Madonna. Jakovs un septiņi blēži. Tulk. Santa Svaža. – R. Zvaigzne ABC, 2006. – 32 lpp. – il.
Madonna. Abdi piedzīvojumi. Tulk. Dace Rudzīte. – R. Zvaigzne ABC, 2006. – 30 lpp. – il.
Madonna. Daudznaudis. Tulk.Dace Rudzīte. – R. Zvaigzne ABC, 2006. – 48 lpp. – il.
Vēl par reliģijas un eksotikas tēmu vēlos norādīt uz trim brīnumjaukām Madonnas grāmatām, uz kurām viņu esot iedvesmojusi jūdu ezotērika jeb kabala, ar kuru Madonna pēdējā laikā ir pilnīgi pārņemta. Lai nu tie iemesli būtu, kādi būtu, bet grāmatas ir vienkārši izcilas vismaz divu iemeslu dēļ: to noformējuma un menedžmenta dēļ.
Čaklā Madonna ir noorganizējusi, ka viņas piecas grāmatiņas, no kurām četras (atskaitot „Anglijas rozes”, kuras jēgu es nespēju izlobīt), manuprāt, ir tiešām lieliskas. Tās ir tulkotas 40 valodās un izdotas vairāk nekā 100 valstīs. Visi viņas pašas ieņēmumi par tām tiekot novirzīti fondam „Garīgums bērniem” (Spirituality for Kids Foundation).
Pēc nelielas iepazīšanās ar oficiālo informāciju par fondu var spriest, ka Latvijas lasītājs, nopērkot šīs grāmatas, ar savu artavu piedalās starptautisku bērnu nometņu un tamlīdzīgu draudzēšanās pasākumu veidošanā (piemēram, izraēliešu un palestīniešu bērnu tusiņš pirms gada: ja draudzēsies kā bērni, tad var cerēt, ka neplēsīsies kā pieaugušie). Bet nu – pie pašām jaunajām grāmatām!
Man, protams, kā parasti ir daži piesardzīgi komentāri. Tā grāmatiņas „Jakovs un septiņi blēži” sižets īsumā ir tāds, ka svēts vīrs, kura lūgšanas nespēj iekļūt pa Dieva žēlastības vārtiem, pieaicina briesmīgākos apkaimes razbainiekus, lai tie viņam palīdz. „Īsts zaglis prot iekļūt jebkur,” viņš to vēlāk komentē, – arī pa aizslēgtiem Debesu vārtiem.
Nu, šādas morāles slidenumu man droši vien sevišķi apcerēt nemaz nevajag. Bet šo stāstu var lasīt arī labticīgi: ka labam darbam reizēm ir jāapvienojas ar citkārt nesamierināmiem pretiniekiem. Šis stāsts nevēsta neko prātīgu par Dievu vai lūgšanu, toties par ļautiņu sadzīvošanu gan.
Līdzīgi kā citās grāmatās, kurām katrai ir savs mākslinieku kolektīvs, viss grāmatas noformējums ne tikai ilustrē stāstu, bet savas izsmalcinātās bagātības dēļ pat dzīvo neatkarīgu dzīvi. Tajā ieinteresēts vērotājs (un šo grāmatu ilustrācijas tiešām ir aizraujošas) varēs sekot attiecīgā stāsta teiksmainās pasaules dzīvei visā tās daudzveidībā. Pats stāsts ir tikai tās daļa, smalks pavediens kopējā krāšņajā paklājā.
Runājot par paklājiem, ir laiks pievērsties citai grāmatiņai – „Abdi piedzīvojumi”, kuras bagātīgie tēli un ornamenti ir tik pārliecinoši, ka, tos pētot, apziņā paralēli sāk skanēt austrumnieciska mūzika. Nu, vai vismaz kaut kāds mans priekšstats par to.
Abdi ir jauns zēns un zeltkaļa skolnieks, kuram meistars mēģina ieaudzināt, ka viss, kas ar viņu notiek, ir uz labu. Man gan šķiet, ka pats stāsts par Abdi, kas pazaudētās rotas vietā ķēniņienei aiznes čūsku, kura brīnumainā kārtā viņai kaklā tiešām pārvēršas par kaklarotu, ir pārlieku teiksmains, lai lasītājs no tā gūtu kādu pārliecinošu morāli reālajai dzīvei.
Es arī sliecos piekrist Voltēra ironijai, kurš „Kandidā” izsmēja „Abdi piedzīvojumiem” līdzīgu Leibnica un Poupa optimismu par „labāko iespējamo pasauli”, kurā „viss ir labi” (all is right). Lai gan, no otras puses, es, protams, piekrītu, ka „tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu”.
Starp šiem diviem – Poupa all is right un Pāvila teikto romiešiem – gan ir niansēta, tomēr svarīga atšķirība: atšķirība starp pozitīvisma optimismu un nosvērtu biblisku paļāvību.
Pie barokāli smalki ilustrētā stāsta „Daudznaudis” gan man nav ko piebilst. Klasisks stāsts par to, ka nauda laimi nenes. Un, pretēji Ē. M. Remarka viedoklim, mieru arī ne.
Lai laba lasīšana jums un jūsu bērniem!
Didzis Meļķis