Redzi, cik tālu viena no otras stāv pirmā baušļa pildīšana ar ārējiem darbiem vien un – ar iekšēju uzticēšanos. Jo tieši šī iekšējā uzticēšanās dara cilvēkus par patiesiem, dzīviem Dieva bērniem. Turpretī ārējie darbi rada vienīgi ļaunprātīgu elkdievību un visļaunākos liekuļus, kādi vien uz zemes atrodami, – tos, kuri neskaitāmus ļaužu pulkus ar lielu spožumu vada pēc sava prāta, tomēr atstādami tos bez ticības, nožēlojamā ķērkšanā un spoku ticībā.
No tādiem Kristus Mt. 24:23 brīdina: “Ja tad kas jums sacīs: redzi, še ir Kristus vai tur, tad neticiet”; tāpat arī Jņ. 4:21,23: “Nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzalemē. Kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz.”
Šie un vēl citi līdzīgi vārdi pamudinājuši mani – un tāpat tiem vajadzētu mudināt ikvienu – atmest lielo greznošanos ar bullām, zīmogiem, karogiem, grēku atlaidēm, ar kurām nabaga ļaudis tiek pamācīti ziedot baznīcām, dot dāvanas un lūgt, tomēr ticība tiek pavisam noklusēta un gluži nomākta. Ticība nešķiro darbus, tādēļ tai līdzās nevar pastāvēt kādi īpaši uzpūsti un cildināti darbi.
Jo ticība grib būt un palikt vienīgā dievkalpošana, tā neatdod savu vārdu un godu citiem darbiem, kā vien tik, cik pati tiem piešķīrusi; dievkalpošana notiek, kad darbs top paveikts ticībā un no ticības. Bet nepakļāvība redzama jau Vecajā Derībā, kur jūdi atstāja templi un upurēja citās vietās, zaļos dārzos un pakalnos. Tāpat arī rīkojās šie ļaudis: viņi ir čakli visu darbu darīšanā; bet šo galveno, ticības darbu, tie neievēro nekad.
Luters