Jeruzalemes tempļa sagraušana, Nicolas POUSSIN, 1637, Kunsthistorisches Museum, Vienna, © Web Gallery of Art
Divi aioni
Mūsu pārdomas ir par jaunā taisnības, svētuma un nemirstības aiona (laikmeta) tuvošanos. Šā laikmeta tuvošanās zīmes un pats Otrais Kristus Advents teoloģijā tiek ietverts plašākā sadaļā, kuru sauc par mācību par pēdējām lietām jeb eshatoloģiju.
Mēs šodien pārdomāsim jaunā Kristus aiona tuvošanās īpašās zīmes un pašu Kristus atnākšanu spēkā un godībā, kas ir visu kristiešu cerību pamatu pamats.
Bieži, runājot par Kristus otro atnākšanu, cilvēku prāts to saista vienīgi ar ļoti tālas nākotnes notikumiem. Ievērojamais vācu luterāņu teologs Hermanis Zasse šajā sakarībā raksta savā grāmatā „Mēs apliecinām”, ka 20. gs. sākumā teologi uztvēra mācību par pēdējām lietām, kā pirmo kristiešu sludināto vēsti, kas vairāk vai mazāk piederējusi šā senā laikmeta domai.
To saprata kā Evaņģēlija formu, kas mūsdienās var izraisīt tikai vēsturisku interesi. To uztvēra arī kā lietu, kas varētu attiekties uz tālu nākotni, cilvēka dzīves beigām vai arī uz pasaules galu kā ko tādu, kas būtu jāizzina, vienīgi gatavojoties šim galam. Viņš raksta, ka to, ka baznīcai par šo mācību ir grūti atrast ko nozīmīgāku, eiropiešu kristieši iemācījās izprast no tā, kas tiem bija jāizcieš 2. pasaules kara laikā.
Lai izprastu mācību par pēdējām dienām, ir zīmīgi ieklausīties veidā, kā Kristus pravieto nākotnes notikumus mācekļiem t.s. mazajā apokalipsē – Mt. 24, Lk. 21 un Mk. 14.
Jēzus savā runā savij cieši kopā notikumus, kurus Viņš pravieto par Jeruzālemes aplenkšanu 70. gadā, par Kristus baznīcas nākotni, ciešanām un pārbaudījumiem visos laikmetos, kā arī tos specifiskos notikumus, kas notiks Viņa atnākšanas brīdī.
Viņa runā vietumis ir grūti izšķirt, uz kuru no šiem trim laika periodiem tieši attiecas atsevišķas pravietojuma daļas.
Mums atklājas patiesība, ka pēdējās lietas un pēdējās dienas ir bībelisks koncepts, kas kopumā attiecas uz daudz plašāku hronoloģisko periodu nekā burtiski pēdējās dienas pirms Kristus otrās atnākšanas.
Džons R. Stīvensons savā Konfesionāli luteriskajā dogmatikā lieliski skaidro jēdzienus jaunais un vecais aions. Aions ir grieķu valodas vārds, kas gan Bībelē, gan senajā filozofijā apzīmē garu laika periodu, laikmetu un mūžību, tāpat arī pasauli, kā telpisku konceptu. Skaidrojot Bībeles vietas, kas runā par pēdējām lietām, ir ļoti nozīmīgi pareizi izprast šo abu – vecā un jaunā aiona – mijiedarbību un attiecības.
Kad domājam par vecā grēka, nepilnības un nāves aiona attiecībām ar jauno Kristus svēto un mūžīgo laikmetu, ir jāsaprot, ka jaunais mūžīgais Kristus laikmets jau ir ienācis tagadējā vecajā grēka nolemtības laicīgajā aionā.
Arī apustuļa Pētera 2. vēstule mums apstiprina šo patiesību, atspēkojot uzskatu par eshatoloģisko notikumu (plašākajā nozīmē) šķietami novēloto piepildīšanos vai pat nepiepildīšanos. Viņš raksta: „Bet to vien turiet vērā, mīļie, ka viena diena Kungam ir kā tūkstoš gadi un tūkstoš gadi kā viena diena. Tas Kungs nevilcina savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās.” (2. Pēt. 3:8 – 9)
Tā ir jāsaprot, ka transcendentais jeb neierobežotais, mūžīgais (bezlaika) aions ir un pastāv blakus imanentajai, ierobežotajai pašreizējai mirstīgajai laicībai. Tā arī zīmes, kas apstiprina un liecina par mūžības laikmeta nākšanu ir klātesošas laicīgajā pasaulē; līdzīgi arī par jaunā ticības un nemirstīgā Ādama eksistenci grēciniekā liecina mirstīgā un grēcīgā miesa.
