā kautrīgā paraksta. Tas ir tāpat, kā bija ar Mateja roku, kas klausīja eņģelim un vienkārši citādi nemaz nevarēja, jo viņš bija Dieva kalps.
Vēsturiskie fakti liecina, ka Rembrants ir dzimis Leidenē, dzirnavnieka ģimenē kā astotais bērns. Vienīgais no visiem bērniem viņš tiek sūtīts latīņu skolā un pēc septiņiem mācību gadiem kļūst par Leidenes Universitātes Filozofijas fakultātes studentu. Taču māksla vilina daudz vairāk par klasikas studijām, un talantīgais dzirnavnieka dēls, kas ražo savādākus miltus nekā viņa tēvs, drīz vien mākslā jau var spēkoties ar itāļu gleznotāju darinājumiem.
Viņš kļūst par pieprasītu portretu gleznotāju vispirms dzimtajā Leidenē, bet no 1631. gada jau Amsterdamā kā Sv. Lūkas ģildes loceklis. Arī filozofijas un teoloģijas studijas atstājušas ietekmi uz visu turpmāko Rembranta dzīvi. Kaut arī viņš ir visu laiku lielākais portretists, neviens no meistara darbiem nav tikai glezniecības vai grafikas šedevrs, tajos izpaužas arī nemitīgie patiesības meklējumi un šai ceļā iegūtā pasaules uzskata savdabība. Skaistākos gadus viņš pavada kopā ar sievu Saskiju, kas reizē bija arī viņa mūza un nenogurstošs modelis.
No četriem viņu bērniem izdzīvo tikai viens – Titus. Bet 1642. gadā Rembrants zaudē arī Saskiju. Tikai kontekstā ar šiem svarīgajiem datumiem var saprast Rembranta mākslu. Izcilākie eļļas darbi atspoguļo viņa biogrāfiju: 1632. gadā – Doktora Tulpa anatomija, 1642. – jau pieminētā Naktssardze, 1645. – Svētā ģimene, bet viens no pēdējiem darbiem ir Pazudušā dēla atgriešanās (1666/69) – gadu pirms savas nāves Rembrants zaudē savu mīļoto dēlu Titu. Šīs dzīves traģēdiju fiksē arī daudzie pašportreti.
Kaut arī skaitļiem nekad īsti nevar ticēt, kopumā, mākslas pētnieki saskaitījuši ap 2000 dažādu Rembranta darbu. No tiem apmēram 600 ir eļļas darbi. Ne mazāk iespaidīgs, tomēr daudz mazāk zināms un redzēts ir mākslinieka grafikas mantojums – apmēram 1500 zīmējumu un 300 ofortu.
Mūsu Ārzemju mākslas muzeja grafikas kolekcijas pērles ir nelielie Rembranta ofortu oriģināli, to izmēri nereti ir tikai aptuveni 4 x 5 cm, un pirmajā brīdī var likties, ka tādā formātā nav iespējams neko daudz pateikt. Līnija ir tik smalka un rotaļīga, ka liekas pārāk viegla nopietnai sarunai. Tomēr, ieskatoties vērīgāk un veltot katram darbam vismaz tik daudz laika, cik parastai, ikdienišķai sarunai ar kādu ilgāk nesatiktu paziņu, atklājas tās bagātības, par kurām minēts iepriekš. Vizuālie tēli par Rembranta dzīvi stāsta daudz vairāk, nekā var sniegt kāds enciklopēdijas šķirklis.
Pašportrets, blenšana, Rembrants (1630), atrašanās vieta nezināma
Mierinājums
Rembranta darbos neatradīsim pakļaušanos redzamajam reālismam vai baroka noteiktajiem principiem. Tā loģiskās prasības un emocionāli dinamiskās ekspresijas ir tikai sākums – kā mācekļa gadi. Rembranta gars dzīvoja savu neatkarīgu dzīvi, kurai aktuāla ir tikai vertikālā, cilvēku un Dievu vienojošā dimensija. Tās pārpasaulīgais dialogs ir galvenais Rembranta modelis. Tas ir mūžīgs un neizsmeļams, jo izteic visu – ticību un šaubas, cerību un vilšanos, mīlestību un pārdzīvojumus, priekus un bēdas, sapņus un lūgšanu. Rembrants to visu mēģina uzgleznot – vismīļāk nelielos formātos darbi top kā intīmas dienasgrāmatas lappuses. Tie ir kā nebeidzami laicīgās un garīgās pasaules vienotības meklējumi, tagadnes un mūžības paralēles, ikdienišķas vienkāršības un mistiskas noslēpumainības paudēji.
