Ticības apliecību teoloģiskais enkurs – Evaņģēlijs
Mūsdienu relatīvisma pārņemtajā laikmetā par visu ir pieņemts prasīt: bet kur ir garantija, ka tas tā ir? Arī saistībā par luteriskajām ticības apliecībām (LTA) bieži arī teologu vidē ir nācies dzirdēt to pašu – kā pārmetumu:
„Augsburgas ticības apliecībā pašā sākumā gan ir uzsvērts, ka baznīca tā māca – ecclessia docet –, bet kur ir garantija, ka tā ir baznīca? Jūsu ticības apliecību ir parakstījuši gan teologi, gan mācītāji kā savu draudžu pārstāvji, gan arī feodālo valstiņu valdnieki, pilsētu mēri utt., bet vai tad tā ir visa baznīca? Arī šī plašā parakstu pārstāvniecība te taču vēl nedod tiesības pretendēt uz lepno apgalvojumu, jo atsevišķas draudzes un atsevišķi pārstāvji – tās skolotāji un darbinieki vēl nav baznīca.”
Edmunds Šlinks (Edmund Schlink) norāda, ka tāda jautājuma nostādne ir pilnīgi aplama: te nav nepieciešams konstatēt, kurš tad ir tas pilnvarotais orgāns vai institūcija (ja tas nav pāvests), kas drīkstētu pasludināt – „tā baznīca māca” un līdz ar to visus citādi domājošos ticīgos pasludināt par atkritējiem.
Lieta tāda, ka kristietībā nav noteiktas tādas vienīgās institūcijas vai orgāna, kuram būtu ekskluzīvas tiesības uz šādu apgalvojumu. Taču tas arī nenozīmē pretējo – ka neviens nebūtu tiesīgs izteikt tādu apgalvojumu (Tas gan patiktu liberāļiem – dažādu virzienu modernā ekumenisma ideologiem, kas noraida nepieciešamību skatīt mācības jautājumu vispār: more deeds, less creeds utt.).
Kristīgajā baznīcā pastāv principiāla brīvība par to, kādiem orgāniem vai pārstāvjiem tiek deleģētas tiesības. Bet, kā jaut teikts – šajā gadījumā nav runa par to, „kas” vai „kurš”, bet gan – „ko” pieņem par baznīcas mācību. Tātad ne par formu, bet par saturu, „ne par krekliem, bet par dvēselēm”, kā izteicis pašmāju dzejnieks.
Protams, vispārējs un brīvs kristiešu koncils ir tas, kas būtu pats vēlamākais šķīrējtiesnesis šajā lietā. Arī Augsburgas ticības apliecības ievadā tas ir minēts. Bet neaizmirsīsim, ka arī koncili ir kļūdījušies, kā to rāda baznīcas vēsture un teoloģiski lieliski izceļ Dr. Mārtiņa Lutera darbs „Par baznīcām un konciliem”.
Tātad šeit kritērijs ir meklējams citur, proti, saturā. Par šo saturu tiek pasludināts konsenss, un tieši tāda ir LTA būtība: tajās ir prezentēta Svētajos Rakstos balstīta baznīcas mācība, kas ir jāievēro.
Kalvinistu teologi ir gribējuši un joprojām grib piesieties luterāņiem, saucot viņu konfesionālismu par atkāpšanos no svarīgā sola scriptura principa, ka tikai Svētie Raksti ir tā norma un avots, no kuriem tiek atvasināta jebkura kristīgās mācības un ticības norma, bet, lūk, luterāņi šo funkciju ir piešķīruši saviem apliecību rakstiem un tādā veidā paši ir novirzījušies no reformācijas viscentrālākās mācības.
Šādām apsūdzībām nav pamata: luterāņu ticības apliecības galvenā norma un kritērijs jeb tā enkurs ir – Evaņģēlijs. Bet ticības apliecības ir tikai šā Evaņģēlija izklāsts, atslēga tā skaidrai un pareizai izpratnei.
Mācība jeb doktrīna tikai palīdz saprast Evaņģēliju un Rakstus. Tomēr, lai šī doktrīna iegūtu visas baznīcas mācības statusu, par to ir jāpastāv augstāk minētajam saturiskam, nevis tikai formālam konsensam. Tikmēr paši luteriskie ticības apliecības raksti sauc par kristīgās mācības normu, fundamentu un kritēriju tikai un vienīgi Svētos Rakstus.