Stīvensons raksta, ka vecajā mirstības aionā ir ielauzies aions, kas ir pilns Dieva neierobežotās esamības, kas saskaņā ar doksoloģijas vārdiem pastāv no mūžības uz mūžību (gr. – eis tous aiōnas tōn aiōnōn; lat. – in saecula seculorum).
Viņš raksta, ka šie divi aioni vairs nav atdalīti ar skaidru hronoloģisku šķirtni, jo nākotne ir izdarījusi prolepsi (izlaušanos) tagadnē tā, ka abi aioni vienlaikus ieņem to pašu telpu un laiku. Ja to novedam pie individuāla kristieša kā mistiskā Kristus vienotās miesas locekļa, tad šo divi antitētisko (pretējo) aionu sadursmi (cīņu) vislabāk raksturo labi zināmā luterāņu formula: simul iustus et peccator – ticīgais ir taisnais un grēcinieks vienlaikus.
Par Kristus otrās atnākšanas laiku un raksturu
Raksti skaidri apliecina, ka noteikt Kristus otrās atnākšanas laiku nespēj neviens. Kristīgās baznīcas vēsturē ir bijuši neskaitāmi veltīgi mēģinājumi to noteikt, kas pārsvarā balstīti Jāņa atklāsmes grāmatas aplamā ekseģēzē jeb skaidrojumā.
Nezvērs Jāņa atklāsmes grāmatas 13. nodaļā, kas cīnās pret svētajiem savulaik ir ticis identificēts kā Pēteris I, Napoleons, K. Markss, Ļeņins, Staļins, Hitlers u.c. (Ūras Sārnivara īpaši izvietoja trīs grieķu alfabēta burtus, kas gr. val. apzīmē 600, 60, 6 un šajā savienojumā saskatīja 666 atšifrējumu. Figūra, viņaprāt, veidoja sirpi, āmuru un izvijušos čūsku pa vidu, tādēļ saistīja visu apokaliptisko notikumu noslēgumu līdz ar padomijas sabrukšanu).
Bet pats Kristus uzsver (Mt. 24:36), ka par Tiesas dienu un stundu nezina neviens – “..ne debesu eņģeļi, ne Dēls, kā vien Tēvs.” (Domāts Kristus pazemības stāvoklis.) Arī Apustuļu darbos, kad mācekļi pirms Debesbraukšanas vaicā savam Kungam par pēdējām dienām sakarā ar apsolīto nākotnes Israēla valsti, lasāms: „Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību? Viņš tiem atbildēja: nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis savā paša varā.” (Ap.d. 1:6–7)
Kristus sūtīja mācekļus pasaulē sludināt Debesu valstību un šajā atbildē atklājas arī mirstošā aiona (pēdējo laiku) pastāvēšanas pamatu pamats un jēga: nevis ārējos sociālos, politiskos vai kultūras notikumos, bet Dieva vārda darbā, atšķirot dvēseles no mirstības un laicības un piepulcējot tās mūžībai.
Raksti māca, ka Kristus otrā atnākšana notiks majestātiskā spēkā un spožumā, ka tā būs pēkšņa un negaidīta visiem, kas tajā laikā dzīvos uz zemes: ticīgajiem un neticīgajiem. Ja Kristus pirmā atnākšana notika pazemībā, tad otrā būs spēkā un varenībā.
Viņš nāks kā Debesu valstības valdnieks, debesu pulku un eņģeļu pavadībā. Šajā brīdī notiks mirušo augšāmcelšanās: gan ticībā mirušo, gan Kristus mācības noraidītāju augšāmcelšanās – vieniem par ticības piepildījumu un svētību, otriem par neticības piepildījumu un mūžīgu sodu.
