Wilhelm Löhe
(Turpinājums.)
Ar ko luteriskā kristietība ir vērtīga mūsu acīs, ka mēs, konfesionālo baznīcu un to apvienību locekļi, aicinām stingri turēties pie tās skaidrās mācības? Vai luteriskā mācība nelīdzinās herbārijam, kurā uzkrāti retu, gandrīz jau izzudušu augu paraugi, bet paši konfesionālie luterāņi – fanātiski botāniķi, kuri priecājas par savu unikālo kolekciju: par sakaltētiem, bet speciālista vai fana acīs tomēr vēl augstākā mērā apbrīnojamiem eksemplāriem – luterisma dogmatikas artikuliem?
Vai tikai viņu dēļ šiem pa pusei ķertajiem kolekcionāriem būtu vērts par katru cenu paturēt šo „teoloģisko herbāriju”? Kāpēc gan par luteriskās baznīcas mācības saglabāšanu vajadzētu cīnīties, nevis ar vieglu roku uzsviest pēdējās trīs saujas uz tās zārka, kā Vilhelms Loe (Wilhelm Löhe) apraksta savu vīziju (sal. „Luteriskais ekumenisms – simt sešdesmit gadu”, LL 6/2005)?
Pašu skaidrāko un pārliecinošāko atbildi uz šo jautājumu ir devuši tie izceļotāji no Eiropas tradicionālajām luterisma zemēm – pārsvarā jau no Vācijas un Norvēģijas, kuri savas ticības saglabāšanas dēļ bija pametuši savu etnisko dzimteni pirms simt sešdesmit gadiem.
Šī atbilde ir konfesionālā luterisma valstība, kas tika izveidota Amerikā aizrautīgā un sistemātiskā darbā – vairāku paaudžu pēctecībā. Kaut arī pēckara periodā piedzīvojusi smagu satricinājumu – lielās sinožu konferences izjukšanu sešdesmitajos gados – šī luterisma valstība Amerikā turpina pastāvēt arī mūsdienās.
Luterisms, mūsu reformācijas tēvu mācītā un apliecinātā un divus gadsimtus pēc reformācijas vēl teoloģiski un praktiski nostiprinātā ticība, ir kaut kas daudz vairāk nekā vērtīgi eksemplāri aizrautīgu herbāristu kolekcijās. Tas ir kristīgās ticības, cerības un mīlestības dzīvā sirds – patiess evaņģēlija mierinājums, bez kura aptumst pat visgaišākā diena un par rūgtu izmisumu kļūst pat vissaldākā šīs pasaules laime.
Izceļotāji jaunajā dzimtenē neatrada speciālas luteriskas iestrādes un izkoptas tradīcijas, bet toties – grūtus laikus, trūcīgus apstākļus un bieži arī izsalkumu. Tās bija nelielas grupas, kuras bija pametušas Vāciju reliģisku motīvu dēļ. Vācijas ķeizara likumi spieda viņiem apvienoties vienā baznīcā ar kalvinistiem. Jaunajā dzimtenē viņi cerēja uzcelt savu pasauli, kur viņi brīvi varētu dzīvot savu luterisko tēvu ticībā.
Nav iespējams īsumā aprakstīt, ar kādām grūtībām un izaicinājumiem šie cilvēki sastapās – ar visskaudrāko nabadzību un bezcerību. Tā vien šķiet, ja kāds viņiem būtu piedāvājis atteikties no sava luterisma – kā Ēsavam no savas pirmdzimtības – par zupas šķīvi un riecienu maizes, viņu stāvoklī būtu muļķīgi vilcināties. Un tomēr viņi kaut kā sasparojās. Piemēram, trīs pavisam nelielas draudzes Aiovā izveidoja luterisko semināru kādā no draudzes locekļu namiem.
Uzturēt tajā divus skolotājus, kuri vienlaikus būtu arī šo draudžu mācītāji, draudzes nevarēja atļauties – vienam bija jāaiziet. Pēc pāris gadiem klāt nāca vēl divi mācītāji un vēl divas draudzes, bet pēc vienpadsmit gadiem spraiga, Dieva svētības pilna darba šajā sākotnēji no trīs draudzēm veidotajā sinodē bija jau 70 draudžu, piecdesmit mācītāju un 6000 aktīvu draudžu locekļu.
