Ādams un Ieva, DOMENICHINO, 1625, Musée des Beaux-Arts, Grenoble, © Web Gallery of Art
Kādēļ un kādā veidā sievietes ir reliģiozākas par vīriešiem?
Daži socioloģiski skaidrojumi
Ikvienam rūpīgākam vērotājam, kas kaut reizi mūžā iegriezies baznīcā, būs dūries acīs, ka sieviešu baznīcā parasti ir ievērojami vairāk nekā vīriešu. Jāpiebilst, ka tā ir ne tikai baznīcā, bet arī citur. Tāda pati aina paveras arī Jehovas Liecinieku Valstības zālēs, mormoņu tempļos, ekstrasensu uzgaidāmajās telpās – gandrīz jebkur, kur vien noris publiska reliģiska darbība Rietumu pasaulē.
Izņēmumi ir reliģiskas organizācijas, kur uzņem tikai vīriešus, kā arī retas reliģiskās kopienas – piemēram, atsevišķas sātanisma formas piesaista vairāk vīriešu. Par Austrumu reliģijām šajā aspektā neuzdrošinos neko teikt, es tās nepārzinu un man nav arī nācies sastapties ar plašākiem pētījumiem par šo tēmu, kas attiektos īpaši uz Austrumu kultūrām.
Vai Latvijā šajā ziņā būtu vērojamas kas īpašs un īpatns? Īsā atbilde ir: nē, nav. Latvijā, vismaz statistiski, viss ir tāpat kā citur Rietumu pasaulē.
Latvijas iedzīvotāju reliģiozitāte – ko mēs zinām par sievietēm Latvijas baznīcās?
Plašāku priekšstatu var gūt, ielūkojoties kādā no kvantitatīvajiem socioloģiskajiem vērtību pētījumiem, kas pēdējos piecpadsmit gados tiek mūsu valstī regulāri veikti. Tie visi ir nacionāli reprezentatīvi, tas nozīmē, ka ar noteiktu kļūdas varbūtību (kas ir ap 3%), to atklājumus var attiecināt uz visiem Latvijas iedzīvotājiem. Kā piemēru esmu izvēlējusies Eiropas vērtību pētījumu, kas veikts 1999. gadā.
Pret jēdzienu ‘reliģiozitāte’ kristieši dažkārt izturas ar aizdomām, nošķirot to no jēdziena ‘ticība’. Reliģiozitāte daudziem arī šķiet tāda ārišķīga lieta. Patiešām, sirdī nevienam mēs nevaram ielīst un ticība ir grūti pētāma un aprakstāma lieta, un var strīdēties, vai un ciktāl to vispār iespējams izpētīt. Turpretī reliģiozitāti ir iespējams raksturot ievērojami precīzāk.
Reliģijas socioloģijā ir dažādas pieejas un metodes reliģiozitātes rādītāju mērīšanai, tāpat dažādas izpratnes par to, kādi kritēriji būtu izvirzāmi. Savelkot to visu kopā, tomēr var teikt – ja cilvēks atzīst piederību reliģiskai organizācijai (t. i., saprot, kas viņš ir un kur pieder), regulāri apmeklē dievkalpojumus, viņam ir regulāra Svēto Rakstu un lūgšanas prakse un viņš gatavs uzņemties atbildību par savas ticības sekām, tad tāds cilvēks ir uzskatāms par reliģiozu.
Kas attiecas uz ticību, tad nav nekāds noslēpums, ka daļa ļaužu, kas baznīcā raiti skandē ticības apliecību, tajā pašā laikā tic ar to pilnīgi nesavienojamām lietām. Runājot par reliģiozitāti, mums vienmēr jāpatur prātā, ka reliģiozitāte ir formālu parametru kopums – tieši tas padara to analizējamu, bet tomēr nepalīdz ticības satura objektivitātes izvērtēšanā. Līdzīgi kā patiesība neatklājas balsošanas ceļā, bet tik un tā ir vērts noskaidrot – kādēļ vairākums balsoja tā, nevis citādi?