Visi cilvēki tiks sapulcēti Dieva tiesai. Apustulis Pāvils raksta: „Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot eņģeļa balsij un Dieva bazūnei (iespējams arī tulkot – „trompetei”, „kaujas taurei”)..” (1.Tes. 4:16)
Raksti apliecina, ka neviens uz pasaules, ne dzīvs, ne miris nevarēs to nepamanīt. Šajā brīdī vecais aions izbeigsies un ticīgajiem iesāksies pārlaicīga un mūžīga prieka laikmets.
Atklāsmes grāmata (14:14) apraksta Kristu nākam ar sirpi rokā. Tas jāsaprot burtiski, jo sirpis ir sludināšanas un ticības ražas ievākšanas simbols. Citā vietā Atklāsmes grāmata (19:11–14 )tēlo Kristu un debesu pulkus ierodamies jājam uz baltiem zirgiem, kas ir triumfa un uzvaras parādes simbols. Tomēr tas nav jāsaprot burtiski, ka Kristus ieradīsies zirga mugurā.
Taču bībeliskā aina, ka Kristus atgriežas, sēžot uz mākoņa, iespējams, varētu būt daudz tiešāk uztverama, jo Apustuļu darbos (1:11) teikts, ka Viņš atgriezīsies no mākoņiem, gluži kā Viņš tajos nozuda mācekļu acīm Debesbraukšanas dienā.
Bībeles vietās (Jņ. atkl. 1:7; Mt. 26:64 un Mk. 14:62), kur augstais priesteris Kajafa iztaujā Jēzu Lielajā Piektdienā, Kristus saka, ka atgriezīsies uz mākoņiem. (Latviešu valodā tulkotajā Bībelē gan visur lietots vārds „debesis vai padebeši”, taču precīzāks tulkojums būtu – „mākoņi”.)
Daži komentētāji uzskata, ka šie Kristus pieminētie mākoņi nav parastie mākoņi, bet gan tie, kas ietver Dieva godības troni debesīs. Arī Vecajā Derībā mākoņi bieži pavada dievišķo atklāsmi un vadību (2.Moz. 13: 21; 4.Moz. 11: 25 u. c.)
Taču ticīgajiem nav jābaidās no Debesu varenības un no Dieva tiesas dienas, jo tieši Kristus atgriešanās ir visu kristīgo cerību piepildījums. Militantā baznīca, tas ir – baznīca, kas laicīgajā aionā ir aizvien vajāta un nicināta Kristus vārdu apliecināšanas dēļ, dzīvo pastāvīgā cīņā pret kārdinājumiem, ciešot no saviem un citu grēkiem, tajā dienā kļūs par triumfējošo baznīcu, kas tiks pilnībā nošķirta un paaugstināta iepretī velnam, tumsas pasaulei un visiem, kas to vajā. Pēteris savā vēstulē (2.Pēt. 3:3–10) apraksta to brīdi, kad smējēju mutes aizvērsies.
Vairs nebūs laika ne sludināšanai, ne kristīšanai, nebūs vairs laika atgriezties. Jo žēlastības laiks būs pagājis līdz ar laiku un laicību vispār un iestāsies augļu un ražas ievākšanas mūžības aions.
Pāvils (1.Tes. 5:2) un Matejs (Mt. 24:44) salīdzina Tiesas dienas atnākšanu ar negaidītu zagļa ierašanos. Luters kādā no Adventa sprediķiem uzsver, ka zaglis ierodas tieši tad, kad nama saimnieki jūtas visdrošāk un neapdraudēti. Ārkārtīgi nepatīkams un šokējošs pārsteigums būs Kristus ierašanās neticīgajiem, jo tieši tajā dienā tie jutīsies visdrošāk.
Fr. Pīpers kādā vērē savā Kristīgajā dogmatikā raksta, ka Kristus ierašanās būs tik momentāna, ka, ņemot vērā vispārējo pieņēmumu, Kristus nāks no austrumu puses (auseklis, rīta zvaigzne utt.) un Eiropa nepaspēs brīdināt Ameriku (un otrādi).
Millenārisms – populāra kļūda sakarā ar Kristus otro atnākšanu
Vispirms – Augsburgas ticības apliecības XVII artikuls noraida jūdu uzskatu, ka pirms mirušo augšāmcelšanās dievbijīgie un svētie iegūs pasaulīgu varu un iznīcinās bezdievjus.