Šis ir tikai viens piemērs, vienas luterisko izceļotāju grupas stāsts. Izceļotāji no Skandināvijas piedzīvoja līdzīgas lietas. Bet īpašu ievērību pelna izceļošana no Saksijas Vācijā. Tā bija pietiekami liela grupa, kuras sastāvā bija arī K.F. V. Valters (C. F. W. Walther) kopā ar savu vecāko brāli. Viņi apmetās Misūri štatā, pie St. Luisas mazpilsētiņas. Tieši tur bija lemts rasties jaunajam konfesionālā luterisma centram.
C. F. W. Walther
Kristus baznīcas substance
Luterisma straujo izaugsmi Amerikā ievēroja, protams, jau tajā iesakņojušās konfesijas – episkopāļi un kongregacionālisti. Cieņa un atzinība, ko luterisms iemantoja tieši no šo konfesiju augsti izglītoto teologu puses, nebija saistīti tikai luterāņu ārējiem panākumiem un straujo pieaugumu, bet gan tā iekšējā spēka dēļ, kas nāca roku rokā ar luterisma pacēlumu.
To nevarēja neievērot. Citu konfesiju pārstāvji pakāpeniski sāka aptvert, ka konfesionālo luterāņu nelokamā apņemšanās – saglabāt reformācijas mantojumu, nepazaudēt tās mācības pirmdzimtību, ir pavisam kaut kas cits nekā iestīvināts konservatīvisms vai kopsoļa zaudēšana ar laika garu.
Tas, par ko stāvēja (un stāv vēl šobaltdien) konfesionālie luterāņi, ir Kristus baznīcas substance, kā to uzsver Hermanis Zasse (Hermann Sasse) savā 1945. gada rakstā “Par luterisma stāvokli pēc Otrā pasaules kara” – tās dārgumu krātuve un pats kristīgās ticības satvars, ko citas konfesijas jau ir pazaudējušas vai nupat grasās pazaudēt.
Tikai tā var izskaidrot to, ka luteriskās mācības pamatpostulāti – mācība par ticību Dievam un cilvēka izpratne (antropoloģija), taisnošanas un Kristus reālās klātbūtnes doktrīna Altāra Sakramentā, kā arī mācība par baznīcu, tās garīgās kalpošanas amatu, mācība par Dieva vārdu kā vienīgo kristīgās dogmatikas avotu – ir tikuši saklausīti, daudz apsvērti un arī vērā ņemti citu konfesiju nopietnu teologu vidū.
Luteriskā mācība, protams, ir sastapusies arī ar tikpat vētrainu pretēju reakciju – ar krasu noraidījumu un apkarošanu no oponentu puses. Arī konfesionālā luterisma uzplaukuma laikā Amerikā pret luterisko mācību vienaldzīgo citu denomināciju rindās bija ļoti maz. Tā kā var teikt, kur atmostas luterisma balss (un kas ir ļoti svarīgi) – nevis tikai akadēmiskajā teoloģijā, bet arī praktiskajā baznīcas dzīvē – tur tūlīt sarosās arī citas konfesijas: raisās diskusijas un produktīva teoloģiskā atziņa, paveras iespēja patiesam kristīgam ekumenismam.
Jā, diemžēl līdzi nāk arī ass nosodījums un norobežošanās, jo pretstatu sadursmes garīgā laukā mēdz būt ļoti spraigas. Manu teoloģijas studiju laikā dogmatikas profesors R. Slenczka mēdza uzsvērt, ka patiess ekumenisms sākas ar teoloģiski argumentēta „nē” pateikšanu otrai pusei. Lai to izdarītu ir nepieciešama godīga otras puses iepazīšana. Tas ir ikviena jēdzīga dialoga sākums un arī pirmais produktīvais solis ceļā uz saprašanos.
Meklēt ekumenisku tuvināšanos teoloģiskā dialogā un mācības vienprātībā veidot baznīcu sadraudzību ir kristieša pienākums, kas balstās nevis kādā cildenā iekšējā pamudinājumā, bet Dieva dotā pavēlē (Ap. d. 1:14-15, 2:41-42, 15; Gal. 2:9; Jņ. 17:20-26 u.c.). Bet ikreiz, kad nopietnos nolūkos tiek vaicāts par baznīcas mācību un spriests par tās saturu, tiek celts un skatīts jautājums par reformācijas jēgu.
