Augsburgas ticības apliecības IV artikuls
Baznīca māca, ka cilvēki netiek taisnoti Dieva priekšā ar saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem, bet viņi no Dieva žēlastības Kristus dēļ tiek taisnoti ticībā, kad viņi tic, ka ir pieņemti žēlastībā un ka grēki piedoti Kristus dēļ, kas ar savu nāvi ir gandarījis par mūsu grēkiem. Šādu ticību Dievs pieņem kā taisnību savā priekšā (Rom. 3–4)
Šā artikula nozīme
Mācība par taisnošanu ticībā luterāņu dogmatikā ieņem centrālo vietu. Interesanti piebilst, ka to bija uztvēris arī ķeizara Kārļa V garīgais padomdevējs tēvs Egidijs, kas taisnošanas mācības sakarībā bija sacījis Filipam Melanhtonam šādus vārdus: „Jums ir teoloģija, kuru spēj novērtēt vienīgi tas, kurš daudz lūdz.”
Lutera paša spriedums par taisnošanas mācības nozīmīgumu ir uzskatāmi pausts Šmalkaldes artikulos, kur Luters kopā ar visu luterisko baznīcu apliecina, ka „no šā artikula ne mazākā mērā nedrīkst novirzīties vai atkāpties, kaut vai debesis un zeme sabruktu un viss cits, kas nav paliekošs… Uz šā artikula balstās viss, ko mēs mācām un darām pret pāvestu, velnu un pasauli. Tāpēc mums par to jābūt drošiem un mēs nedrīkstam šaubīties, citādi viss ir pagalam, un pāvests, un velns, un visi, kas ir pret mums, gūst uzvaru un tiek attaisnoti.” (Vienprātības grāmata, 294.lpp.)
Nedaudz vēlāk luterāņu baznīca vēlreiz Konkordijas Formulā apliecināja taisnošanas mācības centrālo lomu evaņģēliskajā teoloģijā: „Šis artikuls par ticības taisnību (kā Apoloģijā ir teikts) ir svarīgākais visā kristīgajā mācībā, bez tā neviena nabaga sirdsapziņa nevar gūt pastāvīgu, drošu mierinājumu vai patiesi atzīt Kristus žēlastības bagātību.
Kā arī Dr. Luters rakstījis: „Kur šis artikuls ir skaidrs, tur arī kristietība ir skaidra un šķīsta, vienprātīga un bez jebkādiem novirzieniem; bet kur tas nav skaidrs, tur nav iespējams izsargāties no maldiem vai fanātiķu gara.” (Vienprātības grāmata, 545.lpp.)
Būtu nepareizi domāt, ka kļūdas taisnošanas mācībā ir raksturīgas tikai Romas baznīcai. Piētisti, racionālisti, mistiķi un harizmāti dažādos laikos ir radījuši šķelšanos pašā luterāņu baznīcā, jaucot taisnošanas mācību ar svētdarīšanu. Līdzīga problēma ir vērojama arī daudzās protestantiskajās baznīcās.
Izvērtējot teoloģiskās atšķirības kalvinistu un luterāņu mācībā, H. Zasse grāmatā „Kas ir luterisms?” raksta: „Arī reformēto baznīca grib stingri turēties pie artikula par grēcinieka taisnošanu Kristus dēļ, tomēr tā nespēj nodrošināt šim artikulam centrālo vietu visā kristīgajā mācībā.
Kad līdzās Evaņģēlijam „tādā pat godā” nostājas bauslība, piedošanai līdzās grēku nožēlas prasība, taisnošanai līdzās svētīšana, ticībai līdzās paklausība – tad nav vairs artikula par taisnošanu, kas „vienīgais parāda ceļu uz patiesu Kristus atziņu un vienīgais atver durvis uz visu Bībeli.”
H. Zasse arī norāda, ka šā iemelsa dēļ reformēto baznīcā taisnošanas mācības centrālo vietu arvien vairāk un vairāk ieņem mācība par predestināciju jeb Dieva mūžīgo iepriekšizredzētību.
Saistībā ar taisnošanas mācību kaut daži vārdi jāsaka arī par modernā ekumenisma kustību. 1963. gadā Helsinkos IV Pasaules Luterāņu Federācijas asamblejā tika secināts, ka taisnošana ir tikai viens no daudzajiem Dieva pestīšanas darba simboliem vai metaforām. Turklāt tas labi neatbilstot eksistenciālajiem mūsdienu jautājumiem, kas būtiski atšķiroties no tiem, kuri bija aktuāli Luteram un Tridentas koncila teologiem.