Tas ir absolūtais de jure baznīcas mācībā. Kamēr de facto tieši ticības apliecībās kalpo par kritēriju, pēc kura baznīca spriež par maldu mācībām jeb herēzēm. Ja kāda sludinātā mācība ir pretrunā ar ticības apliecības rakstiem, tad tā ir herēze jeb aplama novirze no baznīcas mācības. Tāda ir nelokāmā luterisma nostāja.
Tas, protams, nenozīmē, ka luterāņi uzskatītu sevi par vienīgajiem pareizajiem (kā mums to daudzi pārmet), bet gan parāda, ko īsti LTA lietojumā nozīmē apgalvojums – baznīca māca (jeb mēs ticam, mācām un apliecinām), kā tas teikts Konkordijas formulā. Tā ir baznīcas mācība – kas ir vienota cauri laikiem un pastāv saskanīgā Evaņģēlija izpratnē.
Evaņģēlijs kā luteriskās dogmatikas pārvaldnieks
Luteriskā dogmatika tādēļ nevis kaut kā ierobežo Evaņģēliju, bet gan novieto to pašā mūsu pasludinājuma centrā. Pareizi būtu teikt: Evaņģēlijs pilnībā nosaka un pārvalda mūsu dogmatiku. Luteriskajai dogmatikai nav citas jēgas kā vienīgi apliecināt, izcelt nostiprināt šo Evaņģēliju, nepieļaut, ka tas tiek jaukts ar ko citu vai parādīts neskaidri vai aplami. Evaņģēlijs ir labā vēsts par grēku piedošanu Jēzus Kristus dēļ.
Luteriskajā dogmatikā visas citas doktrīnas ir orientētas uz Viņu – miesā nākušo, mūžīgo Dieva vārdu. Viņš ir absolūtais visas Bībeles centrs. Luters šajā sakarā ir teicis, ka – Jēzus Kristus ir mans Dievs un citu viņš negrib pazīt. Hermanis Zasse (Hermann Sasse) arī uzsvēra, ka mēs, luterāņi, kategoriski un bez pārpalikuma drīkstam teikt: mēs apliecinām Jēzu Kristu – tā ir mūsu ticība.
Viņā ir pamatoti visi mūsu dogmatikas apgalvojumi, Viņš ir tās stūrakmens, kas savelk kopā visu baznīcas mācības būvi. Viņa tapšana par cilvēku, nāve pie krusta un augšāmcelšanās ir tie fakti, ar kuriem stāv un krīt luteriskā ticība. Viņš – Jēzus Kristus jeb Evaņģēlijs – ir absolūtais visu Svēto Rakstu gan jaunās, gan vecās Derības centrs. Tāds apgalvojums par Evaņģēliju nav kaut kāda abstrakta tēze, bet gan ļoti konkrēta nostāja: tas ir Evaņģēlijs, kas ir šķirts no bauslības.
Nekādu mūsu nopelnu vai sasniegumu, nekādu dievbijīgo darbu dēļ, bet tikai Kristus dēļ mēs tiekam atbrīvoti no bauslības lāsta – no nāves saitēm, esam no iznīcīgā laika pārcelti neiznīcīgajā, no laika – mūžībā. Tāpat arī Jēzus Kristus nav nekas abstrakts, bet tas, kurš sludina grēku nožēlu un atgriešanos, kurš tiesā un kurš glābj un kura īstenais amats ir piedot un glābt.
Dogmatikai nav nekādas noteikšanas par šo Rakstu centru – absolūto un dievišķo patiesību. Taisni otrādi, tā ir pilnībā pakārtota tam, kalpo tikai un vienīgi nolūkam, lai izceltu šo faktu. Un šajā vietā mēs varam labi ieraudzīt luteriskās dogmatikas centrālo uzdevumu – prast Dieva vārdā jeb Svētajos Rakstos izdalīt jeb izšķirt bauslību no Evaņģēlija.
To mēs arī visu mūžu mācāmies, un luteriskā dogmatika ir mūsu uzticamais ceļvedis. Šajā ziņā mēs paliekam mācekļi līdz pat galam, un tikai tad mēs drīkstam apgalvot vai pretendēt uz to, ka spējam atšķirt Dieva vārdu un tā mācību no cilvēku mācībām.
Evaņģēlija divējādais raksturs izpaužas tādējādi, ka tas ir grēku piedošanas apsolījums un vienlaikus grēku piedošanas pasludinājums jeb piemērojums. Citiem vārdiem, Evaņģēlijs nav vēsts, ka Dievs kādreiz ir piedevis grēkus un ka Viņš kādreiz atkal piedos, bet gan – ka tie jau te un tagad grēciniekam ir piedoti.
