Brīnumainais un taisnais Dieva spriedums ir tāds, ka dažkārt nabaga cilvēks – pie kura neviens neatrod daudz un dižu darbu, pats savā namā priecīgi slavē Dievu, kad viņam labi klājas, un pilnīgā paļāvībā piesauc Viņu bēdu laikos – dara lielāku un Dievam tīkamāku darbu nekā tas, kurš daudz gavē, lūdz, ziedo baznīcām, dodas svētceļojumos, nopūlēdamies gan še, gan tur ar dižiem darbiem.
Tādam muļķa ākstam gadās, ka viņš muti atpletis, pēc lieliem darbiem raudzīdamies, top tā apstulbots, ka tā arī nekad nepamana šo vislielāko darbu. Dieva slavēšana viņa acīm šķiet gluži sīka lieta salīdzinājumā ar paša izdomāto darbu diženajiem tēliem, kuros viņš laikam gan sevi slavē daudz vairāk nekā Dievu, vai arī – viņam pašam šie darbi ir daudz tīkamāki nekā Dievam. Tā šāds cilvēks ar labiem darbiem pretojas otrajam bauslim un tā darbiem.
To visu attēlo līdzība par farizeju un grēcinieku Evaņģēlijā (Lk. 18:11-14). Jo grēcinieks piesauca Dievu savos grēkos, slavēja Viņu un turēja divus augstākos baušļus – ticību un Dieva godu; liekulis pārkāpa tos abus un tādēļ dižojās ar citiem labiem darbiem, slavēdams nevis Dievu, bet pats sevi, paļaudamies vairāk uz sevi nekā uz Dievu. Tādēļ ir taisnīgi, ka viņš top atmests, bet otrs – izredzēts.
Tas viss norāda: jo augstāki un labāki ir darbi, jo mazāk tie spīd; turklāt ikviens domā, ka tos darīt ir viegli. Jo paši savām acīm redzam, ka neviens tik ļoti necenšas izrādīt, ka slavē Dieva Vārdu un godu, kā tieši tie, kuri nekad to nedara. Bet, tā kā viņu sirdis ir bez ticības, tie ar šādu izlikšanos nonicina brīnišķīgos darbus.
Tā arī apustulis Sv. Pāvils Vēstulē romiešiem 2:23 var droši sacīt, ka Dieva vārdu visvairāk zaimo tie, kuri Dieva priekšā dižojas ar bauslību. Jo nosaukt Dieva vārdu un rakstīt Viņa godu uz papīra un uz sienām – tas ir viegli; bet Viņu droši slavēt un godināt visos Viņa žēlastības darbos, Viņu piesaukt kā mierinājumu visās kārdināšanās – tie patiesi ir paši retākie, augstākie darbi pēc ticības.
Ja mēs ieraudzītu, cik maz kristietībā ir šo darbu, būtu jākrīt izmisumā. Un tomēr arvien vairojas šie cēlie, skaistie, pārlieku mirdzošie darbi, kurus cilvēki ir izdomājuši vai kuri pēc izskata ir līdzīgi īstajiem darbiem; tie visi savos pamatos ir bez ticības un uzticības, īsi sakot, tajos nav nekā laba.
Tā arī Jesaja nosoda Israēla tautu: “Klausieties jūs, kas no Jēkaba nama, kas saucas Israēla vārdā un kas cēlušās no Jūdu dzimuma, kas zvēr pie Tā Kunga vārda un piesauc Israēla Dievu, bet ne patiesībā un taisnībā.” (Jes. 48:1) Tas ir, viņi to nav darījuši patiesā ticībā un paļāvībā, kura ir īstā patiesība un taisnība, bet paļāvušies paši uz sevi, uz saviem darbiem un spējām; un tomēr piesaukuši un slavējuši Dieva vārdu; šīs lietas nav savienojamas.
Luters