Roberts Proiss pamatoti secina, ka šis apgalvojums ir kapitulācija nevis Romas teologu priekšā, kuri Helsinkos bija klāt tikai novērotāju lomā, bet gan vēsturiski kritiskās Rakstu pētniecības un modernisma ideju priekšā. Tas, ka taisnošanas mācība Pasaules Luterāņu Federācijā vairs netika uzskatīta par centrālo dogmu, pavēra ceļu tā saucamajam Kopējam luterāņu un Romas katoļu paziņojumam.
Mēs šeit nepievērsīsimies dziļākai šā dokumenta analīzei, bet vispirms norādīsim tikai uz Luterāņu Baznīcas Misūri Sinode dogmatiķu veikto pētījumu, kurā tiek secināts, ka abas puses ir vienkārši nolēmušas vairs neturpināt seno cīņu par vārdiem, to nozīmi un definīcijām, bet katra paturēs savus. (Concordia Theological Quarterly, Vol.62 No.2)
Pats par sevi saprotams, ka no konfesionālā viedokļa šāda attieksme pret patiesību nav pieņemama. Intervijā Latvijas Luterānim bijušais Lutera Akadēmijas rektors Reinhards Slenczka šajā sakarībā saka: „Ekumeniskajos vienprātības dokumentos netiek jautāts, kāda ir patiesība, bet bieži vien grūtā un nogurdinošā komisiju darbā tiek mēģināts rast formulējumus, kas veidotu tiltu pastāvošo pretstatu vienošanai un būtu pieņemami abām pusēm, ļautu izslēgt visas iespējamās pretrunas.
Jau pats šis paņēmiens panākt saprašanos ar interpretācijas palīdzību ir augstākajā mērā problemātisks. Bet, kad tiek vaicāts pēc patiesības, ir jāparāda, kā to atšķirt no maldiem. Norādīt uz maldiem un brīdināt no tiem tas ir pestīšanai būtisks un izšķirīgi svarīgs baznīcas uzdevums.
Patiesība gan noved pie vienprātības, taču vienprātība pati par sevi nekādā ziņā nav līdzvērtīga patiesībai; ir iespējama arī vienprātība maldos. Šī ir pati galvenā kļūda praktiski visās mūsdienu starpbaznīcu sarunās. Nav brīnums, ka šo sarunu rezultātā arvien nākas sastapties ar pretrunām pašu baznīcu iekšienē.
Ekumenisko sarunu patiesīgumu nenosaka savstarpējā laipnība; tas sākas tikai tur, kur puses viena otrai saka “nē” un cīnās savā starpā par tiesībām apliecināt: “Mēs esam katoliski!”” Šie Dr. Slenczkas vārdi, lai kalpo kā vadmotīvs mūsu mēģinājumam skaidrot Augsburgas ticības apliecības IV artikulu Par taisnošanu kā patiesi katolisku mācību.
***
Augsburgas ticības apliecības IV artikuls sastāv no divām daļām – pirmajā jeb negatīvajā daļā ir apliecināts kā cilvēks nevar tikt taisnots Dieva priekšā, bet otrajā jeb pozitīvajā daļā aprakstīts, kā cilvēks tiek taisnots Dieva priekšā.
I. daļa – maldu noraidīšana
Baznīca māca, ka cilvēki netiek taisnoti Dieva priekšā ar saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem. Šie vārdi visā nopietnībā bija mērķēti uz maldīgo Romas baznīcas mācību, ka taisnošana ir no paša cilvēka pūlēm atkarīgs pakāpenisks process, kurā grēcinieks maz pamazām pieaug taisnībā. Šiem maldiem, kas aptumšoja Evaņģēliju un atstāja grēcinieku bez viņam tik nepieciešamā mierinājuma, ir sena priekšvēsture.
1. Romas baznīcas izpratnes par taisnošanas mācību vēsture
Mēģinot rast saknes, no kurām izaugusi šāda taisnošanas izpratne, mums jāsāk ar dabisko cilvēku un viņa izpratni par pestīšanu. Mācība par taisnošanu no Dieva žēlastības tikai caur ticību nevar rasties cilvēka prātā, tai nav vietas dabiskajā cilvēka dievatziņā, tādēļ tā nāk tikai un vienīgi no Dieva dotas atklāsmes.
Bez šādas Dieva dotas atklāsmes cilvēka prāts allaž meklēs ceļus, kā iemantot pestīšanu „ar saviem paša spēkiem vai darbiem.” Tieši pret šo domu vērsās Filips Melanhtons Apoloģijā, protestēdams pret tendencēm aizstāt Kristu un Evaņģēliju ar Aristoteļa ētiku.
