Lūgšanas rokas, Albrehts Dīrers, 1508, Albertina, Vienna
Kur tad nu ir tie, kuri vēlas zināt un darīt labus darbus? Lai tie nododas lūgšanai vien un pareizi vingrinās ticībā, tad arī viņi atzīs, ka patiesi ir tā, kā svētie tēvi sacījuši — nav lielāka darba par lūgšanu.
Murmināt ar muti gan ir viegli, vai vismaz šķiet viegli. Bet sekot lūgšanas vārdiem ar sirds nopietnību un īstu Dieva pielūgšanu, tas ir, sirds ilgās un ticībā, no sirds vēloties to, kas vārdos izteikts un nešauboties par to, ka lūgšana tiks uzklausīta, — tas Dieva acīs ir liels darbs.
Šeit ļaunais gars pretojas visiem spēkiem. Cik bieži viņš cenšas izdzēst vēlēšanos lūgt, neatstāt vietu un laiku lūgšanai, jā, bieži vien arī — radīt šaubas par to, vai cilvēks ir cienīgs lūgt šo Majestāti, pašu Dievu; tā nu cilvēks tiek tik ļoti samulsināts, ka pats nezina, vai tas, ko viņš lūdz, ir nopietni un patiesi, vai nē.
Vai iespējams, ka viņa lūgšana ir Dievam tīkama, — šīs un vēl citas līdzīgas dīvainas domas rada ļaunais gars. Jo viņš labi zina, cik spēcīga ir patiesi ticīga cilvēka lūgšana, kādu postu tā atnes ļaunajam, kā tā palīdz visiem cilvēkiem, — tādēļ viņš labprāt neļautu tai pacelties pie Dieva.
Šeit cilvēkam patiesi jābūt gudram un nav jāšaubās, ka viņš un viņa lūgšana gan ir necienīgi šādas bezgalīgas godības priekšā, taču cilvēkam nekādā ziņā nav jāpaļaujas uz savu cienīgumu, nedz jāzaudē cerības sava necienīguma dēļ, bet gan — jāievēro Dieva bauslis, par spīti velnam jālūdz un jāsaka: sava cienīguma dēļ neko neesmu uzsācis, savas necienības dēļ neko neesmu atstājis.
Es lūdzu un strādāju tikai tādēļ, ka Dievs no tīras žēlastības visiem necienīgajiem apsolījis, ka uzklausīs viņus un būs tiem žēlīgs; jā, Viņš nevien apsolījis, bet arī visstingrākajā veidā, draudēdams ar savu mūžīgo nežēlastību un dusmību, pavēlējis Viņu lūgt, no Viņa ņemt, Viņam uzticēties.
Vai gan šai visuaugstajai Majestātei tas nav bijis par daudz — tādiem necienīgiem tārpiņiem uzlikt tik augstu un dārgu pienākumu — lūgt, uzticēties un ņemt no Viņa; kā tad nu man varētu būt par daudz — uzņemt šo pavēli ar vislielāko prieku, lai cik cienīgs vai necienīgs es būtu? Tā velna iedvestās domas jāizdzen ar Dieva pavēli — tikai tā viņš atstāsies, citādi nekad.
Luters