Mozus un bauslības galdiņi (fragments), Guido RENI, 1624, Galleria Borghese, Rome, © Web Gallery of Art
90. psalms ir ļoti dziļdomīgs teksts par cilvēka nāvi un iznīcību. Tas atklāj mums nevis cilvēcisku, bet dievišķu skatījumu uz nāves realitāti. Šis raksts lielā mērā balstās uz Dr. Mārtiņa Lutera sarakstīto komentāru par šo psalmu.
Luters sāk savas pārdomas ar cilvēka iedzimtā grēka postu, kas tādā mērā ir aptumšojis cilvēka jūtas, gribu un saprašanu, ka cilvēks nepazīst un neizprot nedz pats sevi, nedz arī Dievu. Tas pat neapzinās savu nožēlojamo stāvokli, kaut arī no tā smagi cieš. Tāpēc iedzimtā grēka dēļ cilvēks tā īsti nesaprot, kas ir nāve. Luters saka, ka pat visgudrākie pagātnes vīri ir runājuši par nāvi muļķīgā un nejēdzīgā veidā. Viņi nav ticējuši, ka nāve ir grēka sods, kas līdzīgi plūdiem ir apņēmis visu cilvēci.
Daži gudrinieki iesaka nāvi ignorēt, gluži kā sacījis kāds dzejnieks: “Nav vajadzīgs nedz baiļoties, nedz ilgoties pēc pēdējās dienas.” Citi apzinās, ka nāvi ir pārāk grūti ignorēt, tāpēc iesaka šo skarbo realitāti mīkstināt ar dzīves priekiem un baudām. Viņus vada sen pazīstamais sauklis: “Ēdīsim, dzersim un spēlēsim; jo pēc nāves tā visa vairs nebūs.”
Luters norāda, ka arī teologi un mācītāji ir ietekmējušies no pagānu filozofiem. Tie bēru runās saka, ka nāvi nav jāsauc par ļaunumu; jo nāve, viņuprāt, ir kaut kas līdzīgs debesīm, kurās esam droši pasargāti pret bēdām un nelaimēm. Tātad cilvēks savas garīgās aklības dēļ vienkārši nenovērtē grēka un nāves varu.
Mosissimus Moses
Šis psalms liek mums par nāvi runāt pilnīgi citādi. Luters te lielo pravieti sauc par Mosissimus Moses, tas ir – viņš ir „vismozuskākais” Mozus. Viņš šai psalmā veic savu skarbo nāves amatu un sludina par grēku, likumu, Dieva dusmām un iznīcību. Tāda ir Mozus bauslības un likuma sūtība – tā atklāj nāvi visšaušalīgākajā veidā. Mozus rāda, ka mūsu nāves iemesls ir nekas cits kā Dieva dusmas par grēku un ka grēcinieki ir kā uz nāvi notiesātie.
Mozus runā par nāvi kā likumdevējs, tiesnesis un soģis. Viņš vēršas pie cietiem un ciniskiem grēciniekiem, lai tos satriektu un pārbiedētu. Nāve ir kā pastāvīgi draudošs tirāns, kas liek cilvēkiem izbīties un mācīties izprast savu postu. Tomēr Mozus biedē grēciniekus nevis tāpēc, lai tos pazudinātu un dzītu pilnīgā izmisumā, bet gan tāpēc, lai tie atmestu pašapmierinātību un meklētu mierinājumu pie Dieva.
Ar šo psalmu Mozus grib iedvest grēcinieku sirdīs svētas bailes, saka Luters, lai viņi nenicinātu Dieva dusmas un nāvi, bet apzinātos dzīves īsumu un mācītos pareizi skaitīt savas dienas. Mozus mērķtiecīgi uzsver nāves un Dieva dusmu tirāniju un cilvēka iznīcību, jo grēcinieks pēc savas dabas ir pakļauts mūžīgai nāvei. Visbeidzot, Mozus lūdz pēc glābiņa šīs iznīcības vidū.