„Mēs redzam, ka tiek izdotas grāmatas, kurās Kristus izteikumi ir salīdzināti ar Sokrata, Zenona un citu izteikumiem, it kā Kristus būtu nācis, lai dotu kādus likums, ar kuriem mēs varētu nopelnīt grēku piedošanu. Bet mēs taču to saņemam par brīvu Kristus nopelnu dēļ.” (Vienprātības grāmata, 86. lpp.)
Jau 1518. gada pavasarī, uzstājoties Heidelbergas disputā, Luters norādīja, ka nav iespējams kļūt par teologu, turoties pie Aristoteļa filozofijas. Doma, kuru viņš vēlāk atkārtoja atkal un atkal.
Tādējādi filozofija, kas radusies cilvēka prātā bez Svētā Gara šķīstījošā pieskāriena, vienmēr atzīs to, pret ko vērsās evaņģēliskās ticības tēvi, ka cilvēks var tikt taisnots Dieva priekšā ar saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem. Tā ir filozofiska mācība, ko mēs saucam par morālsimu.
Ikviens, kas kaut pavirši ir iepazinies ar baznīctēvu rakstiem, būs ievērojis pārsteidzošo patiesību, ka Pāvila mācība par taisnošanu no Dieva žēlastības caur ticību praktiski izzuda kopā ar apustuļiem.
Šķiet, ka pat tiem, kuri no visas sirds vēlējās būt Jēzus mācekļi un savas ticības dēļ bija gatvi ziedot arī savas dzīvības, mācība par taisnošanu Dieva priekšā bez cilvēka nopelniem likās pārāk augsta un nepieņemama. Filozofisku motīvu vadīti, baznīcas tēvi sāka uzskatīt Evaņģēliju par jaunu augstāko likumu, bet Jēzu par dievišķu skolotāju un likumdevēju.
Šādā veidā jau agrīnajai katoļu baznīcai tika uzspiesta legālistiski morāla ievirze, kas Pāvila sludināšanai bija pilnīgi sveša. Komentējot pašu agrīnāko pēcapustuliskā laikmeta kristiešu darbus B. Heglunds raksta: „Izņemot I Klementa vēstuli, apustulisko tēvu darbiem ir visai maz kopīga ar Pāvila uzsvaru uz taisnošanu ticībā.” („Teoloģijas vēsture”, 15. lpp.)
Vēl skaidrāk šīs legālistiskās tendences atklājās apustulisko tēvu Dieva žēlastības izpratnē. Viņi Jaunās Derības izpratni par glābjošo Dieva žēlastību, kas tiek dāvināta grēciniekam bez viņa nopelniem, nomainīja ar kaut ko līdzīgu mācībai, ka „žēlastība slēpj sevī spēku, kurā cilvēks var kļūt taisnots un beigās arī izglābts.” (Turpat, 16. lpp.)
Kā to uzskatāmi savā grāmatā Luters atklāj Evaņģēliju attēlojis somu pētnieks Ūrass Sārnivāra, pat izcilais Augustīns nespēja izprast Pāvila mācību, ka taisnošana ir Dieva attaisnojošs spriedums. Augustīns nespēja nošķirt Evaņģēlija mācību no saviem neoplatoniskajiem filozofiskajiem priekšstatiem un, lai gan daudz runāja par Dieva žēlastības nozīmi taisnošanā, tomēr taisnošanu saprata kā pašā cilvēkā notiekošu iekšēju procesu.
Viduslaiku sholastiskie teologi nemēģināja labot Augustīna un citu pieļautās kļūdas, bet turpināja attīstīt taisnošanas mācību cilvēka nopelnu virzienā. Ejot daudz tālāk par Augustīnu, Akvīnas Toms mācīja: lai saņemtu taisnojošo žēlastību, pašam cilvēkam ir nepieciešams sagatavoties žēlastības saņemšanai.
Vēlāk šo kļūdaino domu 6. sesijā apstiprināja Tridentas koncils, apgalvojot, ka taisnošana nav tikai grēku piedošana, bet arī svēttapšana un iekšējā cilvēka atjaunotne, ar brīvo gribu saņemot žēlastību un dievišķas dāvanas. Tālāk apskatīsim iemeslus, kuru dēļ luterāņu teologi noraidīja šādu taisnošanas izpratni.
Iemesli, kuru dēļ luterāņi noraidīja šādu mācību
Pirmajā brīdī varētu šķist, ka Romas baznīcā tapušais taisnošanas mācības formulējums ir gandrīz vai pieņemams vēl jo vairāk tādēļ, ka ekumeniskās kustības ietekmē Romas baznīca savos jaunākajos katehismos nepasaka visu, kas apstiprināts Tridentas un citos koncilos.
