Patiesība – tā ir nopietnība. Patiesība nepakļaujas cilvēku vēlmēm. Patiesība ne vienmēr iepriecina. Patiesība maina attiecības. Patiesība iznīcina ilūzijas. Patiesība apklusina pļāpas.
Patiesība pieprasa pārmaiņas. Patiesība atņem varu un privilēģijas. Šo dažu un daudzu citu iemeslu dēļ patiesību slēpj, pārklāj ar meliem un ilūzijām.
Taču Kristus jūdiem teica, ka patiesība padara brīvu: ka Viņa mācītā un paveiktā patiesība atbrīvo.
Mēs zinām, ka ir tā sauktie patiesības brīži, kad cilvēks nostājas kāda liela nepierunājama un neietekmējama spēka priekšā. Un vairs neder ne iestudētas runas, ne izgudroti argumenti – un cilvēks patiesības priekšā stāv pilnīgi neaizsargāts.
Kas notiks pēc tam? To cilvēks ietekmēt nespēj. Tā tas ir lielu sabiedrisku satricinājumu brīžos, kara un terora apstākļos, kad sagrūst spēki, kas savalda un vada. Tā tas ir bada laikos. Tā tas ir smagu slimību gadījumos. Tā tas ir nāves priekšā.
Tā tas ir arī brīžos, kad cilvēka dvēseli nepatiesība, neīstums, izlikšanās un meli ir spieduši par daudz smagi un par ilgu, tad no dvēseles dzīlēm izlaužas izmisuma sauciens pēc brīvības un pēc patiesības. To mēdz saukt par dvēseles katarsi – attīrīšanos un atbrīvošanos.
Un tā patiesība, ko cilvēks piedzīvo, lai arī sāpīga, tomēr sniedz atbrīvošanas sajūtu un jaunas dzīves iespēju. Taču diemžēl dzīvi pašos pamatos ar šādām katarsēm uzlabot nevar.
Jo arī pat šādi dvēseles patiesības brīži ir nepatiesības un grēka skarti. Tādēļ no Dieva atkritušajā pasaulē patiesības brīži izraisa sekas, pārmaiņas, kas bieži ir neparedzamas un satricinošas.
Tādēļ pasaules politika, sabiedrība, šķiras un kārtas, dažādās reliģijas un kulti, kustības un partijas, dažādu ideju strāvas nemaz netiecas pēc patiesības, bet rada un seko apstākļiem pielāgotai patiesības ilūzijai, kā tagad mēdz izteikties – monitorējamai patiesībai, patiesībai, ko var vadīt un mainīt pēc vajadzības, lai nekad nenonāktu pie satricinošiem patiesības mirkļiem.
Šodien, iespējams vairāk nekā jelkad vēsturē, cilvēks patiesību un brīvību atdod apmaiņā pret komfortu un mieru. Tā ir cena, kas jāmaksā par drošu, ērtu un bezrūpīgu dzīvi. Tāda, šķiet, ir rietumu sabiedrības virzība mūsdienās.
Latvijā tagad diskutē par brīvdienām, kuru mūsu valstī ir par maz. Mums ir daudzas sēru dienas, kad karogiem jāpiesien melnā lente – taču jāstrādā. Tas šķiet netaisnīgi.
Arī mums, luteriskajiem kristiešiem, šodien ir svētki: tie ir Reformācijas svētki. Tomēr, neraugoties uz to, ka Dr. Māriņa Lutera iesāktā baznīcas reformācija bija patiesības stunda, katarse, kas izmainīja gan mūsu zemes, gan visas rietumu civilizācijas gaitu, neviens brīvdienu 31. oktobrī mums nekad nedos. Diemžēl. Un pat karogu neizkārs.
Un šie svētki ir ciešā saistībā ar tiem vārdiem, ko Kristus sacīja jūdiem, ka Viņa vārdi ir patiesība, kas cilvēku brīvu padara patiesi, ne iluzori, ne ārišķīgi, bet patiesi brīvu.
Šie vārdi dara cilvēkus nevis brīvus uz kādu laiku, bet brīvus mūžīgi. Ne pa daļai brīvus vai brīvākus kā iepriekš, bet pilnīgi brīvus no tā, no kā ir cietuši, cieš un vienmēr cietīs visi cilvēki!
Bībele saka to, ko pasaule negrib dzirdēt – ka grēks ir visu nelaimju un ciešanu pamatcēlonis. Kas grēku dara, ir grēka vergs, tā teica Kristus. Un visi grēko. Tāda ir patiesība. Bet pasaules monitoringam patiesība par grēku neder, jo tā sagrauj cilvēcisko ideju autoritāti un cilvēka brīvības ilūziju.
Arī jūdi šaubījās par Viņa vārdiem: mēs nekad neesam bijuši neviena vergi! Tik daudziem šķiet, ka vieglāk ir dzīvot ilūzijā, nevis atzīt patiesību. Vieglāk ir būt vergam pie pilna galda, nevis ubagam, kas klīst brīvībā.
