Armstronga Karena. Islāms. Īsa vēsture. – R: Atēna, 2004. – 228 lpp.
Turpinot runāt par Armstrongas vērā ņemamo daiļradi, ir vērts atzīmēt vēl vienu latviešu valodā tulkotu viņas grāmatu – „Islāms. Īsa vēsture”. Sākšu ar, manuprāt, vajadzīgu norādi, ka tā ir sarakstīta pirms Ņujorkas Dvīņu torņu traģēdijas, un tādēļ nav uzskatāma par konjunktūras preci.
Grāmata šķiet ļoti ticama un ir arī interesanta, un atkal ir jāuzteic autores spēja izteikties īsi un tomēr saprotami. Par spīti vispārējai jezgai es kaut kā līdz šim nebiju uzskatījis par vajadzīgu īpaši pirkt un lasīt kādu no daudzajām pēc 11. septembra iznākušajām islāmam veltītajām grāmatām.
Tagad, darot to vairāk Armstrongas dēļ, viņas grāmatā tiešām esmu uzzinājis un sapratis kaut arī ne sevišķi daudz jauna, tad katrā ziņā to pašu veco vispusīgāk un dziļāk. Līdzīgi kā „Īsi par mītu vēsturi” šī grāmata sniedz pamatinformāciju, lai adekvāti domātu par attiecīgo tēmu.
Arī „filtrējamā materiāla” saprotamu iemeslu dēļ šeit ir daudz mazāk nekā grāmatā par mītu vēsturi. Protams, visus islāmu formējošos uzskatus autore uzskata par mītiem, tādēļ reizēm apšaubāmas šķiet viņas interpretācijas.
Piemēram, komentējot 10. gs. vidus uzskatu par musulmaņu garīgā vadītāja Slēptā imāma aiziešanu „aizklātībā”, viņa saka: „Mīts par Slēptā imāma „aizklātību” nebija jāuztver burtiski, kā ziņojums par notikušu faktu. Tā bija mistiska doktrīna, kas dievišķā izjūtu cilvēkos aprakstīja kā netveramu, promesošu un vienkārši nesasniedzamu.”
Tā laika šiītu reakcija (pārtraukšana piedalīties politikā līdz Slēptā imāma jaunai atnākšanai) gan liek domāt, ka viņi šo doktrīnu uzskatīja tieši par faktu, un nekādi islāma paša avoti Armstrongas visa mitoloģizēšanas tendencei par labu nerunā.
Neadekvāts ir autores lietotais salīdzinājums starp musulmaņu debatēm par kopienas politisko vadību un 4., 5. gadsimta kristoloģijas kontraversēm: to iemesli, metodes un secinājumi ir ievērojami atšķirīgi. Turklāt pati autore dažas lapas tālāk pareizi norāda, ka „islāmā ticējumi un doktrīnas nav tik svarīgas kā kristietībā. Islāms ..ir reliģija, kas liek cilvēkam dzīvot noteiktā veidā, nevis pieņemt noteiktus reliģiskus uzskatus.”Taču – teoloģiskās diskusijas par kristoloģiju bija tieši par „noteiktiem reliģiskajiem uzskatiem”.
Tāpat deklaratīvs ir viņas paziņojums, ka „reliģijai ir jāmainās līdzi laikam, lai tā izdzīvotu” Protams, islāmā gadsimtu gaitā ir notikusi teoloģiska rosība, un tas ir pieredzējis tos pašus reliģiskās un intelektuālās dzīves līkločus, kā kura katra cita reliģija: misticismu, uniātismu, fundamentālismu, racionālismu, sava veida piētismu un tā tālāk, bet tas nebūt nenozīmē, ka pats islāms būtu mainījies.
Tā vienkārši pēc attiecīgajiem modeļiem neizbēgami darbojas cilvēka prāts un psihe. Turklāt visi šie „-ismi” (lai arī atšķirīgā intensitātē) gluži labi var pastāvēt – un ir pastāvējuši – arī vienlaikus, tā liekot apšaubīt tēzi par pašas reliģijas mainīgumu. Nē, vienkārši cilvēka sirds ir lokana – dažkārt ļaunprātīgi, dažkārt varbūt arī labdabīgi, bet vienmēr pēc noteiktiem parametriem.
Turklāt autore ar savu reliģiju evolucionisma teoriju (es nesaku, ka tā būtu pilnīgi aplama, bet tā noteikti nav visaptveroša) runā pretī pati sev, jo viņas grāmatas idejiskais pavediens ir par to, ka islāms sevī nav neizbēgami varmācīgs un terorismu veicinošs, un tā mums liek domāt ne jau kaut kāda islāma „attīstība”, bet gan tā pirmsākumi un pamati. Attiecīgi islāma mierīgai līdzāspastāvēšanai mūsdienu pasaulē ir nepieciešama nevis attīstība, bet gan patiess fundamentālisms jeb savu pamatu apzināšanās, kuros ir ievērojama humānisma un tolerances potence.
Un pat vēl vairāk: liela daļa „musulmaņu” netikumu, kā izrādās, ir radušies vai tikuši provocēti tieši „kristīgās” pasaules ietekmē. Bez visiem zināmās mūsdienu divdomīgās situācijas, kur vardarbības eskalācija ir notikusi ne nu gluži bez rietumu imperiālisma līdzdalības pēdējo apmēram divu gadsimtu laikā islāma zemēs, ievērības vērti ir vairāki citi Armstrongas uzrādīti fakti.
Piemēram, ka sejas aizsegšanu sievietēm musulmaņi ir aizguvuši no Bizantijas grieķu kristiešiem. Vai arī šis: „Musulmaņi bija spiesti aizgūt pret ebrejiem vērstus mītus no eiropiešiem un pārtulkot arābu valodā tādus klaji antisemītiskus tekstus kā Ciānas vecajo protokoli, jo viņiem pašiem tādas tradīcijas nebija.”
Grāmata ir vārdu, faktu un terminu pārpilna, tomēr tie ir labi uztverami. Beigās ir alfabētiskais rādītājs un ļoti noderīgs galveno islāma vēsturisko personu saraksts un arābu terminu vārdnīca. Sākumā – islāma vēstures hronoloģija. Ar zināmām principiālām atrunām šī ir visnotaļ laba un ērti lietojama grāmata.
Didzis Meļķis