Lūdzošs mūks, Jan MASSYS, 1530, privātkolekcija, © Web Gallery of Art
Ja tad nu kāds atzītu, ka gavējot no zivīm viņa miesā mostas vairāk kārību, nekā no gaļas un olām, — viņam vajadzētu ēst gaļu, nevis zivis; tāpat arī, ja kādam no gavēšanas galva kļūst tukša un neprātīga vai miesa top nevesala, vai arī — ja viņam nav tādas miesas pārgalvības, kura būtu jāiznīcina, — šim cilvēkam pavisam jāatmet gavēšana, jāēd un jāguļ, cik vajadzīgs viņa veselībai, neraugoties uz to, ka tas būtu pret baznīcas pavēli vai ordeņa un kārtas likumiem.
Jo neviena baznīcas pavēle, neviens ordeņa likums nevar prasīt, lai cilvēks gavētu, paliktu nomodā, strādātu vairāk nekā tik daudz un tiktāl, cik tas vajadzīgs, lai apslāpētu miesas tieksmes. Kur šis mērķis netiek ievērots un attiecībā uz gavēšanu, ēdieniem, gulēšanu un palikšanu nomodā tiek prasīts vairāk, nekā miesa spēj panest vai — vairāk, nekā vajadzīgs miesas tieksmju izskaušanai, bet miesa tiek samaitāta, galva sagrozīta, — tur neviens lai nedomā, ka ir darījis labus darbus, lai neaizbildinās ar baznīcas pavēlēm vai ordeņa likumiem.
Viņš uzskatāms par tādu, kas nerūpējas pats par sevi un, cik tas no viņa atkarīgs, pat kļūst sev par slepkavu. Jo miesa dota ne tādēļ, lai iznīcinātu tās dabīgo dzīvi un darbu; ir jānonāvē tikai miesas pārgalvība, jo citādi tā kļūtu tik liela un spēcīga, ka nebūtu iespējams stāties tai pretī. Jo, kā jau sacīts, gavējot, paliekot nomodā un strādājot nav jāuzlūko šie darbi paši par sevi, nedz arī dienas, darba daudzums vai ēdiens, bet vienīgi pārgalvīgais un alkatīgais vecais Ādams, — lai savaldītu viņa kārības.
Luters