Jūdi, šķiet, bija pilnībā aizmirsuši, ka reiz bija vergi Ēģiptē un ka Dievs sūtīja Mozu tos glābt. Un jau no paša sākuma, kad faraons tos vajāja un vēlāk, kad tie klīda tuksnesī, jūdi kurnēja un teica: „Kas mums kaitēja ēst verga maizi Ēģiptē?” Tā tas šķiet tik daudziem.
Par cilvēku, kas kāda labuma dēļ gatavs nodot visu un pats sevi, un patiesību, saka: verga dvēsele… Tādu ir daudz, bet vēl vairāk ir tādu, kas vēlas dzīvot ilūzijā un ir gatavi pārdot brīvību, ko sniedz Kristus vārdi un palikšana tajos, iemainot tos pret brīvību grēkot. Tādēļ patiesības stunda tiek noraidīta.
Jo šī patiesība noved pie Kristus mācības atklāsmes katarses, pie atbrīvošanās un brīvības no melu un puspatiesību monitoringa, aiz kuras? kura? slēpjas pat galvenais ideju un notikumu monitors – vecā ļaunā čūska, melu ideju tēvs – Dieva nāvīgais ienaidnieks. Velns un viņam paklausīgie noraida Kristus patiesību un cīnās pret to.
Tīkamāka šķiet iluzorā atbrīvošanās: atbrīvošanās no netaisnības un grēka radītās spriedzes, sekojot dažādām monitorētām attīrīšanās un atvieglojuma sistēmām.
Citam tas budisms, citam hindu, citam spa smaržas un miers, citam ekstrēmi piedzīvojumi uz dzīvības un nāves riska robežas. Labāk šķiet ēst maizi Ēģiptē, jo patiesība un brīvība ir neparedzamas un riskantas lietas.
Reiz kāds vīrs stāvēja izstieptas rokas attālumā no patiesības un brīvības, tomēr šaubījās un vaicāja: kas ir patiesība? Vai tāda maz nepieciešama? Tas bija Poncijs Pilāts, kura priekšā stāvēja Dieva Dēls. Viņš nolēma, ka labāk un drošāk būt ķeizara vergam.
1517. gada 31. oktobris bija diena, kad Luters iesāka diskusiju ar pasaules varas baznīcu par to, kas ir patiesība. Un drīz piedzīvoja ārkārtēju naidu un pretestību no tiem, kas šai varai kalpoja.
Jo tā laika bauslības darbu baznīcas monitori nevēlējās, lai patiesība par brīvību, ko sniedz Kristus vārdi, aizsniegtu tautas ausis. Romas baznīcai bija citi vārdi, kuros mācīja cilvēkus un turēja tos cieši un stingri, kā vergus – atkarīgus no saviem garīgajiem maizes kungiem.
Tur bija svētie, kam lika kalpot un tos atdarināt, tur bija klosteri, kur salauza cilvēku garu, tur bija grēku atlaižu zīmes, par kurām lika maksāt, tur bija mises upurēšana par ikdienā padarītajiem grēkiem, kas cilvēkus darīja atkarīgus no baznīckungu gribas un vēlmēm.
Tur bija vergiem raksturīgā māņticība, pasakas un aizraušanās ar viltus brīnumiem, dziedināšanām un parādībām. Tur bija svēto mocekļu mirstīgo atlieku un kaulu pielūgšana.
Citiem vārdiem: tur bija tik daudz starpnieku starp grēcinieku un Kristus vārdiem, ka neskaitāmas dvēseles Kristus sludināto brīvību tā arī nekad neieguva. Tur bija tik daudz garīgas liekulības un melu, ka pašas debesis kliedza pēc patiesības.
Cilvēki lūkojās pēc Glābēja, bet redzēja virkni starpnieku, kas tos labprāt padarīja par saviem vergiem, bet pretī dot neko nespēja un negribēja.
Mēs droši drīkstam teikt par Luteru, kā Raksti saka par Vecās Derības praviešiem: tad Dievs aicināja un sūtīja Dr. Mārtiņu Luteru, lai Kristus vārdi no jauna būtu ar ticīgo tautu un lai atbrīvotu savus ļaudis.
Luters ilgi cīnījās ar Pāvila Vēstules romiešiem 1. nodaļas 17. pantu. Viņš centās kļūt taisns, jo Dievs mīl vienīgi taisnos, bet saprata, ka to nespēj. Tas nebija pat viņa spēkos, cilvēka, kas svētā dzīvošanā lūgšanās, gavēšanā un Rakstu lasīšanā varēja būt piemērs visiem.