Tas arī notiek konkrēti: Evaņģēlija sludināšanā un sakramentu sniegšanā. Tāpēc luteriskā dogmatika nekad nevar tikt nošķirta no praktiskās dievkalpošanas – no konkrēta sprediķa un konkrētas sakramentu pārvaldīšanas. Jo Svētie Raksti par absolūto normu top šajā pasludināšanas notikumā.
Līdz ar to dogmatika ir tieši saistīta ar dievkalpojumu, un tā nekad nav radīta pašmērķim. Dogmatikai pašai par sevi un atšķirti nav jēgas. Tā luteriskā dogmatika māca pati par sevi. Tā skaidro Rakstus konkrēti – dievkalpojumā un Bībeles mācībā.
Tāpēc arī dogmatikas svarīgā funkcija – norobežoties no maldu mācībām – skar praktisko baznīcas darbības un dievkalpošanas izpausmi, nevis tikai teorētisku prātojumu vai iespēju „principā”. Tāda ir dogmatikas kalpošana, un tai ir jāizpaužas baznīcas sadraudzības uzturēšanas vai nodarbības praksē, nevis tikai referātos, ja vien tā grib palikt luteriska.
Bībeli var atvērt tikai pati Bībele
Cilvēks, kāds viņš ir pēc savas vecās dabas, nespēj ticēt Evaņģēlijam. Tam ir nepieciešams Svētais Gars, kas darbojas caur Evaņģēliju. Bieži vien, kad mēs runājam ar cilvēkiem un aicinām tos atnākt uz baznīcu, viņi atbild, ka labprāt jau gribētu aiziet, bet tas nebūtu tā īsti un godīgi, jo viņi netic, nav ticīgie…
Un cilvēkam ļoti patīk būt īstam un godīgam tieši šajā lietā. Bet kā tad, lai kļūst „pareizi” ticīgs? Tas ir iespējams tikai tad, kad tiek sludināts Dieva vārds. Te liekas, ka Evaņģēlija lieta ir nonākusi loģiskajā aplī jeb strupceļā, bet tomēr – tā nav.
Ja tā būtu, tad jau vispār nebūtu neviena, kas būtu pareizā jeb ortodoksā veidā kļuvis ticīgs, tad jau neviens nekad arī nebūtu spējīgs pareizi izskaidrot Bībeli. Taču mums ir pareizs Bībeles skaidrojums – LTA. Ja konfesionālie luterāņi tam pa īstam un līdz galam neticētu, tomēr turpinātu turēties pie šīm ticības apliecībām, tad mēs būtu lielākie liekuļi pasaulē.
Dieva vārds ir objektīvais pamats jebkuram derīgam izteikumam par Dievu, bet vienlaikus tas dāvā arī subjektīvo spēju iepazīt Dieva atklāsmi, proti, Svēto Garu, kas tiek transportēts ar šo pašu Vārdu. Viss notikums ar Dieva vārdu nav kaut kāds ekstrēmi sarežģīts loģiskais labirints – tā atrisinājums ir konkrēts, jo Dievs darbojas pavisam konkrēti: tas allaž ir trinitārs un dažkārt pilnīgi unikāls notikums – Tēva, Dēla un Svētā Gara izpausmē ar vārdu.
Dievam pietiek līdzekļu un iespēju, lai ar vārdu „sagrābtu aiz apkakles apstulbināto un uz pretošanos noskaņoto cilvēku. Tēvam ir Sava pedagoģija, Dēlam – glābšana, Svētajam Garam – vadība patiesībā, kā arī mierinājums un aizstāvība. Tā nu nākšana pie ticības nenotiek, pateicoties uzrunājošām ainavām saullēktā vai tās rietā, arī vērojot baznīcas torni ciemata siluetā.”
Arī labvēlīga vēsturiskā situācijā nespēlē lomu – piedzimšana laikmetā, kad ticība ir ļoti aktuāla vai kad tā ir nākusi modē. Tas nenotiek arī tradīciju dēļ, piemēram, ja kāds uzaudzis ir krietnā luteriskā vidē – pareizi ticīgā ģimenē. Ja gribam saglabāt uzticību tam, ko paši mācām, mēs nekādā gadījumā nedrīkstam piekrist pat tādai domu gaitai. Vienīgais, kas atver cilvēkam Evaņģēliju un paskaidro Bībeli, ir Svētais Gars ar Dieva vārdu. Un nav te cita ceļa vai veida.
