Karls E.Brātens ir viens no ievērojamākajiem liberālās Evaņģēliski luteriskās baznīcas Amerikā (ELBA) teologiem. Savā vēstulē bīskapam Markam Hansonam viņš pauž skumjas par pārvērtībām, kas ELBA no luteriskas baznīcas pārvērtusi par vēl vienu liberāli protestantisku konfesiju. Mēs ar sirdssāpēm varam klausīties šo stāstu par traģēdiju, kas notiek ne tikai ar ELBA, bet arī ar daudzām citām luterāņu baznīcām.
Tomēr mums ir jāsaka, ka Karls E.Brātens ar saviem ekumeniskajiem centieniem un pakļaušanos 20. gs. filozofiskajiem uzskatiems ir lielā mērā veicinājis šīs pārvērtības, kuras viņš pats sauc par traģiskām. Ironiski ir tas, ka Karls E.Brātens ir bijis ELBA galvenās teologu kalves Čikāgas teoloģijas augstskolas dogmatikas profesors. Viņa uztraukums par situāciju ELBA, ņemot vērā viņa paša neskaidro konfesionālo pārliecību (saukdamies par luterāni, viņš cer uz ekumenisku vienību ar Romas katoļiem!), liecina, ka stāvoklis šajā lielajā luterāņu baznīcā patiešām ir bēdīgs.
Bīskapam Markam Hansonam
Labdien! Es rakstu, jo līdz ar citiem esmu noraizējies par teoloģisko situāciju Evaņģēliski luteriskajā baznīcā Amerikā (ELBA). Šo situāciju varētu raksturot kā “smadzeņu aizplūšanu.” Teologi, kas kalpojuši luterismam daudzus gadus dažādos amatos, pēdējā laikā ir pametuši ELBA un iestājušies Romas katoļu baznīcā vai Pareizticīgo baznīcā Amerikā. Kāpēc?
Kad Jaroslavs Pelikans pameta ELBA un kļuva par pareizticīgo, es nebiju ļoti pārsteigts. Galu galā viņš jau daudzus gadus bija lasījis un rakstījis par pareizticīgo ortodoksijas tēviem, tāpēc ir gluži dabiski, ka šajā tradīcijā viņš jutās kā mājās, un tam nav nepieciešami tālāki paskaidrojumi.
Neilgu laiku pirms tam Roberts Vilkens, patristikas pētnieks un pasniedzējs Virdžīnijas universitātē, pameta ELBA, lai kļūtu par Romas katoli. Tad vēl citi luterāņu teologi sekoja šai priekšzīmei. Džeis Rokele, kas tik ilgus gadus bijis mans kolēģis un kapelāns Luterāņu teoloģijas augstskolā Čikāgā, pievienojās pareizticīgajiem. Kāpēc?
Leonards Kleins, kas bija lielas luterāņu draudzes mācītājs Jorkā (Pensilvānijā) un izdevuma Lutheran Forum un Lutheran Letter redaktors, pagājušā gadā pameta ELBA, lai izmācītos par Romas katoļu priesteri. Kāpēc?
Šogad Brūss Maršals, kas 15 gadus pasniedza teoloģiju Sv. Olafa koledžā un bija ilgstošs Starptautiskā luterāņu-pareizticīgo dialoga biedrs, pameta ELBA un iestājās Romas katoļu baznīcā. Kāpēc?
Deivids Fagerbergs, bijušais reliģijas studiju profesors Konkordijas koledžā, kaut arī nācis no stipras norvēģu luterāņu ģimenes, pameta ELBA, aiziedams uz Romas katoļu baznīcu, un tagad māca Notre Dame universitātē. Reinhards Heters, kas ir vācu luterānis no Erlangenes universitātes, pirms 15 gadiem atnāca uz Luterāņu teoloģijas augstskolu Čikāgā, lai pasniegtu teoloģiju un ētiku, tagad viņš māca Duke Divinity augstskolā un šogad kļuvis par Romas katoli. Kāpēc?
Mikijs Metoks – teologs, kas nesen kalpoja Luterāņu ekumeniskajā institūtā Starsbūrā un tagad pasniedz Marquete universitātē, nesen iesācis savu pāreju uz Romas katoļu baznīcu. Visos šajos gadījumos savu konfesiju maina arī dzīvesbiedres un bērni, kas padara to vēl par daudz grūtāku procesu. Kāpēc viņi to dara? Vai šai lēmumā ir kāda vēsts tiem, kam ausis ir, lai dzirdētu?