Jāpiebilst, ka jebkādi socioloģiski dati ir jāprot interpretēt. Ir diezgan izplatīti atsaukties uz pētījumiem, kuros, teiksim, 60% Latvijas iedzīvotāju atzīst sevi par “piederīgiem kādai ticībai” vai konfesijai, vai arī Reliģisko lietu pārvaldes apkopotiem reliģisko organizāciju iesniegtajiem datiem, pēc kuriem pēdējos gados 1,3 miljoni no Latvijas 2,3 miljoniem iedzīvotāju ir tām piederīgi.
Lai uz reliģisko organizāciju vadītāju sirdsapziņas paliek, kā viņi šos datus iegūst. Lai tik kādu gadu neiznāk tā, ka kristiešu Latvijā ir vairāk nekā vispār iedzīvotāju! Kam ir acis pierē, tam būs skaidrs, ka divi no katriem trim Latvijas iedzīvotājiem nav aktīvi praktizējoši kristieši.
Tas, ka cilvēki aptaujās atzīst piederību kādai konfesijai vai vēl aptuvenāk “ticībai”, kā nu to formulējuši anketu sastādītāji, parasti nozīmē, ka respondenti atsaucas vai nu uz ģimenes tradīciju (mana vecmāmiņa bija luterāne, tātad es arī drīzāk esmu luterānis, nevis kas cits), vai arī uz to, ka viņiem ir kāda rituāla pieredze konkrētās konfesijas baznīcā (pēdējo reizi tur bijuši savās kristībās).
Bet viņi atzīst piederību, nevis derību. Krustojot šos respondentu datus ar citiem rādītājiem, mēs redzam, ka visādi citādi viņi neatšķiras no pārējiem sekulārās Latvijas iedzīvotājiem. Tikpat liela ir iespēja, ka viņi ticēs liktenim un reinkarnācijai, šķirs laulību, veiks abortus u. tml.
Īpašu, atšķirīgu grupu arī vērtību aspektā veido tie respondenti, kas atzīst piederību reliģiskajām organizācijām un apmeklē dievkalpojumus vismaz reizi nedēļā. Tādēļ arī reliģiju pētniecībā šos divus kritērijus pieņemts uzskatīt par pamatu reliģiozitātes analīzei. Ir vērojama izteikta pozitīva korelācija starp šiem diviem rādītājiem un citām reliģiskām praksēm, piemēram, lūgšanas biežumu un ticības patiesību atzīšanu. Tā tas ir arī Latvijā.
1999. gada Eiropas Vērtību pētījumā piederību reliģiskajām organizācijām atzina apmēram 5% aptaujāto iedzīvotāju. Ļoti līdzīgi dati ir iegūti citos pētījumos 20. gs. deviņdesmitajos gados. Precīzāk, no 1000 respondentiem tādi bija 54, un no šiem 39 bija sievietes.
Citi pētījumi arī apstiprina faktu, ka tikai apmēram viena piektā daļa no Latvijas reliģisko organizāciju locekļiem ir vīrieši. Baznīcu iknedēļas apmeklētāju vidū atšķirība ir lielāka – 1:9. Citiem vārdiem sakot, vīrieši, kas ir draudžu locekļi, dievkalpojumus tomēr apmeklē retāk nekā sievietes. Savukārt tajā grupā, kas apgalvoja, ka dievkalpojumus neapmeklē nekad (tāda ir apmēram trešā daļa Latvijas iedzīvotāju) ir liels vīriešu pārsvars (62% neapmeklētāju).
Privātā reliģiozitāte gan nav vienmēr saistīta ar institucionalizēto. Acīm redzot viena daļa Latvijas ļaužu kopj savu ticības dzīvi arī ārpus baznīcas. Piemēram, gandrīz piektā daļa aptaujāto atbildēja, ka lūdz Dievu katru dienu, lai gan nav skaidrs, tieši kāda ir šī lūgšana. Tā vai citādi, sieviešu šajā grupā ir divas reizes biežāk. Tāpat divreiz biežāk sievietes atbild, ka Dievs viņu dzīvēs ir ļoti svarīgs (kopā 15% iedzīvotāju) un atzīst, ka ticībā viņas gūst mierinājumu un spēku.
Vairums no citās zemēs veiktajiem pētījumiem atzīst, ka indoktrinācijai nav pozitīvas korelācijas ar dzimumu. Vienkāršāk sakot, dzimumu atšķirības attiecas uz reliģisko līdzdalību un pieredzi, bet ne uz mācības pieņemšanu vai intelektuālu apjēgšanu. Izplatītie stereotipi, ka sievietes prāts ir ierobežots vai ka sievietes ir “dumjākas” ir un paliek tikai stereotipi. Nekas neliecina, ka būtu kāda doktrīna vai teoloģisks koncepts, ko sieviete nevarētu saprast.
