Iejāšana Jeruzalemē, GIOTTO di Bondone, 1306, Cappella Scrovegni (Arena Chapel), Padua, © Web Gallery of Art
Kādēļ jāsvin Advents?
Ir sācies jauns baznīcas gads, un Kristus baznīca ieiet Adventa liturģiskajā laikā. Tādēļ pārdomāsim, kāds ir Kristus Advents jeb, tulkojot šo latīņu vārdu latviski, – kāds ir Kristus atnākšanas laiks? Kādēļ tas jāsvin? Un kā būtu jāsvin Advents?
Pasaule šajā laikā tērpjas svētku rotā, skan īpaša mūzika, tiek rotāti nami, notiek labdarībai veltīti koncerti un pasākumi. Cilvēki, neraugoties uz tumšo gadalaiku un visām dzīves problēmām, kuras arī šajā laikā no mums neatkāpjas, tomēr, šķiet, ir iedvesmotāki un priecīgāki nekā parasti. Kā jau tas svētkos pienākas.
Svētki parasti ir svarīgu notikumu pieminēšana. Un svētku svinēšana saistīta ar to, ka vēsturiskais notikums ir labvēlīgi ietekmējis cilvēku, valstu un tautu likteni. Tādēļ cilvēki piemin un svētī. Bet paši vēsturiskie notikumi mēdz būt dramatiski vai pat traģiski.
Tā, piemēram, pieminot karu, kas izmainījis veselu tautu likteņus, mēs apzināmies, ka tiem, kas šajā karā krita vai cieta ievainojumu sāpes, pašiem viņu liktenis nelikās īpaši priecīgs, tādēļ – nebūt ne svināms notikums.
Bieži valsts svētki un kritušo varoņu pieminēšanas dienas cilvēkos nemaz neizraisa līksmību, bet drīzāk izraisa pārdomas par to, lai ar neatkarības un brīvības izcīnīšanu saistītās briesmas un ciešanas pašiem uz savas ādas nekad vairs nebūtu jāpiedzīvo.
Turklāt – kas vieniem svētki, citiem var būt zaudētu ilūziju, skumju un sakāves diena. Tā bija ar franču revolūciju un Bastīlijas ieņemšanas dienu, tā tas bija ar Oktobra revolūciju, kad kādi ieguva jaunas tiesības, bet citi tās zaudēja. Tā tas ir ar Uzvaras dienu pār Vāciju 2. pasaules karā.
Un pat ar mūsu 18. novembri… Padomājiet – proklamētā jaunā Latvijas Republika simtiem tūkstošiem baltvāciešu un arī krievu atņēma privilēģijas, kādas tie gadsimtiem šajā zemē bija baudījuši. Vēl šodien joprojām dzīvo neskaitāmi tūkstoši cilvēku, kam barikāžu dienu un Padomju Savienības sabrukuma svinēšana nesagādā nekādu prieku. Jo ar šiem notikumiem iezīmējās viņu priviliģētās dzīves beigas.
Bet kas gan ir Adventa svētku pamatā? Kādēļ to svin neskaitāmās zemēs un tautās un rasēs, kuras savstarpēji nemaz nav draudzīgas vai pat ir ienaidā? Kādēļ Kristus Adventa svētkus ir svinējušas un svin ļaužu kārtas, šķiras un grupas, kuru sabiedriskās un politiskās intereses ir pilnīgi pretējas?
Senāk Adventa un Ziemsvētku laikā tika pārtraukti kari, un gūstekņiem tika izrādīta žēlastība. Ne vieni citi svētki kā vienīgi šie, kas ir saistīti ar Kristus nākšanu un ar Viņa dievišķo misiju mirt pie krusta cilvēku grēku izpirkšanai, pasaulē netiek tik vispārēji un plaši svinēti. Toreiz jūdi gaidīja Dieva apsolīto valdnieku.
Jo Vecās Derības pravieši sludināja, ka šis Valdnieks pacels Israēlu augstu pāri visām citām tautām un pārvaldīs visu pasauli. Tādēļ jūdi, Kristum iejājot Jeruzālemē, Viņu sagaidīja kā Valdnieku un, ilgodamies pēc jauniem labākiem laikiem, nepacietībā sauca: „Hošia nā!”, „Oziannna!”, kas ebreju valodā nozīmē – „Glāb mūs tūlīt!” Sen gaidītais Valdniek no ķēniņa Dāvida svētītās cilts, – glāb mūs! Glāb mūs Visu augstākā Debesu Valdnieka sūtītais!