No jaukas ainavas ir iespējams ceļš pie Dieva vārda (ne velti darbojas misionāri), baznīcas torņus var apskatīt arī no iekšpuses un tur dzirdēt, izlasīt vai ievērot Dieva vārdu, bet krietna luteriskā vide ir tikai tur, kur regulāri atskan Dieva vārds. Citiem vārdiem sakot – nekas cits, kā Vārds ir tas, kas mums atdara ticības acis un spēju uztvert Evaņģēliju.
Un šajā Evaņģēlija atvēršanā sava vieta ir baznīcas ticības apliecību rakstiem. Ja cilvēks saka par Bībeli to, ko pati Bībele viņam par sevi ir pateikusi, tad ticības apliecību raksti kā Bībeles mācības kopsavilkums var kalpot kā tiešais kontakts, kā savdabīgs shortcut ar patiesību Dievu vārdā. Ticības apliecību raksti eleganti un skaidri atdara cilvēka priekšā Bībeli un tās centru – pestīšanu Jēzū Kristū. Jo apliecības raksti ir tie, kas korekti skaidro Bībeli.
Citiem vārdiem: ja mēs, luterāņi, apgalvotu, ka ar ticības apliecību rakstiem pietiek, lai paliktu ticīgs, tad mēs būtībā piekristu Romas katoļu doktrīnai (arī Austrumu baznīca māca tos pašus maldus), ka līdzās Rakstiem ir vēl cits Dieva atziņas avots, proti, tradīcija. Tomēr nevis Bībeles skaidrojums spēj padarīt ticīgu, bet tikai Bībele pati. Baznīcas tēvi labākajā gadījumā tikai apstiprina Svēto Rakstu mācību, nevis izvirza kādu savu – teju vai ģeniālu doktrīnu par Dievu.
Ja tas tomēr tā ir, tad šeit ir darīšana nevis ar baznīcas tēvu, bet ar herētiķi. Tādēļ LTA ir tāds ticības skaidrojums, kas pilnībā saista sevi ar Svētajiem Rakstiem, kāds ir lietots Dieva draudzēs laiku griežos. Savukārt baznīcas mācība ir patiesības kritērijs tiktāl, ciktāl tā reprezentē vienprātību ticībā.
Ja kāda atsevišķa baznīca sāk klibot savā saskaņā ar vispārējo mācību jeb vairs nejūtas pārliecināta par savu saistību ar to, ir skaidrs, ka tā ir novirzījusies nevis no kaut kādām cilvēku radītām Rakstus paskaidrojošām sistēmām, bet vispirms – no Rakstiem pašiem.
Tāds process ir sācies un turpinās luterisma pasaulē jau labi sen. Piemēram, mūsdienu Zviedrijas luteriskā baznīca, zaudējot uzticību Rakstiem, proti, tam, ka tie ir absolūtais patiesības pamats Dieva prāta izpratnē un arī baznīcu saistošās ticības apliecības pamats, ir pārstājusi būt luteriska.
Tās liberālie teologi gan steidz apgalvot pretējo, ka viņi ir sarāvuši saikni tikai ar tiem 16. gadsimta „nodzeltējušiem vēstures dokumentiem” jeb LTA, kamēr uzticību Bībelei viņi esot saglabājuši. Tomēr no viņu pārstāvētas teoloģijas un dievkalpošanas prakses ir nepārprotami skaidrs, ka vispirms ir atmests Dieva vārds Bībelē un tikai tāpēc ir izveidojies konflikts ar LTA.
Šāda pat loģika attiecas uz ikvienu heterodoksu, proti, heterodoksā sadraudzībā pastāvošu baznīcu, jo tās nevis luterismam kļuvušas neuzticīgas, bet Svētajiem Rakstiem, un tikai tāpēc tās faktiski ir pārstājušas būt par luteriskām.
Stingri pielipt pie katra Evaņģēlija burta
No visa tikko apgalvotā izriet un tiek vēlreiz uzsvērts tas, ka LTA teoloģijai piemīt skaidra izpratne par savu identitāti – būt par Evaņģēlija doktrīnu. LTA sūtība un viss, ko tās māca, kurp tās virza, orientē un ar ko tās līdzsvaro, ir Dieva vārds. Jo tikai tas „transportē” Svēto Garu un tikai arī tā, kā iepriekš teikts, ir iespējams uztvert Evaņģēliju.
Jēzus stāstītā līdzība par farizeju un muitnieka lūgšanu templī (Lk. 18:9–14) ir labs paskaidrojums, kā Dieva vārds virza uz Evaņģēliju arī pilnīgi bezcerīgos gadījumos – faktiski tādos, kādi tie ir praksē un kādi esam bijuši mēs paši.
