Trīsvienības gods, Cornelis CORT, 1566, British Museum, London, © Web Gallery of Art
Otrā baušļa pirmais darbs ir – slavēt Dievu visos Viņa žēlastības darbos, kuru ir tik neizmērojams daudzums, ka šādai slavai un pateicībai nevar būt nekādu robežu. Jo kas gan spēj pilnīgi izteikt Viņam savu pateicību par doto dzīvību, tāpat arī par visām laicīgajām un mūžīgajām dāvanām?
Tā cilvēks jau ar šo vienu otrā baušļa daļu ir tā apbērts ar labiem, brīnišķīgiem darbiem, kurus, īstā ticībā darīdams, viņš patiesi nebūs šeit velti dzīvojis. Un šajā lietā neviens cits negrēko tik bieži kā liekulīgie svētuļi, kuri paši sev patīk, labprāt dižojas vai arī – labprāt klausās slavu, godu un teikšanu, kuru tiem dzied pasaule.
Tādēļ otrs šā baušļā darbs ir – sargāties, bēgt un vairīties no visa laicīgā goda un slavas, nemeklēt pašam savu vārdu un slavu, ka ikviens par to dziedātu un stāstītu; tas ir ļoti bīstams un tomēr – visierastākais grēks, kas diemžēl maz tiek pamanīts. Ikviens grib būt ievērots, turklāt negrib palikt tas mazākais, lai arī cik neievērojams viņš būtu; tik dziļi cilvēka daba ir apstulbota ar savām paša domām, pašpaļāvības pilna pret šiem diviem pirmajiem baušļiem.
Tagad šis briesmīgais netikums pasaulē tiek uzskatīts par augstāko tikumu, tādēļ tiem, kuriem vēl ir maza izpratne par Dieva baušļiem un Svēto Rakstu notikumiem, kā arī trūkst pieredzes šajās lietās, ir īpaši bīstami lasīt un klausīties pagāniskas grāmatas un stāstus.
Jo visas pagānu grāmatas ir šīs godkāres un slavas kāres indes pārpilnas, tā ka pēc sava aklā prāta cilvēks tajās mācās, ka tie, kuri neļauj sevi slavēt un godināt, nav un nevar būt spējīgi vai cienījami cilvēki; un par labākajiem tiek uzskatīti tie, kuri gatavi atdot miesu, dzīvību, draugus un mantu, lai tikai iegūtu slavu un godu.
Visi svētie tēvi ir nosodījuši šo netikumu un vienprātīgi atzinuši, ka beigu beigās arī tas ir jāpārvar. Sv. Augustīns saka: visi pārējie netikumi parādās ļaunos darbos, vienīgi paša gods un labpatika pašam pie sevis parādās labos darbos un nāk no tiem.
Tādēļ, ja cilvēkam nekas cits nebūtu jādara, kā vien šis otrā baušļa darbs, viņam tomēr visu mūžu būtu darba diezgan, cīnoties ar šo netikumu, kas ir tik pierasts, tik viltīgs, tik veikls un grūti izskaužams. Tā nu mēs visi atstājam šo labo darbu pie malas un vingrināmies daudzos citos, sīkos labajos darbos – jā, tieši caur citiem labiem darbiem atceļam un pavisam aizmirstam šo pirmo.
Tādā kārtā Dieva svētais Vārds, kuram vienīgajam jātop godātam, tiek atzīts par nevajadzīgu un likts negodā caur mūsu nolādēto vārdu, patmīlību un godkāri; šis grēks Dieva priekšā ir smagāks nekā slepkavība un laulības pārkāpšana. Taču tā ļaunums nav tik skaidri redzams – šā grēka izsmalcinātības dēļ; jo tas notiek nevis rupjajā miesā, bet garā.
Luters