Tātad varētu teikt, ka Mozus galvenais uzdevums ir – nest slikto, nepatīkamo vēsti. Viņš pilda savu nāves amatu, sludinot Dieva dusmas, sodu un nāvi. Taču arī labā vēsts, Evaņģēlijs – kaut apslēpti – tomēr ir klātesošs. Tiešā veidā, protams, Evaņģēlijs atklājas tikai ar Kristus nākšanu, kā rakstīts Jāņa evaņģēlija sākumā: “Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu.” (Jņ. 1:17)
Dieva vīra lūgšana
Psalma sākumā Mozus ir raksturots kā “Dieva vīrs”. Šis apzīmējums norāda, ka sludinātais ir paša Dieva vēstījums, kas mums dots caur Mozu. Tas nozīmē, ka šim psalmam ir dievišķa, ne cilvēciska autoritāte – ka aiz šiem vārdiem stāv pats Dievs Svētais Gars, kas ir šī psalma iedvesmotājs.
90. psalms runā par cilvēka bēdīgo un grēka samaitāto stāvokli. Tā ir dramatiska diagnoze, kuru mums uzstāda Dieva vārds un kurai mēs varam uzticēties. Galu galā Svētais Gars zina un pazīst cilvēka stāvokli labāk par cilvēku pašu. Pat arī tad, ja mums, cilvēciski raugoties, negribas šai diagnozei piekrist, mums tomēr tā ir jāpieņem kā Svētā Gara balss un patiesība, kas apraksta mūsu dzīves un esības patieso stāvokli.
Vēl viena būtiska lieta, ko uzzinām psalma nosaukumā, ir tas, ka tā ir – lūgšana. Tas, ka Mozus nosauc šo psalmu par lūgšanu, aizplīvurotā un apslēptā veidā norāda, ka no nāves tomēr ir iespējams glābiņš. Fakts, ka nāves un iznīcības vidū Mozus lūdz, skaidri apliecina, ka nāvei nav pēdējais vārds un cilvēkam ir dota cerība. Proti – iznīcības un nāves vidū ir cerība uz dzīvību.
Luters retoriski vaicā: Ko nozīmē lūgšana? Vai tā nenozīmē meklēt pēc palīdzības? Ko nozīmē lūgt tad, kad esam grēka un nāves pārņemti? Vai tas nenozīmē ticēt Dievam, ka ir iespējama grēku piedošana un glābšana no nāves? Un vai lūgšana nāves priekšā nenozīmē cerēt uz dzīvību?
Tātad – Mozus lūgšana liecina par ticību mūžīgai dzīvībai. To pašu ticību, kuru mēs tik skaidri dzirdam no Kristus, kad Viņš norāda uz Dieva vārdiem Vecajā Derībā: “ES ESMU Ābrahama, Īzaka un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.” (Mt. 22:32) Tas nozīmē tikai to, ka viscaur Bībelē un arī šajā psalmā tiek mācīts ticības artikuls par mūžīgo dzīvību.
Šī ticība izpaužas arī pirmajos psalma vārdos: “Kungs, Tu mums esi bijis par patvērumu uz radu radiem.” No paaudzes uz paaudzi, sākot no pasaules sākuma – no Ādama un Ievas – Dievs nekad nav pametis Savējos. Tiem, kas Viņam tic, uzticas un Viņu lūdz, Dievs ir patvērums un mājoklis ne tikai šai dzīvē, bet arī nāvē un pāri tai. Viņš ir neiznīkstošs patvērums, kas stāv pāri nāvei un iznīcībai. ”Pirms kalni radušies pirms zeme un pasaule radīta, Tu esi no mūžības uz mūžību, ak, Dievs.”
Cilvēks un dzīvnieks
Tālāk Luters salīdzina, cik atšķirīga ir cilvēka un dzīvnieka nāve. Cilvēka nāve ir nesalīdzināmi lielāka nelaime. Lai gan zirgi, govis un visi citi dzīvnieki arī mirst, tomēr tie nemirst Dieva dusmu dēļ. Savukārt cilvēka nāve ir patiesa katastrofa, jo cilvēks sākotnēji tika radīts, lai dzīvotu mūžīgi. Tas netika radīts nāvei un iznīcībai. Cilvēka gadījumā nāve nāca kā grēka sods, jo Dievs teica Ādamam: “Tai dienā, kad tu no šā koka ēdīsi, tu mirdams mirsi.” (l. Moz. 2:17)
Tāpēc cilvēka nāvi nevar salīdzināt ar dzīvnieka nāvi. Dzīvnieki mirst saskaņā ar dabas likumiem. Turpretī cilvēka nāve ir Dieva uzliks sods. Ja Ādams nebūtu ēdis no aizliegtā koka, viņš būtu palicis nemirstīgs. Bet cilvēks izprovocēja Dieva dusmas. Tāpēc nāve ir neizbēgamas, pelnītas, grēka un nepaklausības sekas.