Cik iespējams spriest, Latvijā sieviešu ticība ir ortodoksāka nekā vīriešu. Sievietes biežāk atzīst grēka realitāti, piekrīt apgalvojumam, ka Dievs ir persona (tādi gan ir tikai 8% iedzīvotāju, nedaudz biežāk sievietes kā vīrieši) un tic paradīzes un elles eksistencei. Tas nav pārsteidzoši – ja sievietes biežāk nāk uz baznīcu, tad viņas tur kaut ko arī iemācās.
Raugoties no sociodemogrāfisko kritēriju viedokļa, redzams, ka sievietes ir reliģiozākā sabiedrības daļa visās vecuma grupās. Līdzīgi arī – izglītotās sievietes būs reliģiozākas nekā izglītotie vīrieši, tāpat būs starp nabagiem, turīgajiem, mazizglītotajiem un citiem.
Sievietes agrīnās kristietības vēsturē
Vai iepriekš teiktajam vajadzētu mūs pārsteigt? Nebūt. No brīža, kad sievietes pirmās liecināja par Kristus augšāmcelšanos, pirmkristīgajās draudzēs bija vairāk sieviešu nekā vīriešu. Ir bijuši dažādi mēģinājumi aprēķināt, cik tieši vairāk, kā arī dažādas aprēķinu metodes. Tādēļ ir likumsakarīgi, ka rezultāti atšķiras, tomēr kopumā pašu sieviešu pārsvaru, kā šķiet, neviens neapšauba.
Skaidrojumi šai parādībai ir saistāmi ar diviem faktoriem. Pirmkārt, sievietes biežāk izvēlējās piederēt kristīgajām draudzēm, kas piešķīra sievietēm cieņu, novērtējumu un iespējas, kādu līdz tam Romas impērijā viņām nebija. Otrkārt, jaunās ticības ietekmē mainījās demogrāfija. Līdz tam, pat par spīti nemitīgajiem kariem, Romas valstī bija vairāk vīriešu nekā sieviešu, pēc aptuvenām aplēsēm – 140 vīriešu iepretim 100 sievietēm.
Sievietes bieži mira jau pirmajās, ļoti agrajās dzemdībās, no abortiem, kas bija visai izplatīti un ļoti brutāli, bet jo īpaši dzimumu skaitliskās proporcijas ietekmēja visās pagānu sabiedrībās, arī Romas, izplatītais infanticīds (jaundzimušo nogalināšana) jeb vienkārši – jaundzimušo meiteņu izmešana. Kristieši pārtrauca šīs prakses. Lai arī dzemdību medicīniskais risks bija joprojām augsts, tomēr meitenēm ļāva izaugt un viņas uzaudzināja, saprotams, par kristietēm. Pagānu vidū vīriešu bija joprojām vairāk, bet kristīgajās draudzēs – otrādi.
Tā būtu atsevišķa pētījuma tēma, kāda nozīme – uz labu vai uz ļaunu – draudžu dzīvē ir tam, ka jebkas, kas draudzēs notiek, ir sieviešu pārbaudīts. Ja jūs sludināt, tad jūs sludināt pārsvarā sievietēm. Ja draudze balso, tad tās ir pārsvarā sievietes. Ja kāds lūko iztapt vai pieglaimoties draudzei, tad atkal pārsvarā sievietēm. Ja draudzei jāiztur īpaši pārbaudījumi, tad tie jāiznes pārsvarā sievietēm. Iepriekš rakstīju, ka sapratnei un intelektam nav dzimuma. Emocijām un maņām – gandrīz droši var teikt, ka ir.
Reliģiozitātes dažādības skaidrojumi – kas tiem kopīgs?
Man nav nācies sastapties ar sieviešu un vīriešu reliģiozitātes atšķirību teoloģisku skaidrojumu, un es pat nezinu, vai tādi eksistē. Atceroties, ka ticība un reliģiozitāte ir ja ne radikāli atšķirīgas, tad vismaz dažādi pētāmas lietas, būtu saprotams, ja reliģiozitātes pētniecība arī šajā aspektā tiktu atstāta sociālajām zinātnēm.
