Kristus Pilāta priekšā, Hans MULTSCHER, 1437, Staatliche Museen, Berlin, © Web Gallery of Art
Jāņa evaņģēlijā 8:29 Kristus par sevi saka: “..kas viņam labpatīk, to Es daru vienmēr.” Kā gan Kristus to vienmēr spēja darīt, jo arī Viņš taču ēda, dzēra un gulēja? Un Sv. Jānis raksta: “No tā mēs zināsim, ka piederam patiesībai un varēsim savu sirdi viņa priekšā klusināt, ka, ja mūs sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas. Mīļie, kad mūsu sirds nepazudina mūs, tad mums ir paļāvība uz Dievu, un visu, ko mēs lūdzam, to saņemam no Viņa, jo mēs turam Viņa baušļus un darām to, kas Viņam tīkams.” (1. Jņ. 3:19-22)
Tāpat arī: “Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, nedara grēku, jo Viņa dīglis paliek viņā un tas nevar grēkot, jo viņš ir no Dieva dzimis.” (1. Jņ. 3:9) No Dieva dzimis ir tas, kas tic un uzticas Dievam. Arī Psalmos lasām: “Tas Kungs izglābj savu kalpu dvēseli, un nekā ko nožēlot nav tiem, kas uz Viņu paļaujas.” (Ps.34:23)
Tāpat arī Psalmā 2:12: “Svētīgi visi, kas pie Viņa tveras!” Ja šie vārdi ir patiesi, tad viss, ko viņi dara, ir labs, vai arī – ikviens ļauns darbs tiem top piedots. Redzi, tādēļ es tik augstu vērtēju ticību, ietverot tajā visus darbus un noliedzot katru darbu, kurš nenāk no ticības.
Te nu ikviens pats var pamanīt un sajust, kad viņš dara labu un kad ne. Jo, ja sirds drošā paļāvībā zina, ka darbs ir Dievam tīkams, tad tas patiesi ir labs darbs, lai cik niecīgs arī būtu, – pat tik vien, kā pacelt salmiņu no zemes. Bet, ja trūkst paļāvības vai ir šaubas, tad šis darbs nav labs, pat ja mirušie tiktu uzmodināti un cilvēks pats sevi liktu sadedzināt. Tā Sv. Pāvils Vēstulē romiešiem māca: “Viss, kas nenāk no ticības, ir grēks.” (Rom.14:23)
Nevis kāda cita darba dēļ, bet tieši ticības dēļ mēs esam saņēmuši savu vārdu, ka saucam sevi – Kristum ticīgie; jo ticība ir mūsu galvenais darbs. Visus pārējos darbus var darīt arī pagāns, jūds, turks vai kāds grēcinieks; bet vienīgi kristietis var stingri paļauties ticībā, ka ir Dievam tīkams, Dieva žēlastības apskaidrots un stiprināts.
Šīs runas daudziem šķiet dīvainas un daži dēvē mani par ķeceri, un tas ir tādēļ, ka viņi ir sekojuši aklo prātam un pagānu idejām. Viņi ir likuši ticību nevis pāri, bet līdzās pārējiem tikumiem. Viņi ir padarījuši ticību par patstāvīgu darbu, nošķirdami to no visiem citiem tikumiem, kaut arī vienīgi ticība taču spēj padarīt visus pārējos darbus vērtīgus un Dievam tīkamus, jo tā uzticas Viņam, un nekad nešaubās, ka viss, ko cilvēks dara, ir labs Dieva vaiga priekšā.
Jā, viņi nav ļāvuši ticībai būt un palikt kā īstajam darbam, bet pārvērtuši to par habitum (spēju jeb īpašību), kaut arī visi Svētie Raksti par labu un dievišķu darbu nesauc neko citu kā vien – ticību. Tādēļ nav brīnums, ka tie ir akli un akliem ceļa rādītāji, kā teikts Mateja evaņģēlija 15:14.
Bet ticība sev līdzi nes mīlestību, mieru, prieku un cerību. Jo, kas uz Dievu paļaujas, tam Viņš dod savu Svēto Garu, kā Sv. Pāvils Vēstulē galatiešiem raksta: “Vai jūs Garu esat saņēmuši ne ar bauslības darbiem, bet ar ticības sludināšanu.” (Gal. 3:2)
Luters