Līdz beidzot Luters saprata Vēstules romiešiem 1:17 jēgu, proti – kā notiek tas, ka Kristus vārdi cilvēku atbrīvo. Kristus apustulis Pāvils raksta: „Tādēļ arī es esmu gatavs sludināt Evaņģēliju jums Romā, jo es nekaunos Kristus Evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim. Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” (Rom. 1:15–17)
Cik dziļi un piepildīti vārdi, kas reiz apvērsa pasaules māņticību un melus. Vienkāršais svētais Evaņģēlijs – prieka vēsts grēciniekam, vārdi, kas sludina grēka vergiem pilnīgu atbrīvošanu. Tie sludina, ka pašai Kristus vēstij piemīt spēks.
Tai piemīt varens spēks, kas grēcinieku attaisno Dieva priekšā un dara taisnu un svētu. Lepnu un paštaisnu cilvēku pretēji apustulim, pārņem kauns, jo tas apsver un salīdzina: visa pasaules rosība, augstās idejas, reliģiskie darbi un varoņdarbi, mega baznīcas un kustības un tam pretī Kristus Evaņģēlijs, kas vienkārši tā – piedod, attaisno, dāvina, svētī un atbrīvo.
Bet apustulis saka: es nekaunos, jo Evaņģēlijs ir Dieva taisnība un spēks! Un apustulis uzsver un raksta, ka nevis no darbiem uz ticību, nevis no ticības uz darbiem, bet no ticības uz ticību!
Apbrīnojami vārdi un apbrīnojama mācība, kas ir viena pati pret visu pasaules kārtību! Patiesība, kas pati nes taisnību. Un šī taisnības brīvība satverama ar ticību Kristus vēstij.
Patiesība apklusina pļāpas un rosību. Patiesība iznīcina ilūzijas. Patiesība maina attiecības. Kristus patiesība apklusina reliģisku rosīšanos un tērgāšanu.
Jo Kristus patiesība iznīcina ilūziju, ka krietns cilvēks pats spēj tuvoties Dievam. Kristus patiesība izmaina attiecības starp visvareno Dievu, svēto un taisno Tiesnesi un grēcinieku.
Patiesības atklāsme, kā jebkura patiesība, pieprasa rīcību un pārmaiņas. Un tās ir notikušas. Jo Kristus ir rīkojies, un Viņa rīcība ir nesusi pārmaiņas. Viņš sevi ir nodevis par svētu Upuri visas pasaules grēku izpirkšanai.
Viņa izlietās asinis runā spēcīgāk par visas pasaules grēkiem. Un Viņa augšāmcelšanās no mirušiem ir spēcīgāka par visas pasaules nāvi. Un Viņš ir uzkāpis Debesīs un sēdies uz Visuma Valdnieka troņa, un Viņa pavēlēm paklanās zvaigznes, un Viņa priekšā atkāpjas sātans un elle.
Kad to uzzinām un ticam tam, tad esam brīvi, patiesi brīvi, jo šis Valdnieks ir mūsu Kungs un Aizstāvis. Ne tāls un bargs, bet tuvs un mīlestības pilns, pacietības un līdzcietības pilns.
Luters un viņa reformācija atdeva baznīcai un pasaulei Kristus un Viņa apustuļu vēsti, ka vienkāršos Evaņģēlija vārdos un Kristības ūdenī Dieva troņa priekšā grēcinieks ir darīts svēts un taisns. Un brīvs. Brīvs nekalpot grēkam, bet kalpot Dievam.
Evaņģēlija vārdos tiek dāvināta mūžīgā dzīvošana Debesu valstībā. Šī ticības atziņa ir patiesā dvēseles katarse, kad apjaušam, ka pat visas pasaules biedam – nāvei – nav varas pār ticību.
31. oktobris mums tomēr nebūs brīvdiena, jo grēcīgā pasaule nesvin melu un izlikšanās sakāves dienu. Taču mums, luteriskajiem kristiešiem tā ir svētas pateicības svētku diena.
Kā reiz israēlieši Samuēlu atzina par Dieva patiesības pravieti, tā mēs esam atzinuši Dr. Mārtiņu Luteru un viņa reformāciju par Kristus patiesības pravietisku atjaunotāju.
Arī ar mums pēc Dieva žēlastības padoma ir bijis eņģelis, ko apustulis Jānis atklāsmē redzēja lidojam debesu vidū ar mūžīgo Evaņģēliju rokās.
Tādēļ paliksim Kristus vārdos, ne lepnībā, ne paštaisnībā, bet pazemīgā pateicībā par to brīvlaišanu, ko esam piedzīvojuši, paliksim ne vienaldzībā un vieglprātībā, bet pielūgšanā un Kristus slavēšanā.
Un kā par mūsu pestīšanas ķīlu, kā nemirstības zālēm un ticības svētību vienosimies Svētajā Vakarēdienā, kas mums sniedz pašu Debesu Valdnieka svētumu un mūžību. Klausieties un saņemiet – ticiet visiem Viņa vārdiem!
Āmen
Gundars Bākulis
Sprediķis Reformācijas dienā 2006. g. 31. oktobrī KLB Ķekavas draudzē
Lasījumi: 1.Sam 3:19; 4:1; Atkl 14: 6,7
Sprediķa teksts: Jņ 8: 31–36