Apgāds „Jumava” ar Ojāra Zandera grāmatu „Vidzemes baltajos lielceļos” sagādājis latviešu kultūras vēstures cienītājiem patīkamu iespēju neklātienes ceļojumam. Tikai ceļojums nebūs parasts, bet atgriešanās latviešu kultūras pagātnē.
„Latvijas Luterāņa” lasītājiem un kultūrvēsturiskas lasāmvielas cienītājiem labi pazīstamais latviešu grāmatniecības, literatūras, mūzikas un vispār plaša spektra speciālists un stāstnieks O. Zanders nāk pie saviem cienītājiem ar kārtējo grāmatu. Iepriekšējās piecas veltītas Rīgai, kur aizritējuši autora studiju un darba gadi, viss lielākais 75 gadus garais mūža ritējums.
„Pietiks tev, princese, manas mīlestības” teic O. Zanders, pavēstot, ka jaunizveidoto apcerējumu un dzejoļu krājumu velta dzimtajai pusei, ar to saprotot ne tikai dzimto Jaungulbenes pagastu un ne tikai Malienu, bet visu Vidzemi kopumā.
Kāpēc tā, viegli saprast un izskaidrot, jo dzimtās zemes patriota nedalīta mīlestība pieder visai Latvijai, bet zināšanu apvārsnis un kultūras parādību izpratne aptver plašo Eiropas kultūras telpu kā dziļākā pagātnē, tā laikā, kad dzimusi 20. gadsimta modernā kultūra. „Vidzemes baltajos lielceļos” varēsim ceļot kopā ar 19. un 20 gadsimta sākuma cēlienā dzīvojušiem cilvēkiem, jo šoreiz trūkst ekskursu dziļākā pagātnē, bet mūsdienu moderno kultūru O. Zanders tradicionāli ignorē.
Kādas tematikas rakstus atradīsim grāmatā, īsumā pateikts autora priekšvārdā: „Te ir daļa no rakstiem, arī dzejoļiem, kas veltīti Vidzemes novada rakstniekiem, mūziķiem un citu nozaru kultūras darbiniekiem. Apmēram 40 gadu amplitūdā (1965-2005) tapušie raksti tikai vietumis nedaudz laboti. Arī padomju režīma apstākļos autors nav rakstījis par to, kas sirdij nav tuvs”. Kas O. Zandera sirdij tuvs, uzzināsim kaut vai tikai vārda pēc nosaucot tās personas, kam pievērsies kultūrvēsturnieka vērīgais skats.
O. Zandera rakstos apskatāmo personu lokā parasti trūkst padomju režīma aprobēto pirmā lieluma zvaigžņu vai „sarkano” literātu tādu kā Rainis, J. Jansons-Brauns, L. Paegle u. tml. Atrodoties malā no partijām un valdībām, dzīvi uztverot marginālāk, niansētāk, romantiskāk, viņš cenšas celt gaismā tādas personības vai to darbības šķautnes, kas vēsturnieku rakstos mazāk izgaismotas.
Grāmatā atraduši vietu savulaik jubileju reizēs periodiskajos izdevumos publicētie Vidzemē dzīvojošiem 19. gs. literātiem veltītie raksti – korekti atturīgajam rakstniekam un mācītājam Jurim Neikenam, sabiedriski rosīgajam piebaldzēnam Jēkabam Pilsātniekam, pedagogam un mācību grāmatu autoram Stērstu Andrejam, reālistiskā stāsta kopējam Apsīšu Jēkabam, tautas pašapziņas veicinātājam, skolotājam un literātam Jēkabam Zvaigznītem, literātiem Doku Atim un Augustam Saulietim…
Jūtams, ka dažas personības O. Zanderam īpaši tuvas, jo tām atvēlēti ne tikai vairāki raksti, bet veltījumi dzejā un pat dzejoļu cikli: Kaudzītes Reinis, Rūdolfs Blaumanis, Jānis Poruks. Porukam veltīts pat vesels pēc romantiskā dzejnieka vārsmu motīviem sacerēts dzejoļu cikls „Dzejnieks un viņa laiks”.
Dažas personības O. Zanders savulaik „izvilcis” no arhīviem un pirmais darījis pazīstamas kā speciālistiem, tā plašākai publikai. Piemēram, par Jaunrozes skolotāju, folkloras krājēju un vietējās kultūras dzīves aktīvistu Dāvi Ozoliņu 1985. gadā pirmoreiz varēja iepazīties, tieši pateicoties O. Zandera rakstam.