Tādā ekumenisma izpildījumā luterisms, protams, būtu liels ieguvējs nevis tāpēc, ka mums būtu izdevies uzspiest citiem savu nostāju – sākt diskusiju par mācību, bet tikai vienīgi tāpēc, ka kristīgā vienotība ir jāmeklē Dieva vārda mācības patiesībā. Tā ekumenismu saprata arī senā baznīca – kā dažādās pasaules malās izkaisīto un bieži vien rituālos un ceremonijās atšķirīgo draudžu vienotību mācībā.
Reinhard Slenczka
Visu luterāņu vienotība
Lai baznīca – ikviena kristīgā baznīca, ne tikai luteriskā – būtu gatava šādam dialogam, tai ir nepieciešami cilvēki, kas ir spējīgi spriest, proti, ir pienācīgi skoloti tādam bībelisakam ekumenismam. Un arī šeit mums ir jālūkojas vispirms pašiem savās rindās.
Vai mums, luterāņiem, ir pietiekami daudz pētnieku un zinīgu speciālistu, kuri būtu spējīgi pārstāvēt un adekvāti izklāstīt gan paša Lutera, gan arī 16. un 17. gadsimta klasiķu garīgo mantojumu? Šis „Vai mums ir?” nozīmē nevis mūsu akadēmisko svēršanu vai augumu mērīšanu, bet gan: vai mēs esam gatavi darboties, lai tādi speciālisti tiktu skoloti un izaugtu no mūsu pašu vidus?
Vai mums ir pietiekami daudz senās baznīcas pētnieku un Bībeles arheologu, lai mēs varētu rast produktīvu dialogu ar anglikāņu tradīciju? Vai mums ir tik labi sholastikas pazinēji, kas varētu kā līdzīgs ar līdzīgu sarunāties ar Romas katoļu teologiem? Vai mums ir tādi baznīcas vēsturnieki un tādi Bībeles skaidrotāji, kas varētu disputēt ar kalvinistu speciālistiem vai varbūt pat ietekmēt citus ar saviem sasniegumiem? Cik mums ir teoloģisku rakstu autoru, kuru darbus studē citās konfesijās?
Šobrīd tādu darbinieku vēl nav aptrūcies. Man ir bijusi un aizvien vēl ir iespēja par to pārliecināties, sastopoties ar augsta līmeņa teologiem no šīm pašam konfesionālajām luteriskajām sinodēm Amerikā, tāpat arī studējot mūsdienu luteriskās teoloģijas literatūru. Taču šis ir jautājums, kas saistās ar rūpēm un uztraukumu, raugoties nākotnē, iespējams, ne tik tālā.
Aizejot vecajiem luterismam uzticīgajiem profesoriem, vai atradīsies, kas stājas viņu vietā? Cerības par brīnumainu luterisko skolotāju desantu nez no kuras debess puses vairāk atgādina vaidu un nopūtu operu. Šis ir mūsu konfesionālās atbildības jautājums, kas izriet no iesvētībās dotā solījuma – apliecināt kristīgo ticību, kā to māca evaņģēliski luteriskā baznīca.
Uzaudzināt kvalificētus speciālistus (ne tikai mācītājus, runa ir arī par luterisku vispārējo izglītības modeli) – tā ir nenoliedzami ir prioritāte luteriskās reformācijas mantojuma saglabāšanas un tālāk nodošanas darbā. Izglītības nozīmi mēs varam mācīties no luterāņu panākumiem Amerikā toreiz un arī tagad.
Varbūt, ka ir ievērots, ka šajā jautājumā es lietoju daudzskaitļa pirmo personu, vaicājot par mums un ko mēs esam gatavi darīt? Tas ir attiecinājums uz luterāņiem vispār. Labi zināms, ka luterāņu pasaule ir sašķelta vismaz trijās daļās, starp kurām nepastāv savstarpēja baznīciska sadraudzība.
Zināms arī, ka visniknākais konfesionālā jeb luterāņu ticības apliecībām uzticīgā luterisma noraidījums nāk it kā no pašu nometnes – no tā sauktajiem liberāļiem jeb heterodoksās teoloģijas sludinātājiem. Vai šādā situācijā būtu korekti lietot šo „mēs” attiecībā pret visiem luterāņiem. Hermanis Zasse – viens no mūsdienu konfesionālās teoloģijas balstiem, uzskata, ka pastāv tāda veida vienība – visas luteriskās baznīcas vienība.