Jūdi tiešām ticēja, ka Jēzus no Nācaretes ir tik ļoti gaidītais Israēla Mesija jeb Kristus. Bet cik drīz viss mainījās! Pēc pāris dienām tie paši cilvēki kliedza uz romiešu prokuratoru Ponciju Pilātu, lai viņš liktu pienaglot Jēzu pie krusta.
Kādēļ? Kādēļ šāda nepastāvība? Vai tas būtu tikai senatnes jūdiem raksturīgs svārstīgums? Nē, šī attieksme pret Dieva Dēlu ir raksturīga visai cilvēcei kopumā, kas no Dieva aizvien sagaida tādu palīdzību, kādu paši iedomājušies.
Jūdi gaidīja Valdnieku, kas izmainītu pasauli. Taču Kristus viņu iedomām par to, kādam jābūt Valdniekam, īsti neatbilda. Viņš darīja brīnumainas lietas, Viņa vārdi un rīcība bija tik dziļas gudrības un svētuma pilni, ka neviens nespēja Viņam līdzināties.
Taču – Viņš nerīkojās kā Valdnieks. Viņš netērpās kā Valdnieks, Viņš nerunāja tā, kā runā pasaules varenie. Viņu neinteresēja politika, neinteresēja jūdu reliģijas vadītāju uzskati un intrigas, Viņš negrasījās padzīt romiešus, Viņu neinteresēja Palestīnas ekonomika, un Viņš nedeva nekādus praktiskus padomus.
Tādējādi farizejiski noskaņotiem jūdiem Viņš pat šķita amorāls un zaimojošs, jo biedrojās ar nicinātiem un zemu kritušiem cilvēkiem, kas bija tautas labāko ģimeņu nicināti. Viņš sēdēja pie viena galda ar muitniekiem – tā laika reketieriem, ar sliktas reputācijas sievietēm, ar vienkāršiem strādniekiem un zvejniekiem.
Viņš iejaucās un aizkavēja laulības pārkāpšanā pieķertas sievietes nomētāšanu ar akmeņiem. Viņam nemaz neinteresēja prestiža sabiedrība, ietekmīgi cilvēki, kā to varētu sagaidīt no kāda, kas grasītos kļūt par tautas vadītāju.
Citiem vārdiem, Kristus nerīkojās tā, kā rīkojas reliģiskie un politiskie vadoņi. Viņš netaisīja karjeru. Viņa intereses bija vērstas pavisam citā virzienā, Viņu interesēja tas, kas neinteresē nevienu politiķi un nevienu pasaules vareno – Viņam interesēja cilvēku sirdis un dvēseles.
Ikviena, pat tā mazākā nevarīgākā, nicinātākā, slimākā un pazemīgākā dvēsele. Cilvēka dvēseles liktenis valdniekus neinteresē. Lai arī politiķi kādreiz cenšas melot, ka interesējot gan, tomēr viņu rīcība pierāda pilnīgi pretējo.
Bet Kristus apstājās pie tādiem, kuriem neviens nepievērsa uzmanību, un rūpējās par tiem, no kuriem labākā jūdu sabiedrība bija sen novērsusies. Vēl trakāk, Viņš rūpējās arī par pagāniem un jūdu ienaidniekiem, dziedināja un uzcēla no nāves pat romiešu virsnieku piederīgos. Viņš rūpējās par jūdu nicinātajiem puspagāniem samariešiem.
Šāda rīcība jūdiem bija īsta nodevība. Pasaule Kristum nes priekšā lietas, ko uzlabot un pārveidot, bet Viņš, neraizēdamies par savu „reitingu”, lūkojas garām pasaules aktualitātēm, un toreiz savu īso misijas laiku pasaulē notērē ar sabiedriski nekam nederīgiem cilvēkiem.
Tā nerīkojas tie, kas grib valdīt. Valdnieki nejāj uz ēzeļiem un netērpjas vienkāršās drānās. Valdnieku skats ir vērsts augstu un tālu pāri pūlim. Tādus vīrus klausa, un no tādiem bīstas. Bet rīkoties tā, kā rīkojās Jēzus no Nācaretes, var atļauties vienīgi tāds, kas ir vai nu traks, vai muļķis.
Bet vēl to var atļauties tāds, kas ir tik nesalīdzināmi augstāks par katru pasaulē iespējamo virsotni, ka var neievērot pasaules lietu kārtību, kastas, sektas, partijas un autoritāšu hierarhiju. Dieva sūtīts svēts vīrs, kas tādēļ var atļauties rūpēties par ikvienu dvēseli. Vīrs, kas nācis no Dieva un pasaulei sniedz savu dievišķo mīlestību.
