Jēzus svētī bērniņus, Lūkas Kranahs Jr., 1540, privātkolekcija, © Web Gallery of Art
Patiesi, ir tā, kā mēdz sacīt – vecāki varētu iemantot pestīšanu tik vien, kā strādādami pie saviem bērniem, pat ja arī nekas cits tiem nebūtu darāms. Ja viņi bērnus audzinātu kalpošanā Dievam, tad šeit tiem patiesi labo darbu būtu pilnas rokas. Jo kas ir šie izsalkušie, izslāpušie, kailie, ieslodzītie, slimie svešinieki (Mt. 25:35-36), ja ne tavu pašu bērnu dvēseles!
Ar tām Dievs pārvērš tavu namu par nespējnieku patversmi un tevi ieceļ par tās pārvaldnieku, lai tu šīs dvēseles aprūpētu, barotu un dzirdinātu ar labiem vārdiem un darbiem, tā, lai tās mācītos paļauties un ticēt uz Dievu, Viņu bīties, likt savu cerību uz Viņu, Viņa Vārdu godāt, nezvērēt un nelādēt, pašam savu grēcīgo miesu ar lūgšanu, gavēšanu, nomodu, darbu, dievkalpošanu, Dieva Vārda uzklausīšanu un sabata svētīšanu nomērdēt, lai tā mācītos nicināt laicīgās lietas, mierīgi panest nelaimes, nebīties no nāves un nepieķerties šai dzīvei.
Redzi, cik liela ir šī mācība, cik daudz labo darbu tev darāms tavā pašā namā, pie tava bērna. Visas šīs lietas ir vajadzīgas viņam – kā izsalkušai, izslāpušai, kailai, nabadzīgai, sagūstītai, slimai dvēselei. Cik svētīga ir tā laulība, tas nams, kurā atrodami šādi vecāki; patiesi, tā būtu īsta baznīca, īpaši izredzēts klosteris, jā, patiesi, tā būtu kā paradīze.
128. psalmā 1:4 par to sacīts: “Svētīgs ikviens, kas to Kungu bīstas un staigā Viņa ceļus! Tu pārtiksi no savu roku darba; svētīgs tu esi, tev labi klājas! Tava sieva ir kā auglīgs vīna koks tavā namā, tavi bērni kā eļļas koka zariņi ap tavu galdu. – Tiešām, tā ir svētīts tas vīrs, kas bīstas to Kungu.”
Kur ir šādi vecāki? Kur ir tie, kuri vaicā pēc labiem darbiem? Te neviens negrib atsaukties. Kādēļ? To visu taču Dievs pavēlējis! Bet velns, miesa un asinis mūs attur. Šie darbi nav ārēji spoži, tādēļ nešķiet svarīgi.
Te nu viens steidzas pie Sv. Jēkaba, otrs dod solījumus Svētajai Jaunavai. Taču neviens nesolās vadīt un mācīt savus bērnus un sevi pašu Dievam par godu, bet pamet tos, ko Dievs tam pavēlējis sargāt pie miesas un dvēseles, gribēdams Dievam kalpot kādā citā vietā – kur Dievs viņam to nav pavēlējis.
Šo aplamo dzīvi nenosoda neviens bīskaps, neviens sludinātājs. Jā, mantrausības dēļ viņi to atbalsta, ik dienu izdomādami vēl vairāk svētceļojumu, svēto godināšanu, grēku atlaižu, gadatirgu. Dievs, apžēlojies par šo aklumu!
Luters