Leda un viņas bērni (fragments), GIAMPIETRINO, 1520, Staatliche Museen, Kassel, © Web Gallery of Art
Vecākiem visvieglāk nopelnīt elli tieši savu bērnu dēļ – savā namā, kad tie ir nolaidīgi un nemāca bērniem dievbijību. Ko tas līdz, ja šie ļaudis gavē, lūdz, dodas svētceļojumos un dara visus darbus? Dievs jau viņu nāves stundā un pastarā dienā nejautās pēc šiem darbiem, bet prasīs pēc bērniem, kurus Viņš tiem pavēlējis.
To parāda Kristus vārdi Lk. 23:28-29: “Jūs Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un saviem bērniem. Jo redziet, nāks dienas, kad sacīs: svētīgas ir neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas un krūtis, kas nav zīdījušas.” Kādēļ tad tām vajadzētu raudāt, ja ne tādēļ, ka pazudināšana nāk tieši no viņu bērniem! Ja tas tā nebūtu, viņas droši vien taptu pestītas.
Patiesi, šiem vārdiem vajadzētu atdarīt vecāku acis, lai tie garīgi uzlūkotu savu bērnu dvēseles, lai tie netiktu pievilti ar neīstu, miesīgu mīlestību un nedomātu, ka vecāki tos pareizi mācījuši vien tādēļ, ka nav uz tiem dusmojušies vai arī bērni bijuši paklausīgi, dzīvodami pasaulīgā greznībā, kamēr viņu patvaļa un ietiepība arvien pieņemas spēkā. Turpretī bauslis ceļ vecākus godā tādēļ, lai bērnu ietiepība tiktu lauzta un tie taptu pazemīgi un lēnprātīgi.
Kā jau sacīts, runājot par citiem baušļiem, tiem visiem jātop pildītiem, darot pašu galveno darbu. Tā arī šeit neviens lai neiedomājas, ka viņa sniegtā audzināšana un mācība ir pietiekama pati par sevi.
Tam visam jānotiek paļāvībā uz Dieva žēlastību, tā lai cilvēks nešaubītos, ka viņš savos darbos ir Dievam tīkams un viņam šie darbi nebūtu nekas cits kā pamudinājums un vingrinājums viņa ticībai – lai tā paļautos uz Dievu, gaidītu tikai labu no Viņa un Viņa žēlīgā prāta. Bez tādas ticības neviens darbs nav labs, dzīvs un Dievam tīkams.
Luters