Vīrs, kas, lai arī pasaulē šodien nav redzams, tomēr nekur nav aizgājis, bet turpina savu Adventu, savu atnākšanu ar piedošanas un atjaunošanas vārdiem, Kristības ūdeni un Svētā Vakarēdiena svētību. Vīrs, kura neredzamā atnākšana un klātbūtne cilvēku dvēselēs ir pat daudz spēcīgāka un varenākā nekā Viņa redzamā nākšana toreiz.
Dieva mīlestības Advents pasaulē. Dievišķā misija glābt grēciniekus no bezcerības un nāves. Tas ir Advents. Tādi ir šie svētki. Tādēļ Kristus atnākšanas svinības ticīgos cilvēkos pasaulē iet tālu pāri robežām, rasēm, tautām un kultūrām.
Jo Viņš ir tāds Valdnieks, kas nācis no sava Tēva svētuma, laimes un mīlestības pasaules, piedzimis cilvēks un ļāvis cilvēkiem sevi pienaglot krustā, lai izpirktu cilvēku vainu Dieva, mūsu Radītāja, priekšā, kā arī mūsu grēkus pret citiem cilvēkiem.
Tā nu Kristus atnākšanas notikums nav tāds notikums, ko dažādas tautas un šķiras, un slāņi pasaulē pieminētu ar dalītām jūtām, jo Viņa Advents nav pāri nodarījis nevienam pašam uz pasaules, neviens cits toreiz necieta, vienīgi cieta Viņš – Dieva Dēls.
Pasaulīgie valdnieki, politiķi, lielie reliģiskie vadoņi, bagātie, slavenie un varenie, ja tiem nostājas ceļā, nekavējas izrēķināties un samīt savus pretiniekus. Mūsu Adventa Kungs Jēzus Kristus rīkojās citādi, Viņš atdeva savu dzīvību par saviem vajātājiem un pretiniekiem.
Un arī šodien Viņš neiejaucas pasaules politikā un nevajā tos, kas nicina Viņu un Viņam netic, bet ļauj notikumiem pasaulē ritēt savu gaitu. Viņa lēnprātība un bezgalīgā piedošana nāk pasaulē ik dienu.
Bet tomēr – Viņš kādus ir uzvarējis un kādus ir satriecis, bet vēl citus ir ieslēdzis īsā važas saitē un tur savas beidzamās Tiesas un soda dienai. Jo Kristus ar savu ārēji necilo rīcību, mirstot pie krusta, ir uzvarējis to, kas tur verdzībā cilvēkus, saindē dzīvi un rauj dvēseles sev līdzi tumsā un ellē.
Viņš ir uzvarējis sātanu un viņa kritušos eņģeļus, Viņš ir uzvarējis acīm neredzamo, taču tik sāpīgi jūtamo dēmonisko tumsas, melu un ļaunuma pasauli. Jo Viņš ir atņēmis sātanam pašu spēcīgāko ieroci. Viņš ir atņēmis sātanam varu cilvēkus apsūdzēt grēkos! Tā Kristus ir atbrīvojis cilvēku no grēka varas un no lāsta, soda, kas pavada Dieva baušļu pārkāpējus.
Dievs būtu varējis satriekt velnu, iznīcināt viņu, cilvēci un visu pasauli, kuru sātans turēja gūstā, taču Viņš ir apžēlojies, un Viņa Dēls mūsu Kungs Jēzus Kristus ir atnācis un atbrīvojis visus cilvēkus. Un Viņš ir sējis sātanu tik īsā saitē, ka tas var satvert un saplosīt vienīgi tos, kas novēršas no Kristus un paši labprātīgi un stūrgalvīgi dodas tumsā sātanam klāt.
Mums vairs nav jābīstas no Dieva – no Viņa lieluma un svētuma. Mums nav jābīstas Viņam tuvoties, jo Kristus tumsas un ļaunuma kungam ir atņēmis pret mums vērsto apsūdzības rakstu, samaksādams par to ar savām svētajām asinīm.
Tās runā spēcīgāk par jebko citu, tādēļ, kā raksta apustulis, ne augstumi, ne dziļumi, ne bijušās, ne nākamās lietas, tas nozīmē – nekas mūs vairs nespēj šķirt no Dieva mīlestības, kas pie mums atnākusi Kristū.
Un Viņa mīlestība Dieva svētos baušļus no akmens plāksnēm ir pārcēlusi un ierakstījusi ticīgo cilvēku sirdīs, kā Jeremija reiz dzirdēja To Kungu apsolām. Tādēļ mēs neesam vairs pakļauti ārējiem likumiem un reliģiskiem rituāliem, jo mums ir atklājusies baušļos apslēptā jēga: Dieva un sava tuvākā mīlestība, kas ir augstāka par jebkuru likumu.
