Umberto Eco and Cardinal Martini. Belief or Unbelief? A Confrontation. Transl. by Minna Procter. – London, NY: Continuum, 2006. – 98 pp.
Pārliecinošs „lielo tēmu” tvērums man šķiet „Continuum” izdotā mazā grāmatiņa ar filozofa un rakstnieka Umberto Eko un kādreizējā Milānas kardināla Karlo Marijas Martini saraksti „Belief or Unbelief? A Confrontation”. („Ticība vai neticība? Uzskatu salīdzinājums.”)
Šī abu grandu publiskā korespondence, kas norisinājās ar Itālijas laikraksta „La Correra de la Serra” starpniecību, atgādina savdabīgu tango, galantu reveransu virkni vai kādu divu vareno draudzīgu papļāpāšanu un roku spiešanu kameru un fotoaparātu zibšņu priekšā, lai gan katram no viņiem fonā neredzams stāv varens un uz pretējo nometni pavērsts arsenāls.
Man par nožēlu daudz kas no šā arsenāla palika ne tikai nelietots, bet arī neredzams. Par tādu kā sekundantu-ceremonijmeistaru pieaicinātais trešais spīdeklis Harvarda universitātes teoloģijas profesors Harvijs Kokss (Harvey Cox) grāmatiņas ievadā arī saka, ka viņam gribētos ko vairāk, lai gan, protams, dažādi cildina arī šo mazumiņu. To nekavēšos darīt arī es.
Pirmām kārtām vērā ņemams ir pats notikums: gan tas, ka divi savu jomu ievērojami cilvēki ir ļāvušies publiskai diskusijai, gan arī tas, ka laikraksts (kuram taču ir svarīgi dažādi reitingi un neba nu sevišķi intelektuālo lasītāju atzinība) tādai savās lappusēs ir devis vietu. Šis precedents gluži vai prasās piemērojams pašmāju vajadzībām.
Otrām kārtām nav jau nemaz tik neinteresanti sekot šo talantīgo dejotāju soļiem, pagriezieniem un reveransiem, knapi saskaroties savā starpā, un nomanīt nepateikto, nojaust iespējamo gājienu un atbildes soļu virzienu spēlētāju prātos, kas tā arī nerealizējās. Un varbūt labi vien ir. Varenas scēnas un krāšņas batālijas mūsdienu nogurdinātajiem cilvēkiem vairs nešķiet vēlamas.
No kādreizējiem cīņu laukiem asāku izjūtu apmierināšanai tās ir pārcēlušās uz labi apskaņotām kinozālēm, reālajā dzīvē par vēlamākām atzīstot pārrunas, dialogu, kompromisus un tamlīdzīgi, no kuriem „parastajiem cilvēkiem” redzami tiek vien jau pieminētie smaidi un roku spiešana ziņu pārraidēs.
Kas attiecas uz grāmatiņas saturu, tad Eko diskusiju atklāj ar jautājumu, vai ir iespējama kāda ticīgos un neticīgos vienojoša cerība, kāds pozitīvs skatījums uz nākotni, ne tikai šausmīga gala gaidīšana. Viņš arī norāda, ka sekulārajā vidē ap tūkstošgades miju ir bijusi daudz intensīvāka ņemšanās ar apokaliptiskām domām nekā baznīcā.
Martini uz to atbild, ka tieši vieta un konteksts, kādu kristieši Bībelē ir ierādījuši Jāņa atklāsmes grāmatai jeb Apokalipsei, ļauj tiem nebūt pārņemtiem ar gala gaidīšanu. Proti, ka Atklāsmes grāmata kā sava veida evaņģēliju „pagarinājums” norāda uz Kristus dotās pestīšanas pilnību un noturību, uz ticības drošumu, kas būs un pastāvēs neatkarīgi no nekādām briesmām un mokām. Tādēļ tieši ticība vislabāk dod cerību un pamatu morālai dzīvei.
Kas attiecas uz ticīgo un neticīgo sadzīvošanu, Martini piesauc paša Eko nodarbošanos – semiotiku jeb zinātni par zīmēm, zīmju sistēmām un nozīmes rašanos, un saka, ka pati kopīgu vārdu lietošana, valoda, kurā mēs sazināmies, jau norāda uz mums visiem kopīgām nozīmēm un vērtībām.