Tā kā nav nekāda iemesla domāt, ka Svētais Gars selektīvi uzrunātu biežāk sievietes, es nedomāju, ka sieviešu un vīriešu ticība vai dievbijība ir atšķirīgas būtībā. Reliģiozitātes ziņā, kā redzam, šīs atšķirības ir ievērojamas.
Reliģijas socioloģijā ir vairākas teorijas, kas mēģina to skaidrot. Tās var iedalīt divās lielākās grupās. Vispirms minamas teorijas, kas vīriešu un sieviešu reliģiozitātes atšķirības izskaidro ar vīriešu un sieviešu dažādu socializāciju sabiedrībā. Šai grupai piekļaujas arī psiholoģijas teorijas, kas atzīst, ka abu dzimumu psiholoģiskās atšķirības nosaka arī to atšķirīgu attieksmi pret reliģiju.
Otra grupa ir t. s. struktūrlokācijas teorijas, kas apgalvo, ka atšķirības ir meklējamas sabiedrības struktūrā, tas ir, ka sociālajām lomām un stāvokļiem ir jāatspoguļojas arī reliģiozitātē. Šie pētnieki ir Emila Dirhema iedibinātās tradīcijas turpinātāji.
Par spīti dažādajām pieejām, abām teoriju grupām ir viena kopīga iezīme: tādā vai citādā formā tās visas veido asociāciju starp reliģisku kopienu un ģimeni. Šīs abas struktūras ir ilgstoši bijušas un lielākoties joprojām paliek (pastāvot arī visdažādākajiem “alternatīvajiem modeļiem”) hierarhiski strukturētas un vīriešu dominētas.
Un, ja draudzi apraksta kā Kristus līgavu, ticīgos kā Dieva bērnus vai lieto jēdzienu “māte baznīca” (kas īpaši izplatīts katoļu vidē), tad arī minētajām socioloģiskajām teorijām nevajadzētu izklausīties pavisam svešādi. Ja lasītājiem patlaban veidojas kāda bībelisku asociāciju plūsma, tad tieši to es gribēju panākt. Līdzība par desmit jaunavām, Augstā dziesma, jebkas, kas Bībelē teikts par līgavām, sievām vai bērniem un īpašībām, ko no viņiem sagaida, šeit ir īsti vietā.
Arī par brāļiem un māsām var padomāt. Pacietība, uzticība, paļāvība, gaidīšana, atdošanās – par visu to ir runa. Tās nepārprotami ir uzturošas atkarības attiecības, nevis līgums, kas ir dažu citu attiecību veidu pamatā. Te nav runa par izdevīgumu, ierobežojošiem nosacījumiem un ar to saistītu tirgošanos, bet par īpaša veida tuvību un tās svinēšanu.
Vīriešu un sieviešu diferenciētā socializācija
Dažādas teorijas atšķirīgi interpretē to, kā sabiedrība nonāk pie ģimenes un draudzes līdzības.
Pirmā teoriju tipa pārstāvji teiktu, ka dzimums jeb dzimumsocialitāte (angļu gender) tiek sociāli konstruēta tā, ka noteiktas īpašības tiek atzītas par vēlamām vīriešiem vai sievietēm un attiecīgi ieaudzinātas.
Ja es jautātu, kas ir lēnprātība, pazemība, jūtīgums, spēja piekāpties vai seksuāla šķīstība pirms un ārpus laulības, tad droši vien saņemtu atbildi, ka tās ir labas kristiešu īpašības. Ja to pašu jautātu pasaulīgā vidē, tad visdrīzāk atbilde būtu, ka tās ir labas, lai arī maķenīt vecmodīgas īpašības, kas piedien sievietēm.
Savukārt tādi jēdzieni kā sacensība, uzstājība, valdonība, tieksme un tiesības izvirzīties, tiek saistīti ar vīriešiem. Turklāt īsti vīri neraud un nevaid (izņemot gadījumus, kad viņiem ir nedaudz paaugstināta temperatūra) sāpēs un grūtībās. Vīriešiem piedien cīņa par amatiem, naudu, varu, sievietēm un idejām. Turpretī “vai!” sievietei, kas cīnīsies kaut vai par ideju, – viņu nosauks par plintnieci vai tamlīdzīgi.