Jeremija Dieva vārdā sludināja: „Redzi, nāks dienas! Redziet nāks laiks! Nāks laiks, kad Tas Kungs vairs nepieminēs savas tautas noziegumus un piedos grēkus!” Šis pravieša sludinātais laiks ir Adventa laiks, kad Kristus atnāca un piedzima pasaulē, sludināja, cieta, mira un augšāmcēlās, uzkāpa Debesīs un sēdās savā Valdnieka krēslā, būdams pārāks par katru spēku un varu.
Tas ir arī Adventa laiks, kad Viņš nāk pie mums ar Viņa sludinātās mācības vārdiem, Svēto Kristību un Svēto Vakarēdienu. Un tas būs arī Viņa beidzamais un pasaules vēsturi noslēdzošais Advents tiesāt pasauli un uz mūžību atdalīt gaismu no tumsas, svētumu no grēka, šķirt Kristum ticīgos no neticīgajiem, bet sātanu un viņa dēmonu pasauli triekt ellē un mūžīgā pazušanā.
Kā Kristus atpirktajiem sagaidīt Viņa Adventa liturģisko 2006. Baznīcas gadu? Kā to sagaidīt pasaules dažādo ideju, uzskatu, ticību un māņticību, puspatiesību un melu gadatirgū? Kā svinēt Kristus Adventu?
Apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem atbild: „To dariet, saprazdami šo laiku, ka jums pienākusi stunda celties no miega. Jo tagad mūsu pestīšana ir tuvāk nekā toreiz, kad kļuvām ticīgi. Nakts drīz būs pagājusi, diena ir tuvu: tāpēc noliksim tumsības darbus un tērpsimies gaismas bruņās..”
Tātad, saprazdami pirmām kārtām to, ka šis laiks ir pārejošs, otrkārt, ka šis mūsu laiks ir Kristus žēlastības laiks, kas atvēlēts mūsu un neskaitāmu citu cilvēku glābšanai no tumsas un mūžīgās pazudināšanas. Un beidzot – lai arī laiks mūs ved pretī nāvei, tomēr katra Kristum ticīga cilvēka dzīves diena ved pretī arī mūsu pilnīgai glābšanai.
Tādēļ, lai kas arī mūsu dzīvē notiktu, lai kādi satricinājumi plosītu sabiedrību, valsti un pasauli, lai ko arī solītu un kā vilinātu tumsas pasaule, lai ko arī pieprasītu mūsu iedomība, stūrgalvība, paštaisnība, slinkums, kūtrums, dažādas apsēstas iedomas, netikumi, mantas un miesas kārība – mums ir tikai viens veids kā svinēt Kristus Adventu, proti – aizvien tērpties gaismas bruņās, līdz beidzot iemācāmies stāvēt un pastāvēt ticībā.
Bet tērpties gaismas bruņās nenozīmē neko citu, kā sagaidīt un staigāt pakaļ Valdniekam Kristum un klausīt Viņa vārdiem. Viņš ir atnācis arī pie mums – pie mazas, novārgušas tautas un valsts, pie dažādiem cilvēkiem: veciem un jauniem, pārtikušiem un trūcīgiem, izglītotiem un vienkāršiem strādniekiem, pievērsdams mums savu dievišķo uzmanību.
Viņš vēlas svētīt mūsu dvēseles. Arī tas mums ir par svētību, ka Viņš nav iekārojis pasaules valdnieku troņus, ka Viņš nelūkojas pēc tā, kas varens pasaulē, bet lūkojas cilvēku dvēselēs un sirdīs, aicinādams doties Viņam līdzi.
Katrs jauns Adventa un Ziemsvētku laiks ved tos, kas noticējuši Kristum, pretī gaismai un patiesai laimei. Un nebrīnieties, ka Viņa piedošanas un mīlestības nākšana pasaulē nav tāda, ka zibeņi šķīstu debesīs, zemes pamati drebētu un pasaule būtu bailēs un apmulsumā.
Jo Viņš nāk kā mīlošs brālis un draugs. Ne kā pasaules, bet pavisam citas un nesalīdzināmi augstākas Valstības Valdnieks. Viņš ir atnācis, lai arī mēs tur aizietu. Tajā Valstī valda mīlestība, svētums un nemirstība. Lai mūsu Kungs šajā Adventa laikā svētī mūsu dzīves ceļojumu pretī Viņa Valstībai!
Gundars Bākulis