Muitnieks ne jau pats savā spēkā saprot, ka ir gatavā „grēka pagale”, kas nav pelnījis neko citu, kā vien mūžīgu pazudināšanu. Pirmkārt, uz to viņu vedina visa apkārtējā jūdu bauslības reliģiskā vide, kura asi nosoda muitnieku un „uzasina” viņa citkārt jau notrulināto sirdsapziņu. Ikdienas konfrontācijā ar sirdsapziņu un vidi muitnieks saprot, ka viņš ir asā pretrunā ar Dievu.
Muitnieks to dabū arī just katru mīļu dienu – visa kārtīgās sabiedrības daļa ir naidīga pret viņu. Viņš ir muitnieks, bet tas nozīmē – sliktais, un viņam nav nekādas izredzes ne tikai cilvēku, bet arī Dieva priekšā. Jo bauslībā Dievs prasa darbus, un visi tajā [bauslībā] dievbijīgi cilvēki arī uzrāda savus darbus.
Muitniekam gan nav nekādu svētu darbu ko uzrādīt un ar ko lielīties. Viņam atliek tikai viens: cerēt uz Dieva žēlastību. Tā ir vienīgā doma, kas rosās pa viņa galvu. Taču pie šīs idejas – paļauties uz Dieva žēlastību – muitnieks arī nav nācis pats no sevis. Neviens grēcinieks pats no sevis nespēj ticēt, ka Dievs viņu pieņems tādu, kāds viņš ir – bez jebkāda nopelna.
Par to var pārliecināt tikai Evaņģēlijs, Dieva vārda sprediķis, ka – „Dievs ir žēlastība un vēlreiz žēlastība”, un tāpēc Viņš to neliegs arī man. Pilnīgi iespējams, ka muitnieks šo sprediķi bija dzirdējis no Jēzus Kristus paša un sapratis – tas ir man domāts, jo es taču esmu grēcinieks. Dzirdot Dieva vārdu, cilvēks vienmēr to dzird no Jēzus paša.
Un tad ceļš līdz draudzei, kura dzīvo ar Evaņģēliju gan Absolūcijas (grēku piedošanas) saņemšanā, gan sprediķī, gan Altāra Sakramentā, vairs nav tāls. Tā, lūk, dogmatikai allaž ir praktisks pastāvēšanas veids. Muitnieks sevi nepiesaistīja bauslības burtam. Viņam bija rūgta pieredze, tā nošķīra viņu no paštaisnā farizeja aplamā ceļa.
Dieva bauslība un viss jūdu reliģijas ceļš pēkšņi atklājās viņam dievišķā skaidrībā – tas ir ceļš uz nāvi. Farizeja traģēdija ir viņa lepnumā, kas savukārt ir izaudzis no paļāvības uz bauslību. Kas paļaujas uz bauslību, tas nokauj sevī grēka atziņu, bet kopā ar to – arī iespēju atklāt Evaņģēliju.
Bet ko tad ar teoloģiju? Vai mēs ar šo piemēru nepazaudējam tik svarīgo akadēmisko izteiksmi un nekļūstam pārāk praktiski? Nē, jo LTA teoloģija nāk „iz dzīves”, – tā sākas dzīvē ļoti praktiski un noslēdzas tikpat praktiski – dzīvē, proti: Dieva vārda dzīvē un aktīvajā darbībā nevis tikai dievnama sienās, bet visur, kur darbojas ārējais Dieva vārds.
Luteriskā teoloģija bez tā nav domājama. Tie, kas pārmet LTA uzticīgai teoloģijai, ka turēšanās pie LTA burta nozīmē jaunu bauslību, nekad nav sapratuši, ka īstenībā tā ir pielipšana nevis pie bauslības, bet pie katra Evaņģēlija burta. LTA turas pie katra Evaņģēlija vārda tik cieši un apliecina to tik intensīvi, kā muitnieks no Lūkas evaņģēlija, kurš apzinājās, kas viņu sagaida, ja viņš mēģinās integrēties jūdu sabiedrībā, tas ir, bauslībā.
Tāpēc pierunāt luterāņus atlaist vaļīgāk LTA grožus – it kā labu mērķu vārdā, lai dotu vairāk brīvas telpas pētniecībai vai, teiksim, vairāk izredzes ekumeniskajai sadarbībai ar citām denominācijām –, faktiski nozīmē nonākt atpakaļ zem bauslības jūga.
„Bet brīvībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties verdzības jūgā.”
Aigars Dāboliņš