20. gadsimtā O. Zanders nav iesoļojis pārāk tālu. Ieskatam atkal nosauksim apcerēs apskatīto cilvēku vārdus: 1905. gada revolūcijas upuri – Lielzalves skolotājs, dzejnieks Jūlijs Dievkociņš un Vecpiebalgas skolotājs un dzejnieks Antons Salums, Zemgaliešu Biruta, kas „pavīd pie latviešu dzejas debesīm kā komēta”, varenais piebaldzēns Antons Austriņš, kā arī šā paša novada literāti Elza Stērste un Kārlis Skalbe.
Uzmanību dzimtajai Malienai apliecina Jānim Ezeriņam, pedagogam un ģeogrāfam Zelmaram Lancmanim, skolotājam un kultūras darbiniekam Jānim Grestem veltītās publikācijas, kā arī miniatūrais pētījums „Pa dzejnieka Plūdoņa pēdām Jaungulbenē”. Tā vēl nav ne tuvu visa grāmatas varoņu sabiedrība.
Visus cilvēkus, pie kuriem pakavējies O. Zandera vērīgais skatiens, uzskaitīt būtu par garu un vienmuļu. Gandrīz trūkst rakstu, kas nebūtu veltīti personām. Tie, kas ir, šķiet svaigi kā pārsteigums. Piemēram, „Draugos ar dziesmu pirms gadsimta”, kur pēc arhivāliju materiāliem izsekots Jaungulbenes dziedāšanas un lasīšanas biedrības kora gaitām pirmajos latviešu dziesmu svētkos.
Salīdzinājumā ar agrākajiem O. Zandera pētījumiem „Nikolajs Mollīns un viņa laiks” (1988), „Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā” (2000), „Gadsimtu silueti Rīgas bruģakmeņos” (2002) šī ir siltāka un savā kopnoskaņā katra cilvēka sirdij varētu būt tuvāka, tā sniedz ne tikai objektīvu kultūrvēsturisku informāciju, bet arī emocionālu saskarsmi ar tās radītāju.
Varbūt tāpēc, ka notiek atgriešanās pie pirmsākumiem – ka ceļots tiek pa Latvijas novadiem, kur kārts autora šūpulis, varbūt tāpēc, ka veltīta vecākiem Annai un Jaungulbenes fotogrāfam Oskaram Zanderiem, varbūt tāpēc, ka ar rakstu par klasesbiedreni Antru Liedskalniņu atgādina par Ojāra jaunību, varbūt tāpēc, ka ilustrēta kā ar paša autora, tā aprakstāmo personu portretiem, varbūt tāpēc, ka papildināta ar dzejoļiem…
„Vai tavs mūžs kam lieti der…” – tā saucas apcere par Juri Neikenu. Ja šādu jautājumu attiecina uz raksta un vispār visas grāmatas autoru, jāsecina, ka viņa mūžs lieti der, lai parādītu plašākai sabiedrībai tieši tādas personības, kāds bija J. Neikens, kas „nebija jaunlatvietis, bet brīžiem viņš tiem stāvēja visai tuvu un nekļuva nebūt par paklausīgu ieroci svešiem mērķiem”- nevis skaļus kliedzējus, bet čaklus un patiesīgus darba veicējus.
Šķiet, līdzīgi bijis ar pašu grāmatas autoru. Reizēm Ojāram Zanderam patika tikt ierautam mutuļojošās dzīves notikumos, ko apliecina grāmatas nobeigumā 1991. gadā publicētā patriotiskā runa „Palikt zem Latvijas karoga”. Tomēr sociāli kaujinieciski jūtu uzplaiksnījumi Ojāra Zandera runās un rakstos pavīd tikai epizodiski, lielākoties viņš savās liriskajās atkāpēs palicis morāles jomā.
Paliekošais devums ir un būs kultūrvēsturiskie raksti – faktos svaigi un piesātināti, katram viegli uztverami un saprotami autora vieglā valodas ritējuma dēļ. Šīs rindas nav grāmatas reklāma, tomēr jāteic godīgi – Ojāra Zandera lasītāji zina, kas atrodams viņa grāmatās, arī šoreiz viņi nevilsies.
Lilija Limane