Skaties, kur ir tie slaisti, kuri nezin, kā darīt labus darbus? Kur tie, kuri steidzas uz Romu, pie sv. Jēkaba, šurpu un turpu, meklēdami labos darbus? Ķeries pie šī viena vienīgā mises darba, uzlūko sava tuvākā grēku un krišanu, apžēlojies par viņu, ļauj, lai viņa posts modina tevī žēlumu, sūdzi to Dievam un lūdz par to.
To pašu dari par visu pārējo kristietības — un īpaši valdības — postu, kurai Dievs, mums visiem par nepanesamu sodu un nelaimi, ļauj tik šausmīgi krist un maldīties. Ja tu to dari uzcītīgi, — zini droši, ka esi labās cīņas cīnītājs — nevien pret turkiem, bet arī pret velniem un elles varu.
Bet, ja to nedari, — ko tas tev līdzēs, ja arī darīsi visu svēto visas brīnumu zīmes, nonāvēsi turkus, taču tiksi atzīts par vainīgu kā tāds, kas nav ievērojis sava tuvākā vajadzības, tā grēkodams pret mīlestību? Jo Kristus Pastarajā tiesā nejautās, cik daudz esi pats sevis dēļ lūdzis, gavējis, devies svētceļojumos, darījis vienu vai otru darbu; bet Viņš jautās, cik esi laba darījis citiem, pašiem mazākajiem.
Un pašu mazāko vidū, bez šaubām, ir arī tie, kuri grimst grēkos un garīgā nabadzībā, nebrīvē un trūkumā — viņu tagad ir daudz vairāk, nekā to, kuri cieš miesīgu postu. Mūsu pašu izdomātie labie darbi ved mūs pašus pie sevis un sevī, ka meklējam vienīgi savu labumu un svētumu; bet Dieva baušļi ved pie mūsu tuvākā, lai caur tiem esam noderīgi citiem, viņu pestīšanai.
Gluži kā Kristus pie krusta lūdza nevien par sevi, bet vēl jo vairāk — par mums, sacīdams Lk. 23:34: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara”. Tāpat arī mums jālūdz vienam par otru. No tā katram kļūst saprotams, cik aplami un ļauni ļaudis ir aprunātāji, pārgalvīgie tiesneši un nicinātāji, kuri nedara neko vairāk, kā vien apkauno tos, par kuriem vajadzētu lūgt.
Šajā netikumā neviens cits nav grimis tik dziļi, kā tieši tie, kuri dara daudz savu labo darbu un cilvēku priekšā izliekas esam kaut kas īpašs, tiek cienīti un ievēroti savas spožās dažādu labo darbu pilnās dzīves dēļ.
Luters