Sievietes darbojas ar spilvenu izšūšanu, Giacomo CERUTI, 1720, privātkolekcija, © Web Gallery of Art
Ja nu tu jautā: kā varu būt drošs, ka visi mani darbi ir Dievam tīkami, ja dažkārt taču es krītu, pārāk daudz runāju, ēdu, dzeru, guļu vai citādi aizmirstu mēru, turklāt visa tā man nav iespējams izvairīties? Atbilde: šis jautājums parāda, ka tu vēl uzlūko ticību tāpat kā jebkuru citu darbu, nevis cel to pāri visiem darbiem.
Jo tieši tādēļ ticība ir augstākais darbs, ka tā paliek un izdeldē šos ikdienas grēkus, nešaubīdamās, ka Dievs ir tev labvēlīgs, ka Viņš skatās caur pirkstiem uz šādu ikdienas grēkā krišanu un neuzticību; jā, arī tad, ja kritiens būtu nāvejošs, – kas tomēr tiem, kuri dzīvo ticībā un sadraudzībā ar Dievu, nenotiek nekad vai notiek ļoti reti -, ticība atkal ceļas un nešaubās, ka grēki ir jau pagalam.
Apustulis Jānis raksta: “To es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns. Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku.” (1. Jņ. 2:1,2) “Jo jebšu mēs grēkojam, taču mēs Tev piederam un pazīstam Tavu varu.” (Sal. 15:2) “Taisnais krīt septiņas reizes un ceļas atkal augšā.” (Sal. pam. 24:16:23)
Jā, šai paļāvībai un ticībai jābūt tik augstai un stiprai, lai cilvēks zinātu, ka visa viņa dzīve un darbs Dieva tiesas priekšā ir vieni vienīgi pazudinoši grēki, kā ir rakstīts: “Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū.” (Ps. 143:2) Viņam jāatmet visas cerības uz saviem darbiem, jo tie nevar būt labi citādi, kā vien caur šo ticību, kura sagaida nevis tiesu, bet vienīgi žēlastību, labvēlību, laipnību, žēlsirdību.
Dāvids saka: “Tava žēlastība stāv man acu priekšā, un es staigāju Tavā patiesībā.” (Ps. 26:3), tāpat arī: “Pacel Tu, Kungs, pār mums Sava vaiga gaišumu!” (Ps. 4:7) Tas ir, Tavas žēlastības atziņu caur ticību, un ar to “Tu esi devis prieku manai sirdij.” Jo, ko ticība sagaida, tas arī notiek.
Ir tā, ka no Dieva žēlsirdības un žēlastības, bet ne no mūsu dabas, darbi ir bez vainas, tie ir labi ticības dēļ, kura paļaujas uz šo žēlsirdību. Tā nu pašu darbu dēļ mums ir jābīstas, turpretī Dieva žēlastības dēļ – jāsaņem mierinājums, kā ir rakstīts: “Tam Kungam patīk tie, kas Viņu bīstas, kas cerē uz Viņa žēlastību.” (Ps. 147:11)
Tā mēs pilnīgā paļāvībā lūdzam: “Mūsu Tēvs”; un lūdzam: “Piedod mums mūsu parādus”, jo – mēs esam bērni, tomēr grēcinieki; esam Dievam tīkami, nedarām, cik vajadzīgs. To visu paveic ticība, kura balstīta Dieva žēlastībā.
Luters