Pāvests Leo X, Sanzio RAFFAELLO, 1518, Galleria degli Uffizi, Florence, © Web Gallery of Art
Svarīgs darbs ir arī – stāties pretī visām nepatiesām, maldīgām, maldinošām, ķecerīgām mācībām, jebkādai garīgās varas nelietīgai izmantošanai. Un tas ir daudz vairāk; jo tie visi cīnās pret Dieva Vārdu ar pašu svēto Dieva Vārdu.
Tādēļ šķiet ļoti bīstami stāties tādiem pretī, jo viņi apgalvo, ka ikviens, kas pretojas tiem, stājas pretim Dievam un visiem Viņa svētajiem, kuru vietā tie sēž un lieto savu varu, sacīdami, ka par viņiem Kristus runā Lūkas 10:16: “Kas jūs klausa, tas klausa mani,. un, kas jūs nicina, tas nicina mani.”
Šajos vārdos tie atrod stingru atbalstu, kļūdami tik pārdroši un nekaunīgi, ka uzdrošinās sacīt, darīt, pieļaut, ko vien grib; izslēgt, nolādēt, laupīt, nonāvēt un pavisam netraucēti darīt visas savas blēdības, visu, ko vien tie var iekārot un iedomāties.
Kristus nav domājis, ka mums būtu tie jāklausa visā, ko viņi runā un dara, bet – tad, kad tie sludina Dieva Vārdu, un nevis savus vārdus; Dieva darbu, nevis savus darbus. Kā citādi lai mēs zinātu, vai jāvairās no viņu meliem un grēkiem? Ir jābūt noteiktam likumam, cik tālu mums tie jāklausa un viņiem jāseko.
Šim likumam, pēc kura mums jāvadās, ir jābūt ne viņu, bet Dieva noteiktam – pār viņiem; kā to dzirdēsim ceturtajā bauslī. Tā arī jābūt, ka pat garīdznieku kārtā lielākā daļa sludina viltus mācību un nelietīgi izmanto garīgo varu, lai mums būtu iemesls darīt šī baušļa darbus, un mēs tiktu pārbaudīti, kā Dieva goda dēļ izturēsimies pret šādiem Dieva zaimotājiem.
Ak, ja mēs būtu dievbijīgi šajās lietās – cik bieži tad oficiālnelieši veltīgi uzliktu savus pāvestu un bīskapu lāstus? Kā Romas zibens spērieni varētu kļūt tik gurdeni? Cik bieži vajadzētu turēt muti vienam otram no tiem, kurus tagad pasaule uzklausa? Cik maz viltus sludinātāju būtu atrodami kristiešu vidū?
Bet nu tie ir savairojušies; viss, ko un kā vien viņi apgalvo, jāpieņem par pareizu. Šeit nav neviena, kurš cīnītos par Dieva Vārdu un godu; un es domāju, ka ārējos darbos nekur netiek darīti lielāki un ierastāki grēki kā tieši šajā lietā. Tās ir augstas lietas, kuras saprot tikai nedaudzi, turklāt rotātas ar Dieva Vārdu un godu, tā ka ir bīstami ko iebilst.
Bet pravieši kopš seniem laikiem to zinājuši un sapratuši – arī apustuļi, īpaši Sv. Pāvils, neuztraucās par to, vai runātājs ir augstākais vai zemākais priesteris, vai viņš runājis Dieva vai pats savā vārdā. Viņi uzlūkoja darbus un vārdus iepretīm Dieva baušļiem, neraudzīdamies uz to, vai runātājs bijis liels vai necils, vai darbs darīts Dieva vai cilvēka vārdā.
Tādēļ arī viņiem bija jāmirst; par šīm lietām mūsu laikos būtu sakāms daudz vairāk, jo tagad ir daudz ļaunāk. Bet Kristum, Sv. Pēterim un Sv. Pāvilam ar savu svēto vārdu tas viss ir jāapklāj, – tā ka viskaunpilnākajā veidā par mūsu kauna apsegu kļūst tieši vissvētākais, augsti teicamais Jēzus Kristus Vārds.
Riebums pret dzīvi varētu pārņemt cilvēku jau tikai šīs Dieva Svētā Vārda zaimošanas un nelietīgās valkāšanas dēļ, kurā mēs, ja tā turpināsies, baidos, ka sāksim atklāti pielūgt velnu Dieva vietā – tik nepieļaujami rupjā veidā garīgā valdība un mācītie ļaudis izturas pret šīm lietām.
Ir pienācis pēdējais laiks nopietni lūgt Dievu, lai Viņš svētī Savu Vārdu. Bet par to būs jāizlej asinis, un tiem, kuri saņēmuši svēto martīru dāvanas un ar viņu asinīm iemantoti, pašiem būs jākļūst par asinslieciniekiem. Par to vēl runāsim plašāk.
Luters