Protams, pastāv pārpratumi un nesaprašanās, kā to norāda arī Jēzus, sacīdams, ka ļaudīm ir ausis, bet tie nedzird, ir acis, bet tie neredz. Bet šie Viņa vārdi nozīmē arī saprašanās iespējamību, tādēļ Martini secina, ka ticīgajiem un neticīgajiem ir vērts gan sarunāties, gan darboties kopā.
Nākamajā sarunā par dzīvības sākumu un vērtību (kas tūdaļ skar jautājumu par abortiem) Eko izsaka savu viedokli, ka viņš darītu visu iespējamo, lai dzīvību saglabātu. Un viņam ir ievērības cienīgs motīvs: „..tiem, kuri netic nekam pārdabiskam, Dzīvības ideja, Dzīvības sajūta ir vienīgā vērtība, vienīgais iespējamas ētiskas sistēmas avots.”
Viņš gan norāda, ka tai pašā laikā notiek nemitīga diskusija par to, kas ir dzīvība un tās vērtība, un tātad tā pati par sevi nav fiksēta vērtība. Eko, piemēram, norāda, ka reti kurš cilvēks mūsdienās spētu nokaut cūku, tomēr lielākais vairums labprāt ēd šķiņķi.
Pats viņš, pastaigājoties parkā, cenšoties nesamīt sliekas, toties ir galēji nežēlīgs pret odiem. Eko atkal ir jautātāja lomā un vaicā, kur gan ir nepārkāpjamā dzīvības svētuma robeža? Jeb – kurā brīdī dzīvība kļūst cilvēks? Viņš pats par to neņemas spriest un saka, ka „mēs, iespējams, esam nolādēti zināt vien to, ka ir tāds process, kura iznākums ir jaundzimuša bērna brīnums”.
Martini savā atbildē norāda, ka Jaunā Derība lieto trīs atšķirīgus vārdus, lai apzīmētu dzīvību, no kuriem augstākais ir tas, kurā Jēzus par Sevi saka: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” Proti, ne dzīvība vispār un pat ne konkrēta cilvēka miesīgā vai pat ne dvēseles jeb personības dzīvība, bet gan Dieva paša esamība, kurā līdzdalīties Viņš ir radījis cilvēkus, ir augstākā vērtība kristietībā. Līdz ar to atkrīt Eko un viņa neticības biedru jūtelīgums dzīvības sakarā: kristietībā tas nav jūtu un spriedumu jautājums.
Martini cilvēka dzīvību (manuprāt, pat ļoti luteriski) sauc par Dieva dotu aicinājumu un pienākumu, kura sākums tiem, kas šo aicinājumu ciena, ir gana skaidrs. Pārējos – vairāk emocionāli un racionāli motivētus ļaudis – viņš aicina redzēt sejas – vienkārši citu cilvēku sejas, kuras filozofs Emanuels Levinas sauc par ētiskas rīcības nenoraidāmu pieprasījumu, pirms vēl pati ētika ir apzināta un formulēta.
Nākamo sarunas kārtu – par vīrieša un sievietes lomu sabiedrībā un baznīcā – Eko sāk ar atrunu, ka, viņaprāt, sekulāram cilvēkam nav tiesību kritizēt kādas reliģijas ieskatus, kamēr vien tie viņam netiek uzspiesti. Jo reliģijas būtība ir tiekšanās uz noteiktu ideālu, kamēr laicīgās dzīves ideāls ir katra atsevišķā cilvēka brīvās gribas iespējami plaša izpaušanās.
„Ieejot mošejā, es novelku kurpes, un Jeruzālemē es samierinos, ka noteiktās ēkās sestdienās lifti darbojas automātiskā režīmā, apstājoties katrā stāvā. Ja es gribu staigāt kurpēs vai vadīt liftu, es dodos uz kādu citu vietu.” Tāda ir arī Eko attieksme pret dzimumlomu sadalījumu Romas katolicismā: tā nav viņa, ārpusnieka, darīšana.
Tomēr zinātkāre urda, un pajautāt jau nav liegts. Un Eko norāda uz virkni diezgan asprātīgu piemēru, kā laika gaitā ir mainījusies kultūra un cik ļoti Bībelē aprakstītais ir saistīts ar to laiku diktētajiem nosacījumiem. Viņš gan sajauc dažādus pēc būtības atšķirīgus argumentus vienā jūklī, un man negribētos gan būt kardināla vietā, kuram nācās uz to visu atbildēt.