Visi šie kolēģi savām ģimenēm, kolēģiem un draugiem ir devuši vaļsirdīgus paskaidrojumus par savu lēmumu. Lai arī viņi ir minējuši virkni dažādu iemeslu, tomēr ir kāda iezīme, kas kopīga visu viņu stāstiem. Tas nav tikai ortodoksijas un katolicisma pievilkšanas spēks, kas viņus sajūsminājis, bet arī ELBA atgrūšanas spēks, kad tie ar satraukumu liecina par viņu baznīcas slīdēšanu purvā, ko daži ir nosaukuši par liberālo protestantismu. Viņi ir pārliecināti, ka ELBA ir kļuvusi par vēl vienu liberāli protestantisku konfesiju.
Līdz ar to viņi ir izlēmuši, ka viņi nevar palikt daļa no tās. Viņi saka, ka tas, ko viņi īpaši nevēlas ir – audzināt savus bērnus baznīcā, kura pēc viņu pārliecības ir pazaudējusi savu enkuru lielajā evaņģēliskajā un katoliskajā ortodoksijā, kas bijusi Lutera reformācijas mācības un luterisko ticības apliecību sirds un serde. Viņi apgalvo, ka Romas katoļu baznīca tagad ir daudz viesmīlīgāka konfesionālai luterāņu mācībai nekā tā baznīca, kurā viņi tikuši kristīti un iesvētīti. Vai tas ir iespējams?
Es bez jebkādām šaubām esmu izlēmis, ka nevaru sevi izgudrot no jauna, nevaru kļūt ne par ko citu kā tikai par luteriski apliecinošās kustības mantinieku, kā mani audzinājuši mani vecāki, kas bija Madagaskaras misionāri. Teoloģiskās studijās un ekumeniskā darbībā domāju, ka esmu kaut ko iemācījies par to, ko nozīmē būt luterānim. Esmu sarakstījis daudz grāmatu un rakstu, sludinājis un publicējis daudz sprediķu, atstādams garu dokumentu taku piecu desmitgažu laikā, skaidrojot, ko nozīmē būt luterānim.
Visos šajos vēstījumos nav nekā, kas pieļautu liberālu protestantismu, ko Karls Bārts nosauca par “ķecerību”, tas ir novērtējums, kuram es pilnībā pievienojos. Ja ir taisnība, ka ELBA ir kļuvusi vēl par vienu liberāli protestantisku konfesiju, tad tas ir ķecerībai līdzvērtīgs stāvoklis. Manuprāt, vissmagākais pārmetums, kas tiek izteikts ELBA, ir tieši tas, ka tā ir kļuvusi par vēl vienu liberāli protestantisku konfesiju.
Vai visi šie teologi ir kļūdījušies ELBA novērtējumā? Es vēlos, kaut to varētu noliegt. Esmu meklējis pārliecinošas liecības pretējam, jo pats netaisos ko nocirst un aizmukt. Es nezinu nevienu vietu, kur varētu doties. Taču es zinu, ka tāds luterisms, ko esmu mācījies, – proti, Nigrēna, Aulena, Bringa, Pinomaa, Šlinka, P.Brunera, Bonhēfera, Panenberga, Pīpkorna, Kvanbeka, Proisa un Linbeka luterisms, pieminot vēl dievbijīgos misionārus, no kuriem esmu mācījies Bībeli, katehismu un kristīgo mācību, kā arī to, kas mācīts luterāņu draudzē un seminārā daudzus gadus – tagad ir tik tālu nostumts malā, ka gandrīz pilnībā zudis.
Meklējot liecību, kas pārliecinoši varētu apgāzt pārmetumus, ka ELBA ir kļuvusi par vēl vienu liberāli protestantisku konfesiju, šķiet, ir saprātīgi izpētīt to, kas ir nācis no mūsu baznīcas izdevniecībām, teoloģiskajām iestādēm, žurnāliem, publikācijām, baznīcas sinožu lēmumiem, paziņojumiem, rekomendācijām, no bīskapu runām un rīcības. Gala rezultāts ir mulsinošs, nav nekā daudz, lai apgāztu šos pārmetumus.
Ēriks Petersens par 19.gs. vācu protestantismu sacīja, ka viss, kas ir palicis pāri no reformācijas mantojuma, ir – aromāts no tukšas pudeles. Palikuši tikai daudzi dievbijīgi nieki, un tad var sacīt, ka Ādolfs fon Harnaks arī bijis dievbijīgs vīrs, ka visi agrīnās baznīcas ķeceri bijuši dievbijīgi vīri. Mūsu mācītāji un laji top pievilti ar šo bagātīgo dievbijīgo aromātu, taču – pudele ir tukša.
