Farizejs, Matthias GRÜNEWALD, 1511, Staatliche Museen, Berlin, © Web Gallery of Art
Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. (Lk. 18:11-12)
Prātam tas ir pārāk grūti saprotams, ka cilvēks nav veselīgs koks ar labiem augļiem, kurš valkā vienīgi pelēku apmetni, gavē katru nedēļu kā tas farizejs Evaņģēlijā (Lk. 18:12), un pat dara zīmes un brīnumus. Prāta zināšanas nesniedzas necik augstāk, un tā domas un izpratne nemaz nevar būt labāka.
Prāts sajūsminās par visām šīm lietām, un tas secina, ka ikviens, kas dzīvo citādāk nekā pārējie cilvēki, ir katrā ziņā īpašs un svēts cilvēks. Prāts – šis aklais muļķis – nespēj saprast, ka visi šādi darbi joprojām ir ļoti tālu no Dieva vārda. Jūs varat jutāt prātam: “Kā tu zini, ka šie darbi tiešām ir tik dārgi, kā tu tos uzskati?”
Vienīgā atbilde, ko tas var dot, ir: “Man tā liekas.” – Lai pa skursteni iet laukā tas, kas tev liekas, ja uz to ir jāpamato mana glābšana un svētība! Nepietiek ar to, ka tev kas liekas un tu ko iedomājies, bet tev jāzina un tev jābūt drošam pamatam un liecībai no Dieva vārda, kas tev saka to, kas Dievam pieņemams. Tad jūs varat sacīt:
“Darbs ir labi padarīts un man ir aicinājums, kas ir Dievam patīkams. Es to zinu ne no savas gaišās galvas un gudrības, kas man pašam liekas labs vai slikts, bet zinu tāpēc, ka tas ir saskaņā ar Vārdu un Dieva pavēli. Tas man nešķiet pareizi, ka tas, kas slapstās pa stūriem un bēg tuksnesī, būtu tikpat svēts kā vīrs vai sieva, firsts vai tiesnesis. Taču nepietiek ar to, ka es izspriežu to pēc saviem pieņēmumiem. Pat ja kāds spētu izdzīt ļaunos garus un darīt brīnumus, ko paveica apustuļi, es gan drīzāk kļūtu par kurpnieka mācekli vai trauku mazgātāju uz Dieva vārda pamata. Es izceltu šo nodarbošanos pāri visiem jūsu pieņēmumiem, pat arī ja jūs spētu uzmodināt mirušos.”