Rembranta portretos modeļa skatiens uzrunā tieši un nepastarpināti. Grafiskie darbi – zīmējumi, tušas pludinājumi un dobspieduma tehniku šedevri ir tik piesātināti, ka liekas krāsaini, bet koloristiski smalkie un tonāli niansētie gleznojumi sniedz izpratni par gaismas nozīmi tēlu atklāsmē un idejas interpretācijā. Gaisma, līdzīgi kā gotiskajās katedrālēs, kļūst simboliska un kļūst par galveno izteiksmes līdzekli. Ēna ir noslēpumaini tumša, tā glabā simtiem iespēju, tā nekad nav bezcerīga.
Rembranta radošajā dzīvē reliģiskā tematika ieņem galveno vietu. Atšķirībā no daudziem laikabiedriem, kas Bībeles notikumus tradicionāli attēloja kā seno notikumu ilustrācijas laikmetīgā formā, Rembrants arvien mēģināja izprast Vecās Derības vēsturisko patiesību un attēlot to reālistiskā skaudrumā kā dzīves gudrības pamatu. Dievišķā attēlošana kļuva par māksliniecisko spēju izaicinājumu. Tas izskaidro to, kāpēc pie atsevišķām tēmām viņš atgriežas vairākkārt, arvien no jauna mēģinot pateikt to, ko iepriekš nebija izdevies.
Viņš uzskata, ka glezna ir pabeigta tad, kad pateikts viss. Tēmās, kas interesēja Rembrantu, punktu pielikt nav iespējams – tā ir Svēto Rakstu un cilvēka dzīves attiecību mūžīgā tēma. Tā mainās līdz ar gadiem un pieredzi. Zīmējot un gleznojot, šķietami atkārtojot neskaitāmas reizes vienu un to pašu, saskatot dažādas noskaņu gammas, Rembrants meklē veidu kā ar minimāliem līdzekļiem attēlot ticības pieredzi, Tādas atklāsmes Rembrants ir iemiesojis savos skaistākajos portretos – tie ir Ābrahāms un Mozus, Dāvids un Jeremija, Pēteris un Pāvils, Jēkabs un Matejs.
Samsons tiek padarīts akls, Rembrants (1636), Städelsches Kunstinstitut
Īpaša Rembranta darbu lappuse ir Jēzus dzīve, tajā atrodam mierinājumu un glābiņu. Pētot tos, iegūstam reālu līdzdalības sajūtu. Kopā ar Rembrantu esam pie Jēzus – šūpulī un ceļā, templī un Ģetzemanē, pie krusta un Emavā. Piedzīvojam farizeju sašutumu un mācekļu neticību. Rembrants ir pirmais autors Rietumu mākslā, kurš attēloja Jēzu kā jūdu tautas pārstāvi. Un tas bija revolucionārs jauninājums. Rembrants ir spējis Kristus tēlā ielikt visu savu pārliecību, viņa acīs redzama cilvēces vēsture, Dieva mīlestība un skumjas. Šis Rembranta tēls ir kļuvis par prototipu daudzām turpmākām interpretācijām līdz pat mūsdienām, šķiet tas ietekmējis pat kinoindustriju.
Piedošana
Noslēdzot kārtējo mācību gadu, arvien atrodas kas īpašs, ko iemūžināt labo darbu sarakstā. Rembranta jubilejas kontekstā gribas izcelt kādu nelielu kursa darbu – mēmais kino bija kādu ieinteresējis. Kādēļ? Tādēļ, ka par spīti vārdu trūkumam visu var labi saprast. Visu izteica acis, žesti, mīmika, grimases. To spilgtums demonstrētajos fragmentos izcēlās tik iespaidīgi, ka vārdiem tur pat nebūtu vietas. Mūsdienās spēja klusumā izteikties, šķiet, pilnīgi ir zaudēta. Diemžēl.
Kristus galva, Rembrants (1650), Staatliche Museen zu Berlin, Gemäldegalerie
Smieklu, raudu, sāpju, citu emociju un neklasisku grimašu attēlošana ir 17. gs. mākslas jaunieguvums. Mīmikas studijas ir viens no iemesliem, kādēļ Rembrants ir darinājis tik daudz pašportretu. Otrs iemesls meklējams mākslas filozofijas laukā. Portreta uztverē arvien ir iesaistītas vismaz trīs personas, kas uzdevumu ievērojami sarežģī. Gleznojot pašportretus, šīs trīs personas apvienojas vienā – gleznotājs redz un jūt gan interpretācijas avotu, gan attēlojamo modeli, gan gala rezultātu. Potenciāli tas ir vistiešākais, visīsākais ceļš, un rezultātam vajadzētu būt visprecīzākajam. Tāds tas arī ir. Tas atklāj Rembranta kluso lūgšanu pēc piedošanas.
Austra Avotiņa