Millenārisma jeb 1000 gadu dievbijīgo valstības ideja ir tik pat veca kā Jāņa atklāsmes grāmatas 20. nodaļa, kā apustuliskie baznīctēvi Papijs un Barnaba un citi millenāristi.
Galvenokārt tas tika atvasināts no senās jūdu idejas, ka pasaule ilgs 6000 gadus, kas tika atvasināts no sešām radīšanas dienām. Tām, viņuprāt, jāseko 1000 gadiem Kristus valdīšanai, pēc kuriem iestāšoties mūžība kā astotā diena.
Heiko Obermans grāmatā „Luters – cilvēks starp Dievu un velnu” apraksta millenārismu mūku kustībā. Pēc Asīzes Franciska nāves pāvests Jānis XXII nosodīja stingro nabadzības principu, kā tas bija novēlēts mūkiem Sv. Franciska testamentā.
Pāvests tā rīkojās, lai glābtu savu varu baznīcā, jo konflikts starp askētiem franciskāņiem un pāvestu kļuva dziļāks. Nabadzības doktrīna lielā mērā pamatojās cerībā, ka drīz iestāsies taisnīguma 1000 gadu valsts. Jo mūki cerēja, ka drīz beigsies pāvesta hierarhijas laiki, alkatības, ārišķības, netaisnības un greznības laikmets un ka pazemīgie un nabadzīgie mazie brāļi tad valdīs pasauli un baznīcu 1000 gadu.
XIII gs. sākumā Fiores Joahims un Petrus Johannes Olivi lika pamatu millenārisma mācībai, kas plauka viduslaiku beigu periodā. Viņš uzskatīja, ka baznīcas vēsture attīstās pēc trinitāras (trīspakāpju) shēmas: 1) ir Tēva laikmets, kas atbilst Vecās Derības periodam, 2) Dēla vai klerikāli ekleziālais laikmets, ko ievadīja Jānis Kristītājs, 3) Svētā Gara laikmets, kuru ievadīja Sv. Francisks un kurā lietas vadīs un noteiks pašaizliedzīgie askēti – ubagotāji mūki.
Īsi pirms reformācijas husīti un viklifīti pieņēma millenārisma idejas. Visu veidu millenāristi iesākumā apsveica Lutera tēzes, taču viņš drīz lika tiem vilties, jo neatbalstīja millenāristu radikālo sociālo programmu, kurai pēc to domām vajadzēja sekmēt taisnības 1000 gadu iestāšanos, kā to uzskatīja Tomass Mincers.
Protams, millenāristu doktrīnai nav bībeliska pamatojuma. Atklāsmes grāmatā 20: 4 minētie 1000 gadi ir metaforiski lietots skaitlis, kas apzīmē visu Jaunās Derības ēru. (Ir neskaitāmi Vecās Derības piemēri, kur 1000 gadi ir figuratīvs skaitlis, kas apzīmē laikmetu vai pat mūžību.)
Līdzīgā kārtā millenāristi neizprot vairākas Bībeles vietas, kas runā par mirušo augšāmcelšanos, kontekstu un savstarpējo attiecību. Pārprotot dažādos kontekstos pieminēto pirmo un otro augšāmcelšanos (1.Tes. 4:16 un Jņ. atkl. 20:4 – 6), millenāristi secina, ka ir divas vai vairākas hronoloģiski viena no otras tālu stāvošas augšāmcelšanās (piem., 1000 sākumā un 1000 nobeigumā).
„Tad es redzēju troņus, uz tiem apsēdās kādi, tiem bija dots tiesu spriest; un redzēju to dvēseles, kas Jēzus liecības un Dieva vārda dēļ noslepkavoti, kuri nebija pielūguši zvēru un viņa tēlu un nebija pieņēmuši zīmi uz savas pieres un rokas, tie kļuva dzīvi un valdīja kopā ar Kristu tūkstoš gadus. Bet pārējie mirušie neatdzīvojās pirms nebija pagājis tūkstoš gadu. Šī ir pirmā augšāmcelšanās.” (Jņ. atkl. 20:4–5)
Taču Jēzus skaidri liecina (Jņ. 6: 39 – 40), ka vispirms, pirmkārt, Viņš piecels visus ticīgos pēdējā dienā, proti, ne vairākās dienās, gados vai gadu tūkstošos, bet vienlaikus. Pēc tam, otrkārt, Viņš piecels arī visus neticīgos tiesai un sodam. Tie būs hronoloģiski gandrīz vienlaicīgi notikumi pēdējās dienas laikā.