“Tu cilvēkus atkal dari par pīšļiem un saki: “Griezieties atkal atpakaļ, jūs cilvēku bērni!” Vai nav biedinoši dzirdēt – ka cilvēks mirst Dieva dusmu dēļ? Jo vai tad cilvēks nav cildenāka un pārāka būtne par visām citām radībām? Vai cilvēks netika radīts pēc Dieva tēla un līdzības? No tā izriet, ka cilvēka nāve ir daudzkārt traģiskāka un nopietnāka lieta nekā govs nokaušana.
Te Mozus runā par visu cilvēci, kura tika radīta dzīvībai, bet tagad ir lemta nāvei grēka un Dieva dusmu dēļ. Līdz ar to visa cilvēce ir izrauta no nemirstības un iegrūsta mūžīgā nāvē.
“Tu cilvēkus atkal dari par pīšļiem..” – tas ir Dieva darbs un Viņa dusmas, ka visa cilvēce ir aprīta nāvē. Cilvēki neienāk šai pasaulē nejauši, viņi nepiedzimst nejauši. Viņi nav pakļauti ciešanām nejauši. Un viņi arī nemirst nejauši. Tālab – kā dzīvība ir Dieva labā nodoma rezultāts, tā nāve ir Dieva dusmu rezultāts. Tas ir Viņš, kas liek cilvēkam mirt un no dzīvības raida nāvē.
1000 gadi = 1 diena
“Jo tūkstoš gadi Tavā priekšā ir kā vakardiena, kad tā pagājusi, kā vienas nakts sardze.” Šai pantā Mozus mums māca uzlūkot lietas tā, kā tās uzlūko Dievs, no Sava redzes punkta. Viņš pārceļ mūs no šā laika uz turieni, kur nav laika. Iedomājieties, tūkstoš gadi – vesels gadu tūkstotis. Tas nav tikai abstrakts skaitlis. No Bībeles cilvēkiem tādu vecumu gandrīz sasniedza Metuzāls. Un pat ja viņš dzīvotu tūkstoš gadu? Mozus saka, ka tūkstoš gadi Dieva priekšā ir kā diena, kas jau ir pagājusi – kā vakardiena.
Citiem vārdiem sakot, mēs mirstam pārāk ātri un nevaram sevi mierināt ar domu, ka dzīve ir gara un nāvi mēs varam atlikt. Cilvēka dzīve ir ļoti īsa. Un ciešanu pilnai dzīvei seko mūžīga nāve. Mozus māca, ka dzīve nav kāds ilgāks laika posms, bet gan to, ka dzīve ir mežonīga svaidīšanās, kas beigās mūs iesviež nāvē.
Protams, mums dažkārt liekas, ka septiņdesmit gadi ir ilgs laiks; un arī Ciceronam ir taisnība, sakot: “Neviens nav tik vecs, lai necerētu nodzīvot vēl vienu gadu.” Visi cer dzīvot ilgāk. Tas ir iemesls, kāpēc ikviens veido savus plānus un ieceres tā, it kā taisītos dzīvot mūžīgi.
Cilvēki grib šo dzīvi padarīt mūžīgu, kaut arī ir skaidrs, ka nāve visu laiku min uz papēžiem un ir mūsu tuvākais kaimiņš. Patiesībā tā ir cilvēka lielākā traģika, ka tas neapzinās savu drūmo stāvokli, neatzīst Dieva dusmas un savas dzīves īsumu, kaut arī to jūt un piedzīvo uz savas ādas.
Ar šiem vārdiem Mozus mūs pārceļ ārpus laika un ļauj mums skatīties uz mūsu dzīvi Dieva acīm. Un te mēs redzam, ka visa cilvēka dzīve nav garāka par vienu īsu stundiņu. Luters, rakstot šīs rindas 54 gadu vecumā, sacīja – es jūtos tā, it kā tikai šodien būtu piedzimis. Un tad viņš atsaucas uz filozofu vārdiem: “Pagātne ir pagājusi, nākotne vēl nav atnākusi; tāpēc mums ir tikai tagadnes mirklis. Pārējā laika vienkārši nav: vai nu tas jau ir pagājis, vai vēl nav atnācis.”
