Vakarēdiens, Peter Paul RUBENS, 1632, Pinacoteca di Brera, Milan, © Web Gallery of Art
Dievkalpojuma sprediķim būtu jābūt Kristus Testamenta pasludinājumam, un nekam citam. Bet “kā lai dzird, ja nav, kas sludina?” Rom. 10:14. Viņa Testaments nav zināms pat tiem, kuriem tas jāsludina. Tādēļ arī sprediķi aizklīst un kavējas dažādās nederīgās pasakās, un tādā kārtā Kristus tiek pavisam aizmirsts; mums notiek tāpat, kā 2. Ķēn. 7:19, 20 — ka mēs savu bagātību gan redzam, bet nevaram no tās baudīt.
Par to runā arī Salamans Mācītājs 6:2: “Ja Dievs devis kādam cilvēkam bagātību, bet neļauj no tā visa neko baudīt, tad tas ir nožēlojami, un ir tiešām liels ļaunums.” Tā nu mēs redzam mises neskaitāmā daudzumā un nezinām, vai tas ir Testaments vai kaut kas cits, itin kā tas būtu kāds parasts labais darbs pats par sevi.
Ak Dievs, kā gan mēs varam būt tik apstulboti! Bet, kur tas tiek pareizi sludināts, tur nepieciešams, lai pasludinājums būtu arī rūpīgi uzklausīts, uzņemts, paturēts, bieži par to domājot un tajā stiprinot ticību — pret visiem grēka uzbrukumiem, vienalga, vai tie būtu pagātnes, tagadnes vai nākošie kārdinājumi
Redzi, tā ir vienīgā ceremonija, kuru Kristus iestādījis, lai Viņa kristieši tajā sapulcētos, palikdami vienprātībā; taču šo ceremoniju viņš nav atstājis līdzīgu citām, kuras nav nekas vairāk, kā ikai darbi, bet tajā Viņš ielicis bagātīgu, neizteicami lielu dārgumu, kas sniedzams un saņemams par īpašumu visiem, kuri tam tic.
Šim pasludinājumam jāmudina grēciniekus noželot grēkus un jāiededz viņu sirdīs ilgas pēc šī dārguma. Tādēļ ir smags grēks neuzklausīt Evaņģēliju un nonicināt tādu dārgumu un bagātīgu mielastu, uz kuru tie aicināti, Mt. 22:5; Lk. 14:18. Bet vēl daudz lielāks grēks ir — nesludināt Evaņģēliju un pieļaut, ka tik daudz ļaužu, kuri to labprāt klausītos, iet pazušanā.
Kristus taču tik stingri pavēlējis sludināt Evaņģēliju un šo Testamentu, ka Viņš citādi vispār negribētu, lai mise tiktu noturēta, kā vien — ja tajā tiek sludināts Evaņģēlijs, kā Viņš saka: “Cikkārt jūs to ēdat un dzerat, to dariet, mani pieminēdami,” tas ir, kā sv. Pāvils, I. Kor. 11:24—25 saka: “Pasludiniet tā Kunga nāvi.”
Tādēļ mūsu laikos ir biedinoši un šausmīgi būt bīskapam, mācītājam un sludinātājam. Jo neviens vairs nezin Kristus Testamentu, nemaz nerunājot par to, ka spētu to sludināt, — lai arī tas ir viņu augstākais un vienīgais pienākums. Cik grūti tiem nāksies atbildēt par tik daudzām dvēselēm, kuras tiek pazudinātas šādas sludināšanas trūkuma dēļ!
Luters