Dievkalpojumā jeb misē mums ir jāpiedalās ar savām sirdīm. Bet tam mūsu sirdīs vajadzīga ticība. Šeit ir jāmin Kristus vārdi, ar kuriem Viņš iedibina pašu galveno misē Mt. 26:26—28; Lk. 22:19, 20, sacīdams: “Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa, kas par jums top dota. Tāpat par kausu: Ņemiet un dzeriet visi no tā. Jo tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai. To dariet, mani pieminēdami!”
Šajos vārdos Kristus sev ir iedibinājis piemiņu jeb atceres dienu, kurai katru dienu jātiek ievērotai visā kristietībā. Viņš pievieno tam brīnišķīgu, bagātīgu un lielu Testamentu, kurā piešķir mums nevis naudu, procentus vai laicīgu labumu, bet gan — visu grēku piedošanu, žēlastību un apžēlošanu uz mūžīgo dzīvību.
Visi, kuri pie šīs mises nāk, šo vissvētāko Testamentu saņem; jo Kristus ir miris, lai Viņa Testaments kļūtu negrozāms un neapstrīdams. Tam par zīmi un pierādījumu, vēstules un zīmoga vietā Viņš šeit atstājis pats Savu miesu un asinis maizē un vīnā.
Te nu, lai cilvēks pareizi pildītu trešā baušļa darbu, ir nepieciešams droši uzticēties Kristus Testamentam un to neapšaubīt — lai cilvēks nepadarītu Kristu par meli.
Jo, ja tu mises laikā tikai stāvi, nedomādams un neticēdams, ka Kristus šeit caur savu Testamentu piešķir un sniedz tev visu grēku piedošanu, — vai tad tas būtu kas cits kā, ja tu sacītu: es nezinu — vai neticu — tam, ka šeit patiesi piešķirta un sniegta manu grēku piedošana? Cik bieži mises visā pasaulē tagad tiek turētas!
Bez cik maz ir to, kuri tās uzklausa ar tādu ticību! Tas Dievu ļoti sadusmo. Tādēļ arī neviens nevar citādi nest augļus, piedalīdamies misē, kā vien tad, ja ir noskumis un ilgojas pēc Dieva žēlastības, vēlēdamies kļūt brīvs no saviem grēkiem; vai arī, ja tam ir ļauns nodoms, tomēr, misi uzklausījis, viņš to maina un gūst vēlēšanos saņemt Kristus Testamentu, tādēļ kopš seniem laikiem atklātiem grēciniekiem nav ticis atļauts piedalīties misē.
Ja ticība ir īsta, sirdij jākļūst līksmai no Kristus Testamenta, tai jāiesilst un jāizkūst Dieva mīlestībā. Tam seko slava un pateicība no labprātīgas sirds. No šejienes radies mises grieķiskais nosaukums Eucharistia, tas ir, pateikšanās —jo tajā mēs slavējam Dievu un pateicamies par šādu bagātīgu, svētīgu, mierinājuma un iepriecinājuma pilnu Testamentu; gluži kā pateicas, slavē un izteic savu prieku cilvēks, kuram labs draugs piešķīris tūkstoš guldeņu vai vēl vairāk.
Lai gan Kristum nereti klājas tāpat kā tiem, kuri ar savu testamentu kādu padara bagātu, bet saņēmējs to vairs nekad nepiemin, nedz saka slavu un pateicību: tāpat šodien notiek ar mūsu misēm, kuras tiek noturētas, nezinot, kam un kādēļ tās kalpo; kā sekas arī mēs ne pateicamies, nedz mīlam, bet paliekam neauglīgi un cieti, apmierinādamies ar savu lūgšanu.
Luters