Tā pastāv par spīti visām atšķirībām un pretrunām, par spīti visiem atšķirīgajiem teoloģiskajiem virzieniem un arī tam, ka ne visur luterāņu starpā pastāv kanceles un dievgalda kopība (baznīciska sadraudzība). Daudzi luterismam naidīgi noskaņotie mūs izsmej par šo traģisko nošķiršanos vienam no otra un saka, ka pastāvot nevis luterisms, bet luterismi…
Lai ko arī teiktu mūsu oponenti, tomēr ir viena dimensija, kurā pastāv vienots luterisms. Par šādu vienību drīkst runāt, pateicoties tai pērlei un dārgumu krātuvei, kuru esam mantojuši savā luteriskajā pirmdzimtībā – proti, ar mūsu baznīcas luterisko tēvu apliecināto mācību. Tā postulē patieso baznīcu nevis institūcijā – kaut kādos cilvēku noteiktos administratīvajos ietvaros vai cilvēku organizācijā – bet Dieva vārda patiesībā, proti, ticībā Kristum: sola fide in Christum membra ecclesia constituit.
Tā nu šī visu luterāņu vienotība pastāv visur tur, kur taisnošana ticībā ir sprediķa centrā, kur sakramenti tiek pārvaldīti saskaņā ar luteriskajām ticības apliecībām, kur arī garīgās kalpošanas amats tiek izprasts atbilstoši Augsburgas ticības apliecības 5. artikulam un kur ap šo sludināto Evaņģēlija vārdu pulcējās ticīgie, kuri apliecina, ka ir nabaga grēcinieki un tic, ka Kristus dēļ ir Dieva svētā tauta.
Kaut arī neliela, katra šī draudze ir Dieva svētā baznīca, Kristus miesa, kas nevar tikt sašķelta. Kur vien šīs lietas piepildās, tur ir šī visu luterāņu vienība. Tā ir daudz pamatīgāka un dziļāka, nekā tā vienotība, ar kuru kā ar savu priekšrocību un pārākumu luterāņu priekšā lepojas citas konfesijas.
Zasse raksta, ka tāda luteriskās vienotības saikne ir daudz stiprāka par kanonisko satversmi, kas, piemēram, visā pasaulē saista vienā baznīcas organismā par savu vienotību lepnos Romas katoļu kristiešus. Tā ir arī stiprāka par metodistus vienojošo baznīcas disciplīnu vai vislabāk organizēto kalvinistu sinodi. Tieši šī reālā visu luterisko baznīcu vienība ir tā, no kuras ir jāsāk ekumeniskais darbs.
Kaut arī tā ir neredzama (resp. neparādās institucionālā formā), mēs ticam tās realitātei. Tāpat kā mēs ticam vienai, svētai un vispārējai baznīcai kā Kristus miesai. Tā paliek netverama cilvēku acīm, taču to redz ticība, ko ceļ Svētais Gars. Mēs, konfesionālie luterāņi, esam aicināti apliecināt šo neredzamo vienību visas pasaules priekšā. Lūk, tas arī ir luteriskā ekumenisma uzdevums.
Hermann Sasse
Ārējā vienība tomēr nav pašmērķis
Daudzi luterisma oponenti šeit var sākt smieties: lai nu kurš to apgalvotu, taču ne konfesionāls teologs – konfesionālās konferences loceklis, kura, kā zināms, neveido sadraudzību ne tikai ar liberālo luterismu (ar kuriem nevienprātība ir kā uz delnas), bet arī ir to pārtraukusi ar bijušo konservatīvā luterisma citadeles – Misūri sinodes – luterāņiem.
Citu konfesiju pārstāvji iebilst: ja jūsu mācība par baznīcas vienotību ir pareiza, tad jau jums – visiem konservatīvajiem luterāņiem – vajadzētu būt vienotiem. Jo, ja ir vienprātība evaņģēlija sludināšanā un par sakramentiem, tad – atbilstoši jūsu mācībai – nekas nevarētu kavēt arī kanceles un altāra sadraudzību jeb ārējas baznīcas vienības noslēgšanu jūsu starpā, vai ne tā?
