Jaunais cilvēks apsēdies, Gustave COURBET, 1847, privātkolekcija © Web Gallery of Art
Daži domā, ka jauniem ļaudīm tas nāk par labu, ja viņi top mudināti uz labu slavu, godu, bet pretēji – biedēti ar kaunu un negodu. Jo daudz ir tādu, kuri dara labu un atstāj ļaunumu, baidīdamies no kauna un mīlēdami godu, kur citādi tie nespētu rīkoties pareizi; to atstāju viņu ziņā.
Bet mēs tagad meklējam, kā darāmi patiesi labi darbi un kā cilvēkiem, kuri tos vēlas darīt, patiesi nav nepieciešams, lai viņi tiktu dzīti ar bailēm no kauna vai ar goda mīlestību – viņiem ir daudz augstāks un cēlāks dzinulis, tas ir, Dieva bauslis, bijība Dieva priekšā, labpatika pie Dieva, viņu ticība un mīlestība uz Dievu.
Kuri šo dziņu nepazīst vai neievēro, ļaudami, lai tos vada kauns vai gods, tie arī savu algu ir jau saņēmuši, kā mūsu Kungs saka Mateja evaņģēlijā 6:2-6. Un, kāds ir dzinulis, tāds arī darbs un alga, tas viss ir labs vienīgi pasaules priekšā.
Tā nu es uzskatu, ka jaunu cilvēku ir vieglāk radināt un mudināt ar bijību Dieva priekšā un baušļiem nekā ar jebko citu; tomēr, kur tas nelīdz, mums jāpanes tie, kuri kauna un goda dēļ dara labu un atstāj ļaunu; gluži tāpat, kā mums jāpanes arī ļauni un nepilnīgi ļaudis, par kuriem sacīts iepriekš.
Šeit nevaram neko vairāk darīt kā vien sacīt tiem, ka viņu darbi nav pietiekami un pareizi Dieva priekšā, un atstāt šos ļaudis viņu pašu darbos, līdz tie iemācās rīkoties pareizi arī Dieva baušļa dēļ; gluži kā mazi bērni ar vecāku dāvanām un solījumiem tiek mudināti lūgt, gavēt, mācīties utt. Tomēr nevajadzētu šos pamudinājumus saglabāt visu viņu mūžu, neiemācot darīt labu Dieva bijāšanā; un vēl daudz ļaunāk būtu, ja tie pierastu labu darīt slavas un goda dēļ.
Tomēr tā ir patiesība, ka nepieciešams, lai mums būtu laba slava un gods, un ikvienam jādzīvo tā, ka par viņu nevarētu neko ļaunu sacīt, nedz atrast pie viņa piedauzību; kā Sv. Pāvils saka: “Domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem.” (Rom. 12:17) Un: “Mēs, pauzdami patiesību, nostājamies nevainojami katra cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā.” (2. Kor. 4:2)
Bet šeit vajadzīga liela rūpība un piesardzība, lai šis gods un labā slava nepadarītu sirdi uzpūtīgu un neradītu tajā pašapmierinātību. Un tie ir vietā Sālamana pamācība: “Kausējamais katls sudrabam, kausējamā krāns zeltam, bet vīrs tiek novērtēts pēc sava darba.” (Sal. pam. 27:21)
Ir pavisam nedaudz tādu augsti garīgu cilvēku, kuri, godā un slavā nākuši, paliek tādi, kādi bijuši – vienkārši un padevīgi, nepieņemdami šo godu un slavu un to sev par labu un tīkamu neatzīdami; viņi paliek pilnīgi brīvi, visu savu godu un slavu vienīgi Dievam pielīdzinādami, uz Viņu vien to likdami un izmantodami ne citādi, kā vien – Dievam par godu un tuvākajam par labu, nerūpēdamies par savu labumu vai priekšrocībām.
Viņi sava goda dēļ nekļūst pārdroši, nedz paaugstinās pār visnecienīgākajiem, visvairāk nicinātajiem ļaudīm uz zemes, bet gan – atzīst sevi par Dieva kalpiem, kas Viņam dod godu, lai ar to kalpotu Kungam un savam tuvākajam – ne citādi kā, ja Kungs tiem būtu pavēlējis izdalīt nedaudz naudas nabagiem.
Kā Kristus saka: “Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs.” (Mt. 5:16) Viņš nesaka: lai tie godā jūs, bet gan: lai jūsu darbi viņiem nāk par labu, ka viņi caur tiem slavētu Dievu jūsos un sevī.
Tas ir pareizais Dieva vārda un goda lietojums – kurā Dievs tiek slavēts, darot labu citiem. Un, kur ļaudis grib slavēt mūs – nevis Dievu mūsos -, tas mums nav jāpieļauj, bet visiem spēkiem no tā jāvairās un jābēg kā no vissmagākā grēka un Dieva goda laupīšanas.
Luters