Vēstulē tesaloniķiešiem (1.Tes. 4) aprakstīts, kā visi augšāmceltie ticīgie tiks pacelti mākoņos/padebešos pretī savam Kungam. Tā var izprast momentāno vienlaicību, ka visi augšāmceltie ieraudzīs Kungu vienlaikus.
Millenārismu sauc arī par dispenionālismu (tulkojumā no latīņu valodas nozīmētu – „atšķaidītāju mācība”), kas varenus un brīnumainus Dieva solītus notikumus sadala un izšķīdina vairākos notikumos, līdz ar to „izšķīdinot” arī Dieva dusmas un Dieva žēlastību.
Stīvensons savā grāmatā par eshatoloģiju raksta, ka dispesionālisms ne vien brūvē viltus mūsu Kunga atnākšanas zīmes par Dieva nolūku pret etniskajiem jūdiem, bet arī baro un uztur kļūdas sakarā ar Kunga atnākšanu, visu mirušo augšāmcelšanos, pēdējo tiesu un pat par Debesu valstību. Jo to, ko Raksti mums sniedz kā unitārus, laika ziņā vienotus notikumus, millenāristi ar savu atšķaidīšanas metodi transformē daudzu sīkāku notikumu ķēdē.
Pirmajā mirklī millenārisma kļūdas šķiet daudz mazāk bīstamas kļūdas nekā, piem., kļūdas taisnošanas mācībā vai mācībā par Trīsvienību. Tomēr visa kristīgā mācība pēc savas būtības nav dažādu bībelisku mācību kolekcija, bet visi Bībeles ticības artikuli ir vienoti un kopā tie veido vienu stingru un nemaldīgu patiesību.
Tādēļ arī millenārisms ne tikai sagrauj mācību par pēdējām lietām jeb eshatoloģiju, bet arī stipri ietekmē un sagroza priekšstatu par iedzimto grēku, taisnošanu, svētdarīšanu un arī pat par žēlastības līdzekļiem, mazinot neticības un grēka fatālās sekas, sniedzot kādas otras atgriešanās iespējas un līdz ar to sagraujot arī grēku piedošanas Evaņģēlija nozīmi.
Fragmentējot Dieva žēlastības nākšanu, agri vai vēlu fragmentējas arī izpratne un ticība bauslības un Evaņģēlija sludināšanas, Absolūcijas, Kristības un Vakarēdiena nepastarpinātajam spēkam. Uzsvars palēnām tiek pārbīdīts no vēsts par Dieva Dēla nāvi grēcinieku glābšanai uz cilvēku rīcību, cenšoties sekmēt Dieva valstības (1000 gadu) nākšanu.
Cilvēks, kurš dzīvo uzskatos par fragmentētu Kristus otro atnākšanu, var viegli tikt maldināts, neticot arī tam, ka Kristus ir tuvu blakus katrai ticīgai dvēselei. Gribot vai negribot millenāristi Kristu padara vairāk par pasaulīgu Valdnieku, uzsverot pasaulīgus politiskus notikumus, kā arī iespaidīgus sabiedrības un kultūras procesus ceļ pāri mazajam ticīgo pulciņam un Dieva vārda mācības nopietnībai.
Millenāristiem pasaules politika un baznīcas varas pozīcija pasaulē un valstī šķiet daudz svarīgāka nekā kristīgā mācība un baznīcas ticības apliecības, jo tie ir norūpējušies, meklējot pazīt Goga un Magoga kara notikumus pasaules notikumos un vēsturē.
Kamēr ortodoksā kristietība šo karu vienmēr ir sapratusi Dieva vārda un ticības līmenī kā garīgu karu pret tumsu, grēka pievīlumu un velna spēkiem, lietojot ieročus, kurus lieliski apraksta apustulis Pāvils, un tie ir: pestīšanas bruņu cepure, Svētā Gara zobens, Dieva Vārda vairogs un kājas, kas apautas ar apņemšanos kalpot miera Evaņģēlijam. Tikai ar šiem ieročiem var apslāpēt visas ļaunā tumsas ienaidnieka bultas.