Tikai pajautājiet šiem jaukajiem teologiem, visiem maniem draugiem un kolēģiem, kas ir pametuši ELBA. Viņi nav muļķi, viņi nemelo, viņi neizdara pārsteidzīgus lēmumus. Tie visi ir nopietni kristieši. Un notiekošais nav nekas cits kā traģēdija. ELBA izdzen no sava vidus mūsdienu labākos un gudrākos teologus nevis tāpēc, ka ELBA būtu pārāk luteriska, bet tāpēc, ka tā šķietami ir kļuvusi par vēl vienu liberāli protestantisku konfesiju.
Es uzskatu, ka Jums un visai ELBA vadībai ir ļoti jāraizējas par šo situāciju. Bet vai gadījumā nav tā, ka tie paši cilvēki, kuriem būtu jāraizējas par to visu, pie sevis sacīs (varbūt ne skaļi): “Labs atvieglojums, mums vairs netraucēs šīs nevienprātīgās balsis? Mēs vēlētos, kaut vairāk šādu tipu ietu prom.”
Man Jums jāsaka, ka lasu visas Jūsu episkopālās vēstules, kas nonāk uz mana galda. Bet man Jums arī jāsaka, ka Jūsu paustie uzskati, kas apdvesti ar daudziem dievbijīgiem sentimentiem, nav būtiski atšķirami no tiem, kas nāk no citu Amerikas konfesiju liberālajiem protestantu līderiem. Es neiebilstu pret Jūsu politisko noslieci pa kreisi.
Es visu dzīvi esmu bijis politiski liberāls atšķirībā no daudziem maniem draugiem. Mana sieva kopā ar mani oponēja Vjetnamas karam sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, un ar tādu pašu pārliecību no visas sirds oponējām invāzijai Irakā, kuru īstenoja Buša administrācija.
Tāpat mēs atbalstījām ELBA tās ekumeniskajos centienos no jauna ieviest episkopālo amatu, pieņemot CCM, kā arī akceptējot Kopīgo Deklarāciju taisnošanas mācībā ar Vatikānu. Bet nekas no tā nenozīmē luterisma pārvēršanu par liberāli protestantisku konfesiju, kas attiecas uz mācību, dievkalpošanu un morāli.
Kad es pabeidzu savas studijas Hārvardā un Haidelbergā, mani ordinēja Evaņģēliski luteriskajā baznīcā un es kalpoju draudzē Ziemeļmineapolē, vienlaikus pasniedzot arī Lutera seminārā. Tajā laikā es piedalījos teoloģijas žurnāla Dialog izveidošanā kopā ar Robertu Jensonu, Roju Herisvilu, Kentu Knutsonu, Džeimsu Bartnesu un citiem, mums bija mērķis ievest vidējo rietumu luterismu pasaules luterāņu teoloģijas apritē.
Sākumā mēs nebijām ekumeniski orientēti. Tajā laikā neviens Lutera Semināra profesors nepievērsās jautājumiem, kurus risināja Bultmans, Tillihs, Bonhefers, Bruners, Aulens, Nīgrens un daudzi citi. Dialog ieguva reputāciju kā žurnāls, kuru izdod jaunuļi, kas iedomājas, ka visu zina labāk. Mums šķita, ka vairums mūsu profesoru nebija labi informēti un zinīgi.
Taču viņi bija labi luterāņi, neviena ķecera viņu vidū. Ķecerība tajā laikā nebija problēma. Žurnāls, ko mūsu grupa nodibināja 1961. gadā, tagad ir kļuvis par balsi, kas pauž liberālā protestantisma versiju par luterismu.
Roberts Jensons un es 1991.gadā pārtraucām būt šā žurnāla redaktori, lai dibinātu jaunu žurnālu Pro Ecclesia, kas ir katoliskās un evaņģēliskās teoloģijas žurnāls. Pēdējos 14 gados mēs esam publicējuši visu tradīciju teologu rakstus – luterāņu, katoļu, anglikāņu un pareizticīgo – rādot patiesību, kas mums visiem kopīga Lielajā Tradīcijā. To pašu vairs nevar teikt par Dialog. Tas ir kļuvis par Kalifornijas reliģiskā un morālā ētosa atspoguļotāju, tur vairs nav nekā nopietni luteriska, palicis tik vien kā aromāts no tukšas pudeles.
Žēl, ka tā. Es biju tā redaktors 20 gadu un Jensons 10 gadu, bet tagad pēc mūsu domām tas ir kļuvis – varbūt pat nepazināti – pretējs tam, kāds tas bija domāts. Šis žurnāls tagad pauž savu pārliecību, ka būt pravietiskam nozīmē kļūt par konfesijas birokrātijas viedokļa paudēju, proti – uzbrukt dažām atšķirīgi runājošām ELBA balsīm.