Dieva priekšā tūkstoš gadi ir kā viena diena. Līdzīgi saka arī Ījabs Vecajā Derībā: “Cilvēks no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera. Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv.” (Īj. 14:1– 2) Dieva dusmas dara cilvēku iznīcīgu.
“Tu tos aizrauj kā plūdos, tie ir kā rīta miegs, tie ir kā zāle, kas agrumā ir augšanas spēka pilna, kas rītā atzeļ un zied, vakarā vīst un kalst.” Dievs aizskalo cilvēci kā plūdos. Viena paaudze aiziet pēc otras kā mutuļojošas straumes. Mozus rāda, kā cilvēki pārvērtē savu dzīvi, vai pareizāki – kas no tās palicis pāri.
Luters vaicā: Kādēļ gan mēs cilvēki esam tik lepni par savu dzīvi? Kādēļ mēs kļūstam augstprātīgi un lielīgi, atrazdami apmierinājumu šīs dzīves baudās? Kādēļ gan mēs nemācāmies novērtēt Dieva dusmas, saprast savu nīcīgo dzīvi un zināt, kāda mūsu dzīve ir īstenībā, ar kādu ātrumu tā traucas pretī iznīcībai?
Mūsu dzīve ir kā rīta miegs. Kā ir ar miegu? Pirms mēs apzināmies, ka esam aizgājuši gulēt, miegs jau mūs ir pametis. Pirms mēs atklājam, ka mēs dzīvojam, mēs jau esam beiguši dzīvot. Psalmos un praviešos bieži ieskanas šī tēma: “Tu manas dienas esi licis sprīža garumā, un mana mūža ilgums nav it nekas Tavā priekšā. Tikai vēja pūsma ir cilvēks savās mūža gaitās! Cilvēks staigā kā ēna.” (Ps. 39:6–7)
“Cik pēkšņi cilvēki tiek iznīcināti, aizrauti projām un izbailēs dabū galu! Kā sapnis, kas uzmostoties ir zudis..” (Ps. 73:19–20) “Visa miesa ir zāle, un viss tās jaukums ir kā puķe laukā! Zāle nokalst, puķe novīst, kad Tā Kunga dvaša to skar.” (Jes. 40:6,7) “Manas dienas ir izstiepušās kā ēna pavakarā, un es kalstu kā zāle” (Ps. 102:12)
Nāve dusmu dēļ
“Jo mēs nīkstam Tavu dusmu priekšā, tiekam iznīcināti Tavas bardzības dēļ.” Ar joni mēs traucamies pretī iznīcībai. Un tas ir daudz traģiskāks liktenis nekā zālei, puķēm un dzīvniekiem, jo cilvēkam ir jāsajūt Dieva dusmas un bardzība.
Dzirdot, ka nāve un iznīcība ir Dieva dusmas un sods, cilvēkos parasti rodas pretestība un pat vēlme zaimot. Jo cilvēks jau tā visās savās nelaimēs un likstās grib vainot Dievu. Cilvēka prātam liekas absurdi un nepieņemami, ka bez visām viņa dzīves ķibelēm tam vēl jābīstas no iznīcības un mūžīgas nāves. Cilvēku tracina doma par Dievu, kas viņu sodījis un lēmis nāvei.
Ne tikai neticīgiem ir pazīstamas šādas zaimojošas domas, kas grib sūdzēties par Dieva tirāniju un netaisno valdīšanu. Arī pie Bībeles svētajiem mēs atrodam piemērus, kad lielu pārbaudījumu brīžos viņi dusmojās uz Dievu un nonāca tuvu lāstiem un zaimošanai. Ko teiksim par Ījabu, kas nolādēja dienu, kad viņš piedzimis? Ko teiksim par Jeremiju, kas savā rūgtumā vaicāja Dievam: Kāpēc tu mani nenogalināji mātes miesās?
Arī kristieši kādreiz ir kārdināti uz kurnēšanu, šaubām un pat zaimiem. Taču kristieši, dzīvojot nemitīgā grēku nožēlā, kontrolē šos grēka asnus un neļauj tiem pāraugt neticībā un naidā pret Dievu.