Kā kristietim sagaidīt Pestītāja atnākšanu?
Kristietis dzīvo šajā pasaulē, bet tai nepieder. To ir viegli pateikt, bet grūti dzīvot! Bībele māca, ka kristiešiem ir jābūt paklausīgiem ne vien Dieva valstības varas nesējiem – Dieva vārdam un sakramentiem, bet arī šīs pasaules varām. Tādēļ šai aizejošajai pasaulei ir zināma spēcīga vara mūsu dzīvē, mūsu miesā, arī mūsu dvēselēs ne vien saskaņā ar mūsu veco grēcīgo, bet arī ar atjaunoto dabu.
Patiesībā kristieši lielāko daļu savas dzīves rūpējas par laicīgo lietu kārtību – ne vien kristieši vispār, bet arī tie paši uzticamākie, kas strādā un pūlas baznīcas labā, pat tie, kas ir garīgie vadītāji, kas vada baznīcas un draudzes, rūpējas par Dieva vārda sludināšanu un kristīgās mācības un apliecības tīrību.
Tikai padomājiet, cik daudz laika vienas nedēļas laikā jūs esat pavadījuši, kārtojot dažādas laicīgas formalitātes, saistītas ar naudu, iztiku, dzīvokli, māju, veselību, pārtiku, izglītību, ģimeni, mīlestību, naidu un vēl nezin ko.
Lutera asprātība izlaužas caur viņa vārdiem, ka kristieši lielāko daļu mūža pavada, kārtojot dažādus birokrātiskas un pasaulīgas dabas un bieži nejēdzīgus un pat kaitīgus darbus. Viņš saka, ka to Dievs tā iekārtojis tādēļ, lai mēs neaizmirstu, ka nedzīvojam paradīzē.
Un tomēr, cilvēkiem jādara darbs, kas attiecas uz mūsu laicīgo dzīvi. Mūsu pasaulīgie laicīgie pienākumi dienu no dienas kļūst komplicētāki, pavairojas un paņem aizvien vairāk laika, līdz ar tiem pieaug arī spriedze un pretruna ticīga cilvēka dvēselē, jo ticīgais taču pieder un ilgojas pēc jaunā aiona un atjaunotās dievišķās un mūžīgās dzīves.
Tā pati mūsu ikdienas dzīve liecina par milzīgo pretrunu un kontrastu starp abiem šiem laikmetiem un pasaulēm. Tie nav savienojami, kristietis aizvien dzīvo pretrunā starp svēto un grēcīgo, mūžīgo un iznīcīgo.
Un tomēr kristietis nepiedzīvo svētuma un mūžības laikmeta nākšanu tikai un vienīgi ticībā. Iespējams, mēs pat drīkstam izteikties, ka nav tā, ka kristietis dzīvo vienīgi no ticības apsolītajām, bet vēl neredzamajām lietām.
Jo mūsu ticība solītajām vēl neredzamajām lietām tiek uzturēta un stiprināta arī ar Kristus pravietotajām pēdējo laiku zīmēm, kuras varam redzēt, piedzīvot, tā teikt, pat aptaustīt rokām.
Mēs piedzīvojam dabas katastrofas, draudīgas komētas, asteroīdus, meteorītus, biedējošus saules un mēness aptumsumus, postošus cunami un zemestrīces, karus drausmīgus terora aktus un nežēlību, redzam aizvien pieaugošu rupju amoralitāti, cilvēku muļķību par spīti viegli pieejamiem izziņas avotiem un izglītībai, redzam korupciju visos līmeņos un atraitņu un bāreņu pazemošanu un aplaupīšanu, noziedzības pieaugumu, visbeidzot mēs redzam un piedzīvojam masveida apostāzi, tas ir, atkrišanu no skaidras un pareizas Kristus mācības, no Bībeles un redzam to pat ortodoksā kristietības vidē.
Luters kādā sprediķī raksta, ka Aristotelis un (kā jau Luters mēdz izteikties) citi muļķi, kas sekojuši tam visos laikos, uzskata, ka visas stihijas, parādības un negācijas izplatījumā un pasaulē ir dabiskas izcelsmes un izskaidrojamas. Taču viņš raksta, ka, lai arī ko teiktu un skaidrotu zinātne, ticīgajam tās ir Kristus apsolītās pēdējo laiku zīmes, kas liecina par šīs grēcīgās pasaules beigām un jaunās svētās pasaules nākšanu.