Pienāks laiks, kad baznīcas vēsturnieks rakstīs luterisma vēsturi Amerikā. Tur būs dažas rindkopas, kas centīsies izskaidrot, kā tas nācās, ka konfesionāls ortodoks luterisms ap gadu tūkstoša miju izpostīja pats sevi, un kā notika šī metamorfoze, kļūstot par liberāli protestantisku konfesiju.
Nesen Lutheran Magazine izdevumā Jūs paudāt savu cerību, ka luterāņi kādu dienu drīzumā varētu svinēt Svēto Vakarēdienu kopā ar Romas katoļiem. Mana tūlītēja reakcija bija: tas kļūst aizvien mazāk ticams, jo ELBA kā ķīlnieci savā varā paņem spēki, kam svešas tās tradīcijas, kas luterāņiem kopīgas ar Romas katoļiem. Konfesionālā plaisa patiesībā kļūst arvien platāka. Tik daudz par Kopīgo Deklarāciju par taisnošanas mācību!
Vienošanās kļūst bezjēdzīga, kad luterisms uzņem trajektoriju, kas ved uz atbaidošu antinomismu jeb visatļautību.
Uz kurieni gan mums doties? Es nekur nedošos. Vienlaikus es dzirdu baumas par iespējamu šķelšanos vai kaut ko par atšķeltas baznīcas veidošanu. Nekas no tā nesekmēsies par labu vienai, svētai, katoliskai un apustuliskai baznīcai, kādu mēs apliecinām ticības apliecībā. Ikviens cilvēks un draudze rīkosies pēc labākās saprašanas, ņemot vērā atkrišanu, kas vīd pie mūsu mīļotās luteriskās baznīcas apvāršņa.
Mans draugs Volfharts Panenbergs ir sacījis, ka baznīca, kas vairs neņem nopietni Svētos Rakstus, vairs nav baznīca, kas pieder Jēzum Kristum. Tas nav viņa vai manis izgudrots teiciens, bet gan tāds, ko saka ikviens Lielās Tradīcijas ortodokss teologs, tai skaitā Atanasijs un Augustīns, tāpat kā Luters un Kalvins.
Vai ELBA ņem nopietni Svētos Rakstus? To mēs drīz uzzināsim. Ikviens, kas palaiž garām šo jautājumu kā vienkāršu hermeneitisku ķildu, savā attieksmē nav godīgs – “mums ir mūsu interpretācija un jums ir jūsu.” Kas gan izspriedīs, kam taisnība? Iznākums ir ekleziastiska anarhija, ko dažkārt sauc par plurālismu. Katram savs. Chacun son gout!
Man ir ārkārtīgi skumji, ka tas viss ir nonācis līdz šai doktrināli nestabilajai situācijai baznīcā, kurā ordinēts kalpoju gandrīz pus gadsimtu. Mans tēvs un divi viņa brāļi kalpoja šai baznīcai Madagaskarā un Ķīnā. Mans brālis un māsa kalpoja šai baznīcai Kamerūnā un Madagaskarā.
Mani brālēni ir kalpojuši šai baznīcai kā ordinēti mācītāji šai zemē un ārzemēs desmitiem gadu. Labi viņus pazīstot, es ar pārliecību varu apliecināt viņu ticību, ka šī baznīca atsevišķos no saviem paziņojumiem nav bijusi uzticīga tiem apsolījumiem, kurus viņi devuši, tiekot ordinēti kristīgā kalpošanā.
Vai šī situācija, kuru esmu aprakstījis tik absolūtās kategorijās, var tikt dziedināta? Vai mēs esam sasnieguši to vietu, no kuras vairs nav iespējama atgriešanās? Vai mēs esam bezcerīgi iestiguši tajā, ko Karls Bārts nosauca par “Kulturprotestantismus”?
Es zinu apmēram pusduci luterāņu atjaunotnes grupas, kas izmisīgi cenšas aicināt ELBA atpakaļ pie tās tekstiem un tradīcijām, uz kā tā ir dibināta. Vai baznīcā šīs grupas pastāvētu, ja tur nebūtu reālu problēmu, kuras jārisina? Cik daudz draudžu un mācītāju ir pametuši vai pamet ELBA, pievienojoties citiem?
Kādu dienu mums būs jāatbild Dieva soģa krēsla priekšā, ko mēs esam darījuši Jēzus Kristus baznīcas labā vai pret to. Tad mums neviens nebūs blakus, lai atrastu īstos vārdus, ko atbildēt. Mums visiem tad būs daudz lietu, par kurām atgriezties un lūgt Dieva piedošanu. Un mēs visi sauksim: “Kungs, apžēlojies!”
Kristū, mūsu Kungā,
Karls E. Brātens