Mūsu atbilde šeit ir skaidra un vienkārša: ja mūsu nošķiršanās no liberāļu baznīcu kopībām ir pareiza un saskaņā ar Bībeli, tad nepieciešamā kārtā ir pareiza arī mūsu nodalīšanās no Misūri. Jo šī sinode, būdama vienots baznīcas organisms, pasludina sadraudzību ar heterodoksām baznīcām (piemēram, ar LELB). Tas nozīmē, ka tās dokumentos deklarētā teoloģija nesakrīt ar tās reālo praksi.
Jā, mēs zinām, ka viena daļa Misūri sinodē apvienoto draudžu turpina ortodoksas ticības praksi (tādas nenoliedzami var atrast arī PLF sastāvā), taču tieši viņu atbildība būtu novērst tādu pretrunu starp teoriju un praksi savā baznīcas savienībā vai arī deklarēt tās pārtraukšanu. Ja draudze tomēr to nedara, tad tās reālā prakse ir pretrunā ar tās ticības apliecību, un līdz ar to tā vairs nav ortodoksa, bet heterodoksa ticības apliecība (fides quae princips).
Hermanis Zasse savās daudzajās vēstulēs luterāņu mācītājiem ir norādījis un skaidrojis, ka luteriskās teoloģijas nostādnes nepieprasa veidot baznīcu ārējo vienību par katru cenu. Bet mēs ticam, mācām un apliecinām, ka luteriskā teoloģija pauž Bībeles mācību. Mums pietiks arī ar to iekšējo visu luterāņu – kuri patiešām tādi ir pēc savas sirds ticības – vienotību.
Tajā mūs uztur Dievs pats, nevis cilvēku centieni, problēmas un pārpratumi. Mēs tam ticam, bet, ja ir šķēršļi mūsu baznīcu ārējai sadraudzībai, tad tie godprātīgi ir jāatzīst. Ja kaut kādu iemeslu dēļ – visbiežāk cilvēcisko ambīciju un nesaskaņu dēļ – nav iespējams novērst šo būtiskos šķēršļus, tad ārējā baznīcu sadraudzība nav iespējama.
Neredzamās Baznīcas (una sancta) – visu Kristum ticīgo sadraudzības pastāvēšana nav atkarīga no cilvēkiem, mēs par to nevaram nedz atbildēt, nedz to konstatēt, nedz to paši organizēt.
Tas, par ko mums, veidojot redzamo jeb formālo baznīcu sadraudzību, ir jāatbild un ko Svētie Raksti mums pavēl konstatēt un uzturēt organizatoriskā kārtībā, ir ārējā ticības apliecība, kādu pauž praksē un kādai pieslienas attiecīgā draudze. Tā ir luterisma drāma, ka baznīcu savienības kaut kad izirst, jo draudzes nonāk teoloģisku pretrunu un līdz ar to izšķiršanās priekšā.
Nespēja vienoties un atrast vienprātību luterāņu starpā notiek mūsu cilvēciskā vājuma dēļ, nevis tāpēc, ka to nevarētu atrast uz luteriskās mācības bāzes. Taču šī drāma ir arī mūsu mācības patiesības un spēka apliecība. Tā nav cilvēku politisko ambīciju piegludināta un godkāriem mērķiem sastutēta – bet tā ir Dieva mācība, ar kuru mēs, grēcīgi cilvēki būdami, vēl daudzējādi neprotam apieties.
Jo stingrāka apliecība, jo vairāk augstsirdības
Luteriskā ekumenisma konkrētais mērķis ir panākt, ka visu ar to saistīto jautājumu izšķiršanā absolūtā priekšroka ir jādod patiesības principam. Kā uzsver Hermanis Zasse, tas ir būtiskākais nosacījums, kas ir ekumenismā būtu jāievēro luterāņiem, neatkarīgi no savienību, sinožu un konferenču piederības. Tikai tad ir cerības, ka dialogs izdosies. Jo nevis izdevīgums, politiskā brīža konjuktūra vai kādi citi praktiskie mērķi, bet tikai un vienīgi patiesība ir tas pamats, uz kura ir panākama vienošanās baznīcā.
Mārburgas disputā 1529. gadā, kad vienošanās meklējumā satikās Lutera piekritēji ar Zvinglija piekritējiem, vienošanās nebija iespējama patiesības vārdā, kaut arī pastāvēja milzīga politiskā brīža nepieciešamība un reformācijas pusē stāvošo valdnieku spiediens. Toties 1872. gadā Amerikas luterāņiem izdevās izveidot savienību, par pamatu ņemot tieši šo patiesības, resp. konfesionālo principu.