Dievs ir gādājis, ka mēs drīkstam piedzīvot Viņa apsolītās zīmes un, lai cik biedējošas un drūmas tās reizēm būtu, tajās ieskanas arī apliecinājums Evaņģēlijam par pestīšanas tuvošanos.
Mēs varam iedalīt šīs zīmes četrās grupās. Pirmā liecina par Dieva dusmām. Pilnībā Dieva dusmas pret neticību un grēku izpaudīsies Tiesas dienā: “Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību.” (Rom. 1:18)
Arī kristieši tādēļ bieži cieš. Desmit baušļu pārkāpšana rada ciešanas, kas ir tagadnes ierobežotais Dieva dusmu sods pār grēku. Bet ticīgs cilvēks nožēlo; lūdz, pateicas un slavē Dievu.
Neticīgie turpretī, grēkojot un piedzīvojot Dieva dusmas un to konsekvences savā dzīvē, aizvien paceļ teodicejas jautājumu (Ja Dievs ir mīlestība utt., tad kāpēc notiek tā, kā notiek) un atrod notiekošo nesavienojamu ar mīlestības Dieva eksistenci. Viņu secinājums: ja Dievs vispār ir, tad Viņš ir nepraša, neieinteresēts vai pat ļauns. Modernajā šausmu un pēcšausmu pasaulē šāds viedoklis ir ieņēmis redzamu vietu ar tīri humānistiskām un cilvēciskām cerībām uz nākotni, izslēdzot no tās Dievu Radītāju un Glābēju.
Bet kristietim ir jāapzinās, ka Dievs pieļauj pasaulē notikt tādām briesmīgām lietām kā, piem., 2. pasaules karš, kā Pēdējās tiesas priekšvēstnešus un brīdinājumus. Jo šīs tiesas priekšā nobālēs visi pasaules kari un visas vēstures šausmas. Tomēr Dievs ir mīlestības Dievs, kas šajā pēdējā laikā, ritot vecajam aionam, sauc un aicina un lūdz visus nākt pie Viņa Dēla krusta un smelt taisnību un svētumu pārpārēm un bez maksas, lai mēs varētu Kristus taisnību Tiesas dienā uzrādīt savu taisnību un droši ieiet svētītā mūžībā.
Otrā Kristus nākšanas zīmju grupa ietver sevī cilvēku sacelšanos pret Dievu. Cilvēki, piem., noraida Dieva dzīvības dāvanu un nogalina nevēlamus bērnus un dara citus briesmu darbus un grēkus. Liberāļu meklētie pierādījumi par kāda pozitīva sabiedrības morāles uzlabošanās procesa esamību nav. Pasaules kari, un citas pagājušā un šā gadsimta briesmas liecina, ka vēl šodien mēs dzīvojam uz krātera, no kura zināmos apstākļos var izlauzties neticama cietsirdība un bezatbildība.
Trešā zīmju grupa ir apostāze jeb atkrišana baznīcas iekšienē. Luters kādā vēstulē Strasbūras pilsētai pret t. s. reliģiskajiem entuziastiem raksta, ka Kristum ir ne vien Kajafa kā ienaidnieks, bet Viņam jāpacieš arī Jūda kā draugs.
Jau no pirmajiem gadsimtiem gnostiķi, ariāņi, nestoriāņi, monarhisti, pāvestieši, anabaptisti, racionālisti, Bībeles kritiķi, puritāņi, dažādi citi reliģisko entuziastu gari, universālisti un neskaitāmi citi „-isti” ir sacēlušies pret Dieva patiesību un apustulisku ticības apliecību. Jo cilvēciskās mācības miljoniem cilvēku ir bijušas patīkamākas par Dieva patiesību.
Ceturtā zīme ir, ka, neraugoties uz visām bezdievībām, – Evaņģēlijs tiek un tiks sludināts pasaulē līdz mirstības laikmeta pašām beigām.
Priekšlasījums KLB draudžu dienās Līčmuižā 2005. gada 5. – 7. augustā
Gundars Bākulis