Tomēr, pieņemot pat šādu mīkstinātu taisnošanas mācības traktējumu, nav iespējams pilnīgi izslēgt no taisnošanas mācības cilvēka nopelnus. Turklāt jāatgādina, ka Tridentas koncilā tāda mācība, kas pilnībā izslēdz cilvēka sagatavošanos un gribas līdzdalību viņa taisnošanā, visu atstājot ticības ziņā, tika nosodīta.
Rodas jautājums – vai patiešām ir tik svarīgi izslēgt jebkuru cilvēka līdzdalību no taisnošanas mācības. Atbildi sniedz Svētie Raksti: „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.” (Ef. 2:8–9) „Bet, ja pēc žēlastības, tad vairs ne no darbiem, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība.” (Rom. 11:6)
Un vēlreiz Pāvils apstiprina šo mācību, kas daudzviet atrodama vēl citur Svētajos Rakstos, sacīdams: „Bet Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” (Rom. 3:24) Tātad Svētie Raksti nepārprotami noraida jelkādu cilvēka līdzdalību viņa taisnošanā Dieva priekšā, neatstājot vietas ne cilvēka brīvajai gribai, ne sagatavošanās darbiem, ne svēttapšanai.
Nav šaubu, ka Svētajos Rakstos cilvēka līdzdalība viņa taisnošanā ir izslēgta ne tikai Dieva goda, bet arī paša cilvēka dēļ.
Luterāņu teologi Augsburgā Romas baznīcas mācību noraidīja arī tādēļ, ka tā pamet grēkus nožēlojošu cilvēku nedrošībā. Ja taisnošana nav tikai un vienīgi Dieva darbs, kas notiek ārpus cilvēka, Dievam pasludinot grēcinieku par attaisnotu, bet saistīta arī ar paša cilvēka pakāpeniski pieaugošu svētumu, tad nabaga grēcinieks nekad nevar būt drošs par savu pestīšanu.
Tomēr apustulis Pāvils norāda, ka šāda drošība ne tikai ir iespējama, bet arī noteikti izriet no taisnošanas bez darbiem: „Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (Rom. 5:1) Patiesību sakot, visa Romas baznīcas teoloģiskā sistēma ir „šaubu teoloģija”. Mazs piemērs tam. Kādā no luterāņu semināriem mēdz katru gadu uzaicināt dažādu konfesiju pārstāvjus, lai studenti ar tiem varētu pārrunāt teoloģiskus jautājumus.
Vienā no šādām diskusijām bija uzaicināts Romas baznīcas teologs, kas šķiet pauda luterāņiem ļoti tuvu izpratni par taisnošanas mācību. Tad, mēģinādams atrisināt šo jautājumu, kāds pirmā kursa students uzdeva ļoti tiešu jautājumu – kur jūs nokļūtu, ja šodien jums būtu jāmirst? Vai debesīs? Romas teologs pēkšņi izskatījies apjucis un nevarējis neko konkrētu atbildēt.
Kāds pazīstams un dziļi dievbijīgs Romas baznīcas rakstnieks Ādams Mēlers reiz sacījis, ka viņam vienmēr ir nepatīkami dzirdēt, ja kāds apgalvo, ka, ticēdams Kristum, viņš ir pārliecināts par savu grēku piedošanu. A. Mēlera šāda neatkarība no baznīcas garantijām šķiet dēmoniska.
Visbeidzot jāsaka, ka Romas baznīcas taisnošanas izpratne Augsburgā tika noraidīta tādēļ, ka no tās baznīcā ieviešas arvien jauni maldi. Labo darbu nopelni un askētisms bija kļuvis par klosteru dzīves, svētceļojumu un relikviju godināšanas dvēseli. Turklāt bez pareizas taisnošanas mācības izpratnes arvien vairāk un vairāk tika cildināta cilvēka brīvā griba, kas noveda pie postošām sekām ne tikai baznīcā, bet visā rietumu kultūrā.
No kļūdainas taisnošanas izpratnes izrietēja arī doma, ka atsevišķi cilvēki spēj veikt vairāk labo darbu nekā nepieciešams viņiem pašiem un uzkrāt Dieva žēlastību baznīcā, kuru vēlāk tā var izdalīt citiem. Šāda doma savukārt noveda pie grēkatlaižu idejas, kas vēl joprojām ir dzīva Romas baznīcā.
Šīs ir tikai dažas lietas no saraksta, kuru varētu turpināt vēl un vēl, tomēr Augsburgas ticības apliecība, būdama patiesi katoliska baznīcas apliecība, neaprobežojas tikai ar kļūdu un maldu noraidīšanu, bet vēl daudz vairāk apliecina arī patieso mācību par grēcinieka taisnošanu Dieva priekšā.
Ilārs Plūme