Tie ir smagi kārdinājumi, kad cilvēkam uzmācas dumpīgas un bezdievīgas domas. Luters iesaka šādā brīdī, pirmkārt, neizmist par savu glābšanu un pestīšanu, un, otrkārt, turēties pie Dieva vārda, lūgt un cīnīties pret šīm bezdievīgajām kaislībām, lai tās neņemtu virsroku.
Mozus vēsts par Dieva dusmām un iznīcību ir ļoti skarba, taču cilvēkam ir nepieciešams to dzirdēt un uzklausīt.
Jo bez Dieva dusmu atzīšanas cilvēku sirdis paliek cietas un pašapmierinātas. Tāpēc arī mūsu grēcīgai dabai ir jāuzklausa šī skarbā vēsts. Tāda ir grēkā kritušās pasaules realitāte, ka ik mīļu dienu arī nelaimes, slimības un bēdas atgādina cilvēkam par Dieva dusmām. Dievs vēlas, lai mēs aptveram savu bēdīgo stāvokli un grēcīgo samaitātību.
Tajās reizēs, kad īpaši sajūtam Dieva dusmu smagumu, ir laiks nevis krist izmisumā, bet gan nopūsties un raidīt lūgšanas uz Dievu. Tad ir laiks lūgt par savu glābšanu, kuru mēs gaidām. Jo mums jāapzinās, ka mūsu ciešanas un pārbaudījumi ir mums uzlikti tāpēc, lai ar tiem Dievs mūs darītu pazemīgus un beigās par mums apžēlotos. Viņš nebūt nevēlas mūsu izmisumu, bet gan tādu ticību, kas caur Kristu uzveic visus kārdinājumus.
“Tu liec mūsu noziegumus Savā priekšā, mūsu apslēptos grēkus Sava vaiga gaišumā.” Mozus tālāk runā par mūsu grēkiem, kas ir visu nelaimju cēlonis. Mēs esam mirstīgi, jo esam grēcinieki. „Grēka alga ir nāve.” (Rom. 8:23)
Savu grēku apzināšanās liek mums baidīties no Dieva dusmām. Mēs nojaušam, ka Dievs redz visu, arī visapslēptāko un slepeno, kas ir mūsos. Nekas Viņam nepaliek nepamanīts, visu Viņš ievēro un visur ir klāt. „Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga?”(Ps. 139:7) Tas rada izbīli un protestu, jo mūsu grēki nekur nav noslēpjami.
„Kas gan apzinās savu nomaldīšanos?” retoriski vaicāts psalmos (19:13). Cilvēkam nav iespējams apzināties visus savus grēkus un pārkāpumus, jo iedzimtās samaitātības dēļ tie ir apslēpti arī pašam cilvēkam. Grēka dziļumi ir neaptverami! – izsaucas Luters. Mozus grēku sauc par “apslēptu lietu”, un visu grēku daudzums iedzimtā grēka dēļ ir cilvēka prātam neaptverams. Bet Dieva priekšā un Viņa vaiga gaišumā cilvēka grēki kļūst atklāti un skaidri redzami.
Dzīve bēg no mums
“Jo visas mūsu dienas zūd Tavu dusmu kvēlē, mēs pavadām savus gadus kā pasaku.” „Mūsu dienas zūd” – tas nozīmē, ka dzīve nav pavērsusi savu vaigu uz mums. Dzīve nenāk mums pretī ar atplēstām rokām, bet drīzāk tā ir pagriezusi mums muguru. Tā aizsteidzas prom no mums ar apstulbinošu ātrumu. Pat ja mēs skaitītu visas dienas kopš Ādama laikiem līdz šodienai, tad viss šis laiks un visa cilvēce nav nekas cits kā trauksmaina bēgšana un straujš lidojums.
“Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem.” Te nebūtu jāpieķeras konkrētajiem skaitļiem, bet gan būtībai. Te rādītas nospraustās dzīves robežas. Šie cilvēka mūža gadi ir kā miegs, kas gandrīz jau izgulēts, kā skaņa, kas gandrīz jau izskanējusi un izzūd – tiklīdz izrunāta. Turklāt šo īso mūžu vēl pavada bēdas un grūtums.