Šis piemērs ilustrē, ka sievietēm var būt vieglāk pieņemt to, kas tiek sagaidīts no Kristus līgavas, t. i., draudzes, tāpēc, ka tas nav mums nekas svešs vai nepazīstams. Sievietes sociālā uzvedība draudzē un sabiedrībā (izņemot deviantos jeb novirzes piemērus, uz ko aicina daži sieviešu žurnāli) nav nemaz tik radikāli atšķirīga.
Vīriešu ētoss (raksturs, daba) Rietumu sabiedrībā, savukārt, ir pārsvarā sekulārs – mediji, kino, datorspēles un politiskās ideoloģijas māca ticēt un domāt, ka agresivitāte un pašapliecināšanās ir pozitīvi dzinuļi, ka iekarošana ir svarīgāka par konfliktu risināšanu. Un to var mēģināt kaut kā samērot arī ar kristietību, piemēram, stāstot, cik kristīgs sports ir bokss, tikai tas neizklausās necik pārliecinoši.
Atsevišķi teorētiķi saka, ka augstāks reliģiozitātes līmenis nav saistāms tik daudz ar dzimumu, cik ar feminitāti – attieksmju kopumu, kas var piemist gan sievietēm, gan vīriešiem. Piebildīšu – nepadarot viņus nevienu nieku mazāk vīrišķīgus. Abiem dzimumiem vienkārši ir atšķirīga pieredze individuālās patības veidošanā, kura nosaka spēju veidot tuvas, emocionālas un garīgi intīmas attiecības. Reliģiskas attiecības ir tieši tādas – garīgi intīmas, tiklab vertikāli – ar Dievu, kā arī ar citiem cilvēkiem draudzē.
Sievietes atpazīst sevi tuvībā. Īstenībā visi cilvēki savu būtību atpazīst attiecībās ar Dievu. Jautājums ir tikai par secību, kā lietas notiek. Īpaši tagad, kad vairumam cilvēku reliģiskā piederība ir izvēles lieta, nevis viņi tiek tajā uzaudzināti. Sievietei patības veidošanā jūtu intimitātes meklējumi un savas individualitātes apzināšanās ir viens process. Tuvība ar citu personu nav daļa no mūsu identitātes, bet pati identitātes būtība. Ja tādas nav, sieviete nejūtas kā sieviete.
Vīrietim, kā rakstīja psihologi Ēriks Eriksons un Karola Giligana, jūtu intimitātes spēja seko savas identitātes noskaidrošanai un ne otrādi. Kamēr vīrietis nav ticis pamatos skaidrībā ar sevi, viņam ir ļoti grūti veidot un noturēt stabilas garīgas saites ar citiem, izņemot tos, kas tieši ietekmē viņu personību veidošanos – piemēram, vecākus vai skolotājus. Šādā gadījumā vīrietis bieži jūtas tā, ka tuvība ir drauds viņa individualitātei, ka ieejot pārāk dziļi kādās garīgi intīmās attiecībās, viņš pazaudē daļu no sevis. Tas attiecas arī uz reliģisko attiecību pieredzi.
Jo ko tad nozīmē izplatītais, bet aplamais viedoklis, ka reliģijas vispār un kristietība konkrēti ir domāta vājajiem, kas nespēj paši pastāvēt? Vai arī sievietei – “vājajam dzimumam”. Šķiet, ka to izdomājis vīrietis, kas baidās nonākt Dievam par tuvu. Sieviete atkal var pat nesaprast, kas te gan būtu draudīgs. Labi, ja kristīga audzināšana ir saņemta ģimenē, bet cik daudziem no mums tad tā ir? Taču, kamēr vīrieši cīnās ar savas identitātes noskaidrošanu, draudžu locekļu vairākums būs un paliks sievietes.
Šai teoriju kopai pieder arī t. s. riska teorijas. Tās skaidro sieviešu reliģiozitāti saistībā ar sieviešu nevēlēšanos uzņemties lieku risku. Sievietes riskē ar apdomu. Vīrieši vienkārši riskē – uz autoceļiem, ar savu veselību, sākot biznesu un uzņemoties kredītsaistības. Domājot par pestīšanas drošību un mūžīgo dzīvošanu, ir ievērojami riskantāk atrasties ārpus baznīcas, nekā būt tās iekšienē. Tieši tur tad sievietes arī izvēlās atrasties, domājot gan par sevi, gan sev tuvajiem.