Martini no situācijas iziet eleganti – viņš jau atbildes virsrakstā izsaka sava argumenta būtību: „Baznīca nepiepilda cerības, bet gan svin sakramentus.” (The Church Does Not Fulfill Expectations, It Celebrates Mysteries. – „Mysteries” šeit visdrīzāk ir jāsaprot kā „sakramenti”, un Romas katoļu baznīcā par sakramentiem uzskata arī laulību un garīgo amatu.) Un ar šādu teikumu avīzes lasītāju acu priekšā viņš jau var pievērsties arī detaļām.
Martini pa vienam vien noraida Eko prātojumus kā teoloģijai nepiekrītošus. Proti (un tas, manuprāt, visā šai lietā ir ļoti svarīgi), ka Eko un viņam līdzīgo „saprātīgie” argumenti par labu sieviešu ordinācijai ir uzdīguši citā, ne teoloģijas augsnē, kurā tiem vienkārši nav iemesla rasties. Un tad diemžēl seko kaut kas ļoti specifiski romisks: kardināls noslēgumā citē Vatikāna 2. koncila dekrētu Dei Verbum, kurā ir izteikta doktrīnas evolūcijas ideja jeb uzskats, ka laika gaitā baznīcas iekšienē korekcijas doktrīnā var notikt.
Tā nu kardināls atzīst, ka Romas katoļu ticība faktiski balstās uz tradīcijas šaubīgā un mainīgā pamata, nevis uz skaidra, nemaldīga Dieva vārda. Tas, protams, nav nekas jauns, vienkārši ikreiz ir tā kā sāpīgi to atkal dzirdēt. Vārdu sakot, Martini maigi „atšuj” Eko ar mistisku argumentu par domājošo baznīcu (tās domājošā galva, protams, ir pāvests), kura pagaidām turas pie tradicionālās kārtības un šobrīd neredz ticamu iemeslu to pārskatīt.
Noslēdzot šo publisko sarunu, jautāšanas reize pārmaiņas pēc tiek dota Martini, un viņš izsaka sirsnīgu ziņkāri, kur sekulārs cilvēks var ticami balstīt savus ētiskos ieskatus? Jo daudzi Dievam neticīgi ļaudis acīmredzami dzīvo morāli ieturētu dzīvi kā priekšzīmīgi sabiedrības locekļi. Eko zināmā mērā atspēlē atpakaļ paša Martini jau lietoto argumentu, kas saistījās ar Levinasa „sejām”, sakot, ka „ētika dzimst no Cita klātbūtnes”.
Tas, protams, ir diezgan reliģisks apgalvojums, un Eko to labi apzinās. Savas katoliskās izglītības, kā arī personības veidošanai tik nozīmīgo bērnības, skolas un studiju sākumu gadu dēļ, kurus Eko ir dzīvojis kā apzinīgs Romas katolis (viņš citu lietu starpā ir arī Akvīnas Toma pētnieks), viņš šaubās, vai vispār spēj uz jebko paraudzīties no „tīri sekulāra” skatu punkta.
Pat vēl vairāk: viņš neuzskata, ka tāds no reliģiskuma „tīrs” skatījums vispār ir iespējams. Viņa pārdomas par neizbēgamu transcendences apziņu un pieredzi „sekulāri reliģioza” (paša Eko izteiciens) cilvēka dzīvē ir tiešām interesantas, un no tām es vēlētos izcelt, lūk, šādu pārdomu vērtu atziņu:
„Ja neticīgais uzskata, ka nav neviena, kas viņu vēro no augšienes, tad viņš tieši šā paša iemesla dēļ arī apzinās, ka nav arī neviena, kas viņam piedos. Apzinoties nodarītu ļaunumu, viņa vientulība būs bezgalīga, viņa nāve – izmisuma pilna. Drīzāk gan šāds cilvēks nevis kāds ticīgais mēģinās sevi šķīstīt ar publisku atzīšanos; viņš lūgs piedošanu no citiem. Viņš izprot savu briesmīgo situāciju no pašas savas esamības sirds, un tā viņš jau priekšlaikus zina, ka viņam nākas piedot citiem. Jo kā gan citādi lai izskaidro, ka arī neticīgie ir spējīgi just sirdsapziņas pārmetumus?”
Didzis Meļķis