Luters prasa: vai tā nav traģēdija, ka cilvēki, to piedzīvodami un redzēdami, nesaprot un neapzinās, ko Dievs ar to vēlas teikt? Kurš gan apdomā dzīves īsumu, ciešanas un nāvi, un saredz tajā Dieva dusmas un grēka sekas? Nožēlojamākais ir tas, ka cilvēki šādas pārdomas vispār ignorē un bēg no tām.
“Bet kas gan izprot Tavu dusmu spēku, un kas saredz Tavas bardzības niknumu, Tevi bīdamies?” Mozus apgalvo, ka ir neticami maz cilvēku, kas domā par Dieva dusmu lielumu un Viņa bardzības niknumu. Tie ir pavisam nedaudzi cilvēki. Visa pārējā cilvēce dzīvo bezdomu pašapmierinātībā, kaut Dieva dusmas ir allaž klātesošas, darbīgas, pastāvīgi viņiem līdzās. Tie neraizējas par saviem grēkiem un Dieva dusmām. Pat juzdami šo postu, viņi to neizprot un tam netic.
Cilvēki dzīvo kā nesaprātīgi dzīvnieki. Visu nepatīkamo viņi gaiņā prom no savām domām, acīm un sirds. Viņi dzīvo septiņdesmit gadu. Un šiem gadiem tie piešķir mūžības vērtību, ticēdami, ka tā ir Dieva labvēlība un īstā mūžīgā dzīvība. Visas viņu rūpes ir un paliek šeit virs zemes, viss pārējais tiem liekas bezjēdzīgs un par nāvi tie nerūpējas.
Ar šiem vārdiem Mozus nosoda cilvēku aklumu un muļķību, ka viņi nesaprot un nejūt savas dzīves milzīgo postu. Viņi ir kā vergi, kas pieraduši pie sava saimnieka iekaustīšanas. Dieva pārmācības viņus nedara ne kripatiņu labākus.
Īstā aritmētika
“Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam.” Šī dzīve ir ne tikai ārkārtīgi īsa, bet arī pakļauta daudzām likstām, kas ir Dieva brīdinājums no mūžīgā soda. Tādēļ Mozus lūdz, lai Tas Kungs māca mums savas dienas pareizi skaitīt. Tas nenozīmē, ka mums būtu jāizzina mūsu nāves stunda, bet gan to, ka mums jāapzinās, cik traģiska un nožēlojama ir cilvēka dzīve, ka tā zūd kā ēna. Un pēc tam cilvēku sagaida mūžība – vai nu mūžība Dieva žēlastībā, vai mūžība Dieva dusmībā.
Mozus grib, lai mēs visi kļūtu par labiem rēķinātājiem, aritmētiķiem – saka Luters. Lai mēs aplam necerētu uz bezgalīgi garu dzīvi, tā ignorējot nāves, ciešanu un posta realitāti. Liela daļa cilvēces dzīvo savu dzīvi tā, it kā nebūtu ne nāves, ne Dieva. Tā ir viena no briesmīgākajām traģēdijām, piemēram, ka cilvēki mirstot joprojām iedomājas, ka viņi turpinās dzīvot; vai, iznīcības postā grimdami, viņi joprojām sapņo par laimi; un tad, kad viņus satvērušas dzīves viskritiskākās briesmas, viņi joprojām paliek pašpārliecināti.
Mozus lūdz, lai Dievs dod žēlastību, ka mācāmies savas dienas pareizi skaitīt. Proti, lai apzināmies, cik īsa un nožēlojama ir cilvēka dzīve, kas pakļauta iznīcībai un Dieva dusmām. Pareizi skaitīt nozīmē – dzīvot dievbijībā. Jo dievbijība ir – “visas gudrības sākums”, un tikai dievbijīga sirds var būt gudra. Dievbijīgs cilvēks pazīst Viņa dusmas, dzīvo un dara savus darbus ar pazemīgu sirdi. Šāda dievbijīga sirds ir kā zeme, kuru Dievs var art, apstrādāt un saņemt no tās dievišķo sēklu, kas nes augļus uz mūžīgo dzīvību.