Reliģiozitāte un mājas darbi
Struktūrlokācijas teorijas skata reliģiozitāti darba dalīšanas kontekstā. Pirmkārt, tieši sievietes uzņemas atbildību par bērniem un to audzināšanu gan tad, ja audzina bērnus vienas, gan arī pilnā ģimenē. Sievietēm arī kopumā ir vairāk rūpju ģimenē, kamēr tēviem primāra ir ekonomiskā apgādnieka funkcija.
Reliģiskās aktivitātes tādējādi tik saprastas kā mājsaimniecības sastāvdaļa, par ko joprojām atbild sievietes, arī tā dēvētajās ‘divu karjeru ģimenēs’. Lai arī sekulārā sabiedrībā baznīca no cilvēka var būt visai tālu, tā tomēr ir tuvāk mājai nekā ražošanai, un tur negūst peļņu, izņemot tos baznīcas kalpotājus un darbiniekus, kam tas ir algas darbs. Tādu gan ir proporcionāli maz.
Lai kā būtu ar viņu personisko ticību, daudzi vēlas noslēgt laulību baznīcā, kristīt savus bērnus un izvadīt mirušos, kā mēdz teikt, “ar mācītāju”. Sievietes arī kopumā biežāk vēlas kopt un uzņemties rūpes par jebkādiem rituāliem, kas konkrētajai ģimenei varētu būt. Tas biežāk nekā vīriešus mudina viņas skatīties baznīcas virzienā, tāpēc ir lielāka iespējamība, ka viņas tur vēlēsies palikt.
Piederība draudzei un baznīcas apmeklēšana prasa lielākas vai mazākas laika un naudas investīcijas. Pat ja draudzes loceklis neziedo ievērojamas summas un neatrodas dievnamā vai privātā lūgšanā stundām ilgi, tajā laikā un to naudas summu mēs neizmantojam, lai kaut ko ražotu, nodarbotos ar sportu vai citu hobiju, t. i., mēs nenodarbojamies ar kaut ko sekulāru.
Klasisko sekularizācijas teoriju pārstāvji uzsver, jo vairāk cilvēks ir iesaistīts sekulārās aktivitātēs, īpaši peļņas darbā ārpus mājas, jo mazāk reliģiozs viņš būs. Sievietes, ja ģimene var to atļauties (Latvijā biežāk tomēr nevar), patiešām retāk strādā algotu darbu nekā vīrieši. Tomēr, ja sekularizācijas teorētiķiem ir taisnība, bezdarbniekiem būtu jābūt ievērojami reliģiozākiem nekā strādājošajiem, bet tā tas nebūt nav. Visnereliģiozākā sabiedrības grupa ir vīrieši, kas ir bezdarbnieki.
Atsevišķi autori arī meklē atšķirīgo reliģiozitātes līmeņu skaidrojumu sievietēm un vīriešiem tajā, ka sievietes baznīcā meklē kaut ko tādu, kā pietrūkst citās jomās. Tās ir t. s. surogātu vai substitūcijas teorijas. Vientuļnieces meklējot ģimenes aizstājēju, kamēr ģimenes mātes, kas nestrādā algotu darbu, kaut ko, kas aizstātu socializāciju darbavietā un draugu lokā – kā mēdz teikt, “lai izietu cilvēkos”.
Tomēr šīs teorijas, kuras pat īsti nav pamatotas nekādos kvantitatīvos pētījumos, ir līdzvērtīgas “reliģiozitātes gēna” teorijai. Tās visas ir balstītas pieņēmumā, ka cilvēki principā nevar meklēt baznīcā to, ko baznīca piedāvā (vai kas tai būtu jāpiedāvā), bet tur noteikti jābūt kādam īpašam apstāklim, citam “āķim”, uz kura nabaga baznīcēns, šinī gadījumā draudzes locekle, ir noķerts. Tur vairs nav tālu līdz “opijam tautai”, ko nav jēgas nopietni akadēmiski apspriest. Nav jau vieglu atbilžu uz grūtiem jautājumiem.
Agita Misāne