Tādā virzienā vajadzētu iet arī mums, mūsdienu luterāņiem, jo ar mūsu ticības apliecībām mēs nepārvaldām savu, bet Dieva īpašumu. Mūsu Kunga Jēzus Kristus Augstā priestera lūgšanā teiktais aicinājums: „Lai visi būtu viens!” ir sacīts ar vienu neapejamu priekšnosacījumu – „svētī viņus patiesībā”.
Vienotības aicinājums tikai tālāk paskaidro aicinājumu uz mācības patiesības saglabāšanu. Mums nav tiesību mainīt mūsu Kunga vārdu jēgu un koriģēt Viņa gribu. Protams, tādēļ pasaule un arī kristīgā pasaule (modernā ekumenisma virzītāji) mums pārmet stīvu dogmatismu un šaursirdību. Taču labāk mēs pacietīsim to, nekā sagrozīsim šo Bībelē doto pamatpatiesību, raksta Zasse.
Protams, arī šī mūsu nopietnība – turēšanās pie pareizās ticības apliecības un dogmatisma princips nedrīkst pārtapt par karikatūru. Aizvien mums ir jāprot atšķirt negrozāmās doktrinālās patiesības (dogmas) no teoloģisko uzskatu un pieeju daudzveidības. Tāda ir iespējama dzīvajā Kristus baznīcā, kur nevalda cilvēciskais autokrātisms, bet Dieva vārda autoritāte un evaņģēliskā brīvība.
Tāpēc ir jāturas pretim tādam prāta pavedinājumam, kas pārprasta dogmatisma un doktrinālisma vārdā visas baznīcas dzīves formas tiecas pakļaut vienam principam, vēršoties pret tādu teoloģisku uzskatu un viedokļu dažādību, kura ir pieļaujama luterisko ticības apliecību ietvaros. Šī dažādība ir pat vēlama draudzēs, jo tajās ir dzīva ticība, kuru nevar un arī nav nepieciešams vienādot.
Jo stingrāk kāda baznīca pastāv savā ticības apliecībā, jo augstsirdīgāk tā attiecas pret šādām baznīcas vienību patiesībā neapdraudošām teoloģisko uzskatu dažādībām. Kur valda vienprātība visos mācības pamatjautājumos, kurus formulē luteriskās ticības apliecības, tur atšķirības uzskatos nevis nomāc, uztrauc vai kaitina, bet drīzāk gan – priecē, jo adiaforās atšķirības ir patiesas kristīgas vienotības un brālības izpausme, nevis tās noliegums.
Atliek tikai atcerēties, cik augstsirdīgi pret teoloģisko ieviržu dažādībām izturējās 4. gadsimta ortodoksija ar Atanasiju priekšgalā visur tur, kur vien tika apliecināta pareiza Trīsvienības mācība. Tāpat arī mūsu luteriskās reformācijas tēvi – Konkordijas formulas autori pieļāva plašu teoloģiskā domāšanas daudzveidību, ja vien pastāvēja saskaņa galvenajās doktrīnās.
Šaursirdīga agresija pret citādi domājošiem allaž ir bijusi sektas pazīme. Šādas briesmas nenoliedzami luterismā pastāv. Grūtos ticības apliecības brīžos šaursirdība un pārlieks kareivīgums ir bijis luteriskās baznīcas pārbaudījums, pret kuru ir nopietni jācīnās. Cīņas karstumā par patiesību dažkārt zūd orientācija jeb spēja izšķirt, kas ir nozīmīgs, kas mazsvarīgs, kas ir centrāls, kas perifērs.
Paškritikas dēļ tas būtu jāpārdomā katram konfesionālam luterānim un jālūdz Dievs par apskaidrību, lai pretošanās dedzībā antikrista meliem un cīņas asumā par patiesu kristietību un par baznīcu mums netiktu atņemta arī skaidrība par to, kas pieder pie mācības pamatpostulātiem un kas ne.
Tikai tad, ja būsim apguvuši spēju orientēties šajos jautājumos un saredzēt atšķirību starp būtisko un nebūtisko, mēs varēsim dot pārliecinošu liecību pārējai kristietībai, ka luteriskais ekumenisms nozīmē – meklēt baznīcas vienību patiesībā.
Aigars Dāboliņš