“Atgriezies, Kungs, atkal pie mums! Cik ilgi vēl? Apžēlojies par Saviem kalpiem!” Bet par tiem, kas bīstas Dievu, kas skaita savas dienas, par Saviem kalpiem – par tiem nedaudzajiem Mozus lūdz žēlastību! Viņš te nelūdz par dzīves uzlabojumiem un laicīgu palīdzību, bet gan – par visu Dieva dusmu novēršanu un mūžīgu glābšanu. Vai šī lūgšana nav kā apslēpts, aizplīvurots pravietojums par Kristus nākšanu? Jo mūžīgā glābšana var tikt dota tikai līdz ar Kristu, kas ir mūžīgais Dieva Dēls.
“Piešķir mums rītos agri pilnā mērā savu žēlastību, lai mēs gavilējam un priecājamies visu mūžu! Iepriecini mūs tik dienu, cik Tu mūs apbēdināji; tik gadu, cik ilgi mēs esam pieredzējuši ļaunu.” Arī te Mozus nelūdz par kādu atsevišķu svētību, viņš lūdz par žēlastību un svētību, kas ir universāla un visaptveroša.
Jo nāves priekšā, kas ir cilvēka vislielākais ienaidnieks, posts un traģēdija, Mozus taču nelūgs pēc kādas mazas un triviālas svētības. Šis posts taču ir pārklājis visu cilvēci kā smags slogs, un šeit ar sīku, pilei līdzīgu svētību nepietiek. Te vajadzīgs vesels žēlastības okeāns, žēlastības plūdi un straumes, kas pilnīgi spētu remdēt mūsu drudžainās grēka radītās slāpes.
Dieva darbi
“Dari redzamus Saviem kalpiem Savus darbus un liec saskatīt Savu godību viņu bērniem! Lai nāk pār mums Tā Kunga, mūsu Dieva, laipnība, un piešķir mums mūsu roku darbu – to piešķir un svētī!” Mozus lūdz, lai tas mums atklātos un mēs redzētu Dieva darbus. Kas ir Dieva darbi? Tie ir Kristus darbi. Raksti saka: “Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.” (1. Jņ. 3:8) Ko velns ir izdarījis? Velns ir panācis to, ka cilvēks ir pazaudējis dzīvību un ticis iegrūsts nāvē.
Kristus nāca iznīcināt velna darbus. Ar Savu nāvi un augšāmcelšanos Viņš ir iznīcinājis nāves varu un no jauna cēlis gaismā dzīvību un neiznīcību. Šie patiešām ir dievišķi darbi, kas cilvēku glābj, taisno un atjauno dzīvībā. Mozus lūdz, lai mēs saskatītu un novērtētu šos Dieva darbus mūsu glābšanai, kas var pārcelt mūs no nāves – dzīvībā.
“Dari redzamus Saviem kalpiem Savus darbus.. Lai nāk pār mums Tā Kunga, mūsu Dieva, laipnība!” Dievs ir laipns pret tiem, kuriem ir atklājis Savus darbus. Šie darbi nomierina mūsu izbiedētās sirdsapziņas un bailīgās sirdis. Caur šiem darbiem mēs gūstam pārliecību par Viņa labvēlību pret mums, uzzinām, ka Kristū esam glābti no nāves un dzīvojam Viņa labvēlībā.
Kaut arī mums joprojām ir daudz grēku un trūkumu, tāpat arī visu veidu pārbaudījumu un bēdas gan no iekšpuses, gan no ārpuses, mēs kopā ar Mozu šeit lūdzam, lai Dievu neaizvaino mūsu atlikušie grēki un vainas. Lai mūsu grēcīgās dabas dēļ Viņš neatņem mums mūžīgo dzīvību un grēku piedošanu, bet joprojām paliek laipns pret mums.
Mūsu “miesa ir vāja” (Mt. 26:41), mūsu sirds dreboša, mūsu sirdsapziņa viegli krīt bailēs un panikā, un mēs ātri vien zaudējam mieru un pārliecību. Tāpēc mūsu pavērums ir pie Dieva darbiem, kas vienīgie ir droši un uzticami. Tikai tie var mūs darīt īsti drošus un pārliecinātus. To nespēj nekādi cilvēku darbi.
Nobeidzot Mozus lūdz: “Piešķir mums mūsu roku darbu.” Tas nozīmē, ka arī visiem mūsu darbiem jānotiek Viņa vadībā, jābūt Viņa piešķirtiem. Kā Raksti māca: “Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Ef. 2:10)
Uģis Sildegs