Miers, Théodore CHASSÉRIAU, 1848, Musée du Louvre, Paris, © Web Gallery of Art
Ir vēl kāda prakse šajā lietā, ko mums nākas apgūt citu cilvēku dēļ — kad topam cilvēku un velna apgrūtināti, kad mums tiek atņemta manta un gods, kad miesu nomāc slimība vai notiek vēl kas cits, kas var mūsos modināt dusmas, nepacietību un nemieru. Dieva darbs mūsos valda pēc savas gudrības, ne pēc mūsu saprašanas, pēc savas skaidrības un šķīstības, ne pēc mūsu miesas pārgalvības.
Jo Dieva darbs ir gudrība un šķīstība, turpretī mūsu darbs — muļķība un nešķīstība, tādēļ tam ir jārimst un jāatdusas: lai Dieva darbs valdītu mūsos ar savu mieru, ne ar mūsu dusmām, nepacietību un nemieru. Jo arī miers ir Dieva darbs; nepacietība ir mūsu miesas darbs, tai jāatdusas un jāmirst; tā mēs svētījam garīgu svēto dienu visās lietās un vietās, atstājam savus darbus un ļaujam Dievam strādāt mūsos.
Tādēļ, lai nonāvētu šos mūsu darbus un Ādamu, Dievs sūta pār mūsu galvām daudz piedauzīgu lietu, kuras mūsos modina dusmas, daudz ciešanu, kuras mudina uz nepacietību, un visubeidzot arī nāvi un negodu pasaulē; ar to visu Viņš necenšas panākt ko citu, kā vienīgi — izskaust dusmam, nepacietību un nemieru un ienest mūsos savu darbu, tas ir, mieru.
Tā saka Jesaja 28:21: “Tas Kungs iedegsies un trīcēs dusmās, lai izpildītu savu nodomu”. Kas tas ir? Viņš sūta mums ciešanas un nemieru, lai mācītu palikt mierā un pacietībā. Viņš liek mums mirt, lai darītu dzīvus, tik ilgi, līdz cilvēks, šādi vingrinādamies, kļūst tik mierīgs un kluss, ka viņu nesatrauc tas, vai klājas labi vai slikti, vai viņš dzīvo vai mirst, top godāts vai apkaunots.
Kur mājo pats Dievs — un vienīgi Viņš —, tur vairs nav cilvēka darbu. Tāda ir pareiza svētās dienas turēšana un svētīšana; te cilvēks nerīkojas pēc sava prāta, pats neiekāro neko, viņu nenomāc nekas; Dievs pats viņu vada — viņā ir tikai Dieva prieks un miers līdz ar visiem citiem darbiem un tikumiem.
Luters